“Pasaule kļūs piezemētāka, vienkāršāka, dabiskāka.” Saruna ar psihoterapeiti Diānu Lapsu 1
Valstī ārkārtas stāvoklis Covid-19 dēļ. Vieni uzskata, ka lēmējvara un amatpersonas par maz dara, lai ierobežotu ļaužu pārvietošanos, bet daži domā pilnīgi pretēji – viņuprāt, skolu slēgšana, pulcēšanās ierobežošana, distances ievērošana veikalos ir pārspīlēta rīcība. Ko par to saka un kā sabiedrības noskaņojumu vērtē ārste psihoterapeite Diāna Lapsa, kura studējusi Rīgas Stradiņa universitātē un Kalifornijas universitātē Losandželosā ASV?
Ko tu kā psihoterapeite un kā ārste atbildētu tiem, kuri uzskata, ka ierobežojumi ir pārspīlēti?
D. Lapsa: Nemaz nav pārspīlēti! Latvijas valdība, mūsu atbildīgie dienesti rīkojas operatīvi un profesionāli. Iespējams, ar laiku regulējumi būs vēl stingrāki, jo epidēmijas laikā valstī jābūt militārai kārtībai. Nebrīnīšos, ka arī Latvijā sabiedriskās kārtības un disciplīnas uzturēšanai tiks izmantota ne tikai policija, bet arī armija un Zemessardze. Piemēram, zemessargi varētu raudzīties, lai cilvēki bezmērķīgi neklaiņo pa iepirkšanās centriem un tirgiem.
Es vēl saprotu, ka pārtikas lielveikalu stāvlaukumos redzamas daudzas mašīnas.
Bet ko šobrīd cilvēki dara mēbeļu veikalos? Vai tad tiešām kumodes iegādi nevar atlikt uz vēlāku laiku?
Tu pati esi dzīvojusi valstīs, kur arī strauji izplatās šī slimība – Spānijā, Francijā un Portugālē. Kāpēc tas notiek tieši šajās zemēs?
Jo cilvēkiem patīk “tusēties”. Latvijā, piemēram, ēšana ārpus mājām ir zināms luksuss, ko parasti atļaujamies vien īpašās svinību reizēs, bet Eiropas dienvidos kafejnīcas, bāra, restorāna vai ieskrietuves apmeklējums ir ikdiena. Cilvēki vairāk komunicē ar pieskārieniem – sarokojas, apkampjas, bučo viens otru uz vaigiem.
Ziemeļeiropas tautas, arī latvieši, šajā ziņā tomēr ir mazliet atturīgākas. Arī disciplinētākas.
Vēl kāds apstāklis, kas vainojams pie epidēmijas uzliesmojuma Itālijā, – varas iestāžu neizlēmība, kavēšanās ar ierobežojošu mēru pieņemšanu. Nopietni aizsardzības mehānismi tika iedarbināti pēc pirmajiem nāves gadījumiem. Cilvēki dzīvoja ilūzijā, ka Ķīnā, Korejā vai Irānā notiekošais viņus neskars. Savukārt mūsu infektologi paspēja reaģēt savlaicīgi.
Itālijā epidēmija jau gāja pilnā sparā, bet kaimiņos Francijā vēl vilcinājās ar ārkārtas situācijas izsludināšanu.
Francūžiem ļoti svarīgs ir personīgās brīvības jēdziens. Ne velti Lielās franču revolūcijas, arī modernās Francijas lozungs ir “liberté, égalité, fraternité” – “brīvība, vienlīdzība, brālība”, un “brīvība” šeit ir pirmajā vietā. Nedod dievs, kāds mēģinās mani ierobežot!
Bet individuāla brīvība var sniegties vien tik tālu, cik tā nekaitē otram cilvēkam. Šis princips pat ierakstīts Cilvēka tiesību deklarācijā.
Tieši tā! Diemžēl Itālijas, Spānijas un īpaši Francijas piemērā mēs redzam nevis pragmatisku, racionālu pieeju, bet gan emocionālu reakciju – tas ierobežo mūsu brīvību! Mēs taču esam brīva nācija! Mēs esam to izkarojuši! Vēl vairāk – lai gan Francijā jau plosījās epidēmija un prezidents Makrons bija vērsies pie tautas ar aicinājumu izvairīties no publisku vietu apmeklējuma, 15. martā paredzētā pašvaldību vēlēšanu pirmā kārta tomēr netika atcelta.
Iemesls šai neprātīgajai spītībai – daži ietekmīgi franču politiķi kategoriski uzstāja, ka demokrātija esot svarīgāka par pulcēšanās ierobežošanu. Lieki teikt, ka 22. martā ieplānotā otrā vēlēšanu kārta tagad pārcelta uz nenoteiktu laiku.
Lasīju arī interesantu domu – “mūsu vectēvi tika saukti karā, mēs tiekam aicināti palikt mājās”. Pirmajā brīdī izklausās paradoksāli, bet palikšana mājās, izolēšanās, tiešu sociālo kontaktu zudums patiesībā ir milzīgs pārbaudījums.
Daudzām ģimenēm tas būs liels izaicinājums. Pārbaudījums ar ciešu, nepierasti ilgstošu komunikāciju šaurās telpās. Ikdienas steigā no šādas saskarsmes esam atraduši. Agrāk mūsu dzīvi strukturēja prognozējama ikdiena – bērni iet uz dārziņu vai skolu, vecāki – uz darbu, vecvecāki rosās pa māju. Pēcpusdienā atpūta, pulciņi, treniņi, teātra vai kino apmeklējums, nedēļas nogalēs kopīgi izbraukumi vai iepirkšanās.
Tagad četras dzīvokļa sienas, rāmis gan pārnestā, gan gluži fiziskā nozīmē. Kā to piepildīt?
Tas prasa radošu pieeju, iecietību, māku vienoties par kompromisiem. Kāda paziņa izteicās, ka pēc karantīnas izjukšot daudzas laulības… Varbūt šis ir tas brīdis, kad var izrunāt svarīgas, bet allaž malā noliktas lietas. Spēlēties ar bērniem, lasīt grāmatas vai skatīties filmas, kopīgi gatavot ēst. Vēl viena doma, jau daudz cerīgāka – ka pēc deviņiem mēnešiem sākšot dzimt vairāk bērnu. Lai nu tā būtu!
Labi arī, ka mums ir modernie komunikāciju līdzekļi, internets, sociālie tīkli. Bet pārlieku aizrauties ar tiem nevajadzētu.
Psihiskās veselības pamatā ir tā saucamā psihiskā higiēna, norobežošanās no liekas, negatīvas informācijas. Nav vērts visu laiku sekot – skat, tur reģistrēts jauns pacients, tur atkal kāds nomiris. Ne mums, ne citiem no tā labāk nekļūs. Tad jau daudz svarīgāk ir lieku reizi neiziet uz ielas.
Vēl kāda problēma – palielināsies alkohola patēriņš ar visām izrietošajām sekām, ar sadzīves konfliktiem un vardarbību. Te būtu vietā atgādināt, ka pretēji izplatītiem mītiem alkohols pazemina imunitāti.
Iespējamās briesmas veselībai ir tikai viena problēmas puse. Daudzus baida iespējamā saimnieciskā krīze, darba un ienākumu zaudēšana.
Krīze jau ir sākusies. Šajos apstākļos svarīgs ne tikai valdības un dažādu organizāciju, bet arī līdzcilvēku atbalsts. Salīdzinot ar citām zemēm, kurās esmu dzīvojusi, Latvijā diemžēl nav izteiktas cilvēciskās solidaritātes, īpaši jau svešinieku starpā. 1990. gadu pašā sākumā es dzīvoju Vācijā.
Bonnas priekšpilsētas rajonā, kur mūsu ģimene īrēja dzīvokli, mani uz ielas bieži uzrunāja pilnīgi sveši cilvēki – mēs zinām, jūs esat no Latvijas, kā varam palīdzēt? Varbūt iespējams nosūtīt uz Latviju palīdzības paku? Vai nevajag izmitināt kādu cilvēku?
Tuvāko nedēļu un mēnešu laikā ļoti daudziem cilvēkiem Latvijā būs vajadzīgs līdzīgs atbalsts.
Man gan šķiet, ka lietas mainās arī Latvijā. Viens piemērs – ziedojumu vākšanas akcijas. Un vai tad pie mums bērni, pat mazbērni materiāli nepalīdz saviem vecākiem un vecvecākiem? Īpaši tiem, kuriem ir mazas pensijas.
Taisnība, bet mēs to neizjūtam kā solidaritāti, drīzāk kā dabisku un pašsaprotamu pienākumu. Palīdzība jau nav tikai nauda vai materiālas lietas. Varam atbalstīt cilvēkus ar savu laiku, darbu, uzmanību. Aiziet pēc iepirkumiem, paauklēt bērnus, pagatavot ēst. 2003. gadā Franciju sasniedza vēl nepieredzēts karstuma vilnis, kurā dažu nedēļu laikā gāja bojā, pēc pieticīgiem aprēķiniem, ap 15 000 cilvēku, pārsvarā vecāka gadagājuma. Daudz vairāk nekā šodien no vīrusa.
Tolaik gluži spontāni izveidojās solidaritātes kustība, cilvēki interesējās un rūpējās par kaimiņiem, cik nu tas bija viņu spēkos un kompetencē.
Diemžēl pēdējos gadu desmitos pasaulē, it īpaši jau tā dēvētajā Rietumu civilizācijā, cilvēkos attīstījies pārlieku liels individuālisms, paļaušanās pirmām kārtām pašam uz sevi. Varbūt šis gadījums liks apstāties un saprast, ka ir lietas, kuras varam paveikt tikai kopīgi kā tauta, valsts, patiesībā visa civilizācija.
Par vīrusu un ap to saistītām lietām arī klīst joki. Tomēr daļa sabiedrības pārmet – par to nedrīkstot smieties. Kāpēc tāda reakcija?
Humors ir pati labākā aizsardzība! Draudzene atsūtīja bildi – latvju bāleliņš stājas pretī vīrusam, bruņojies ar griķiem, pūpoliem un tualetes papīra ruļļiem. Ja cilvēki spēj jokot, pasmieties paši par sevi, tas ir tikai apsveicami! Rakstnieks un ārsts Aksels Munte grāmatā “Stāsts par Sanmikelu” apraksta 1884. gadā piedzīvoto holeras epidēmiju Neapolē. Munte ļoti precīzi novēroja, ka humors, vitalitāte un dzīvesprieks uzplaukst tieši tādos brīžos, kad blakus ir briesmas un nāve.
Šajā izolācijas laikā kāda paziņa, kas dzīvo privātmājā Rīgā, esot sākusi iekārtot siltumnīcu.
Es gatavojos darīt tieši to pašu! Nākamnedēļ pārvācamies uz ģimenes lauku māju Limbažu pusē. Ar pacientiem, kuri to vēlēsies, turpināšu strādāt “skaipā”. Dienas kļūst garākas, atliks laika gan dārzam, gan siltumnīcai. Būs pašai savi ekoloģiskie gurķi un tomāti, varēšu cienāt bērnus un mazbērnus. Daudzu latviešu mājās ir lielas bibliotēkas.
Cilvēki parasti saka – kad aiziešu pensijā, tad gan lasīšu! Lūdzu, šis laiks ir pienācis!
Nav jāgaida līdz Lielajai talkai, lai sakoptu sētu un apkārtni. Uzturieties dabā – mežā, pie upes, ezera vai jūras, tas palīdzēs miesai un garam. Paliksim kontaktā viens ar otru, piezvanīsim tiem, ar kuriem sen neesam runājušies. Paradoksāli, bet pašreizējā fiziskā un sociālā distancēšanās ir veicinājusi emocionālo tuvību.
Kā lai izskaidro iepirkšanās drudzi, kas pārņēmis pasauli? Labi, cilvēki pērk pārtiku, to es vēl saprotu. Bet kāpēc tualetes papīrs?
Tam ir vairāki skaidrojumi. Stresa apstākļos cilvēka psihiskās funkcionēšanas līmenis pazeminās. Mēs kļūstam it kā primitīvāki, bērnišķīgāki. Bet kas mazam bērnam ir pats svarīgākais? Elementāras gremošanas trakta funkcijas, paēst un nokārtoties. Tāpēc daudzi tīri instinktīvi meklē pārtiku un tualetes papīru.
Ir vēl viens skaidrojums – iepērkoties cilvēkam rodas sajūta, ka viņš it kā kontrolē situāciju.
Bet patiesībā šobrīd lieka konservu kārba vai griķu paka nav nekas slikts, tā aiztaupīs iešanu uz veikalu. Kas zina, varbūt arī Rīgā piedzīvosim brīdi, kad pārtiku varēs pasūtīt tikai internetā un tā tiks piegādāta līdz durvīm.
Bet es gribētu runāt par cerīgākām lietām. Neaizmirsīsim, ka šis ir Lieldienu gaidīšanas, gavēņa un pārdomu laiks. Vismaz man šķiet, ka notiekošais daudz ko mainīs mūsos, Latvijā, visā pasaulē. Atcerēsimies, ko teica Rainis “Zelta zirgā”: “Ņems, kas atdos, veiks, kas zaudēs, pastāvēs, kas pārvērtīsies!” Iespējams, cilvēki pamazām atstās pārpildītās pilsētas, sāks atgriezties lauku un mazpilsētu vidē. Mazāk dzīsies pēc nevajadzīga greznuma un izrādīšanās.
Pasaule kļūs piezemētāka, vienkāršāka, dabiskāka. Bet līdz tam vēl jānodzīvo.
Pagaidām es visiem novēlu – katru dienu izdarīsim kādu labu darbu. Pateiksim labu vārdu, domāsim labas domas. Lieldienas šogad iekrīt 12. aprīlī. Cerēsim, ka smagākais laiks tad jau būs aiz muguras.
