Franks Gordons: Kārlis Ulmanis sava laika kontekstā 2
“Latvijas Avīzē” 17. oktobrī Nacionālās apvienības ģenerālsekretārs Raivis Zeltīts raksta par Kārļa Ulmaņa demonizēšanu, citējot izteikumus LTV raidījumā “Atslēgas”, kur bija runa par Ulmaņa iecerēto Rīgas pilsētas pārbūvi. Raidījuma vadītājs atļāvies tādus izteikumus kā “latviskuma tirānija” un pat “Trešais reihs” saistībā ar tā saukto “15. maija režīmu”.
Šāds salīdzinājums ar Hitlera “Trešo reihu” ir tik neapdomāts, virspusīgs, vulgārs un primitīvs, atgādinot pēckara gadu padomju propagandu,
ka būtu vietā aplūkot 1934. gada 15. maija apvērsuma sarīkotāju tā laika kontekstā.
Kārļa Ulmaņa režīms bija kaut nepārprotami autoritārs, bet samērā labdabīgs: nebija masveida represiju, bez nāves sodiem, sociāldemokrātu politiķus uz neilgu laiku turēja Liepājas koncentrācijas nometnē, kas viņiem bija tikai īslaicīga brīvības atņemšana. Viņiem bija jāapsolās “nenodarboties ar politiku”, un viņi varēja visus sešus ulmaņlaika gadus mierīgi dzīvot un darboties advokatūrā un citās jomās. Ulmaņa režīmam par labu liecina tas, ka tika vajātas abas galējības: komunisti un antisemītiskie pērkoņkrustieši.
Laika konteksts! Tajos gados gan Lietuvā, gan Igaunijā režīmi bija tāpat autoritāri, gan ar savām īpatnībām.
No 7 līdz 12 gadu vecumam man šie gadi bija “ulmaņlaika zēnība”: Franču licejs bija itin latviska skola: klasēs un pat gaiteņos bija plāksnītes ar saukļiem “Degsim Latvijai”, “Latvijas vārds – svēts vārds”, “Katrs savā darbā, visi valsts darbā. Kārlis Ulmanis”. Vadonības kults, ar mūsdienu acīm raugoties, bija pārmērīgs. Pildot “Vadoņa gribu”, profesors Tentelis piešķīra seno cilšu virsaišiem Visvaldim, Namejam, Lamekinam gandrīz vai karalisku mirdzumu, modinot monarhiskas vēlmes.
Kārlis Ulmanis izdzina Saeimu, atcēla Satversmi, aizliedza visas partijas, ieskaitot savējo – Zemnieku savienību, 1936. gadā pats sevi iecēla par prezidentu, tika likvidēta preses brīvība, un no Itālijas aizgūtā t. s. kameru sistēma nevarēja aizstāt tautas pārstāvniecību, tai bija tikai konsultatīva loma.
Zīmīgi, ka Ulmanis 1940. gada pavasarī sastrīdējās ar savu tuvāko līdzgaitnieku ģenerāli Jāni Balodi,kurš bija ieteicis izstrādāt jaunu Satversmi, un aizstāja viņu ar ģenerāli Krišjāni Berķi.
Tomēr, manuprāt, ir trīs patiešām labi darbi, par kuriem vēl šobaltdien jāpateicas Kārlim Ulmanim: plaša skolu celtniecība visos Latvijas novados, Draudzīgais aicinājums (dāvināt skolām grāmatas) un mazpulku kustība, kuras atdzīvināšana mūsdienās ir apsveicama.
Ulmanis nebija ne nodevējs, ne gļēvulis.
1939. gada rudenī Staļins, draudot ar militāru iebrukumu, uzspieda visām trim Baltijas valstīm t.s. bāzu līgumus, un 1940. gada 16. jūnijā, kad Latvijas sūtnis Kociņš Maskavā saņēma PSRS ultimātu ar divām prasībām: iecelt “paklausīgu” valdību un ielaist padomju karaspēka “papildu kontingentu”, Kārlim Ulmanim pietika paskatīties kartē: iepriekšēja dienā, 15. jūnijā, padomju karaspēks jau bija okupējis visu Lietuvu, Kurzemē jau bija iekārtojies padomju karaspēks, kas skaitliski pārsniedza visu Latvijas mierlaika armiju, gatavs uzbrukt tai no mugurpuses, un gar austrumu robežu viņā pusē kaujas gatavībā bija “papildu kontingents”.
Aplenkta no trim pusēm – ko Latvijai darīt? Latvijas armijas sakāve bija neizbēgama, un Ulmanim negribēja veltīgi izlieto, upurēto asiņu.
Raugoties uz “15. maija režīmu” un 1940. gada “Baigo vasaru”, vienmēr jātur prātā tā laika konteksts.
