Atgriezušies no elles. Vardarbība, pašnāvības, narkotikas – kas notika karavīru galvās pēc kara 8
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas 1918.–1920. gada Neatkarības karš nebija tikai karadarbību virkne, uz kuras fona izceļamas atsevišķu personību drosme vai politiskie un militārie nopelni. Pēdējos gados Latvijas vēsturnieku aprindās, sekojot pasaules tendencēm, modusies interese arī par procesiem tā laika sabiedrībā, ikdienas dzīvē, par kara ietekmi uz sabiedrības morāli.
Latvijas Zinātnes padomes finansētais projekts “Karš un sabiedrība Latvijā, 1914–1921” ir pirmais mēģinājums analizēt, kādas sekas minētā laika posma notikumi atstāja cilvēkos, sabiedrībā.
Vēsturnieks, Nacionālās aizsardzības akadēmijas mācībspēks un Okupācijas muzeja pētnieks KĀRLIS DAMBĪTIS gan uzsver, ka šajā projektā nepiedalās, tomēr nesen tā ietvaros konferencē uzstājies ar referātu “Vardarbība karā: kara noziegumu un terora izplatība Baltijā laikā pēc Pirmā pasaules kara”.
“Ja mums jārunā par Neatkarības karu, tad parasti minam pulkvedi Oskaru Kalpaku, ģenerāli Jāni Balodi, Cēsu kaujas, Rīgas atbrīvošanu no bermontiešiem, Latgales atbrīvošanu, miera līgumu ar Padomju Krieviju.
Tad esam karā uzvarējuši un viss ir ļoti jauki. Bet kas pēc tam notika sabiedrībā? Kara psiholoģiskās sekas saglabājās vēl ilgi.
Neatkarības kara gadījumā esam pieraduši raudzīties it kā caur rozā brillēm. Runājam par sarkano noziegumiem, par vācu noziegumiem, taču nevaram uz šo lietu godīgi paskatīties, ja neesam papētījuši, kas tajā laikā notika mūsu pusē,” teic Dambītis.
Mūsdienās karavīru nespēju atgriezties civilajā dzīvē, kara izraisītu pārliecīgu tieksmi uz vardarbību pieskaita posttraumatiskā stresa sindromam. Bet kā to sauca pēc Pirmā pasaules kara?
K. Dambītis: Tāds nosaukums jau vispār parādījās tikai pēc Otrā pasaules kara, kad psiholoģija un psihiatrija līdz kam tādam nonāca.
Anglijā pēc Pirmā pasaules kara apritē bija jēdziens “shell shock” (“šāviņu šoks”), bet ar to domāja apšaužu un karadarbības laikā iegūtos nervu sistēmas bojājumus, vienkāršoti izsakoties – kontūzijas sekas.
Bet tā bija tikai redzamā puse. Neredzamās kara sekas netika ne aprakstītas, ne pētītas.
Karš karavīram pats par sevi ir trauma. Latvijā pēc Neatkarības kara nodibināja Kara invalīdu savienību, taču tā attiecās uz fiziskiem sakropļojumiem, uz to, ko cilvēki redz. Neviens nebija aizdomājies, kas psiholoģiski notiek ar karavīru, kas notiek viņa galvā, kad viņš atgriežas mājās. Teica: “Nu, viņš jau pēc kara, viņš daudz briesmīga redzējis…”
Cilvēka atgriešana normālā mierlaika dzīvē, rehabilitācija, ja tāda notika, noritēja ģimenē, neapzinātā veidā. Daudz kas bija atkarīgs no paša cilvēka, no viņa nervu sistēmas. Spilgts piemērs ir Pirmā pasaules kara un Latvijas kara aviācijas lidotājs Narciss Pušķelis.
Ņemot vērā lidošanas apstākļu specifiku – garas lidojuma stundas, aukstuma un augstuma ietekmi –, lidotāji Pirmā pasaules kara laikā kā uzmundrinošu līdzekli, lai neaizmigtu, bieži lietoja kokaīnu. Protams, tas izraisīja atkarību, kas turpinājās arī pēc kara.
1920. gada 25. jūlijā Spilves lidlaukā notika pirmie Aviācijas svētki. Pušķelis, acīmredzot narkotiku iespaidā, veica skatītājiem ļoti riskantus manevrus – lidoja ļoti zemu virs publikas galvām. Kolēģi viņu pēc tam “palūdza” atstāt lidlauku. Lidotājs to ļoti pārdzīvoja.
Kuģītī no Spilves ceļoties pāri uz Rīgu, viņš ielēca Daugavā un noslīcinājās. Tas ir gadījums, kad skaidri parādījās spriedzes sekas – sekas tam, kas ar viņu kara laikā bija noticis.
Vai tad Latvijā neviens neapzinājās, ka tā ir problēma?
Nevar sacīt, ka neapzinājās. Ņemot vērā, ka tam vērību veltīja arī citviet Eiropā, domāju, to ievēroja arī Latvijas armijas vadībā. Tomēr drīzāk tas izpaudās nevis kā cīņa ar sekām, bet kā lielāka uzmanības pievēršana nākamo karavīru sagatavošanā, skaidrojot, kas ir vērtības, pie kurām karavīriem būtu jāturas, – piederības sajūta tautai, dzimtenes mīlestība. Varbūt tie bija skaļi vārdi, tomēr…
Karavīru problēma pēc atgriešanās no Pirmā pasaules kara bija tā, ka frontē nevajadzēja domāt, ko darīt. Tur viņiem pastāvīgi deva uzdevumus. Ja tos izpildīja labi, palika dzīvs. Ja slikti – krita, tika ievainots vai nonāca gūstā. Pārejot ikdienas dzīvē, to nācās plānot pašam. Daudziem tas izrādījās grūti un sarežģīti, kas atspoguļojās viņu tālākajos likteņos.
Jāatceras, ka tie, kas sāka karu 1914./1915. gadā, bieži vien bija 18–20 gadu veci. Ja viņi karu beidza 1920. gadā, iznāca, ka to jaunības laiku, kad cilvēki iet uz ballītēm, studē, dibina ģimenes, viņi faktiski bija pavadījuši ellē. Un tad pēkšņi tas beidzas! Visu to sociālo saišu, kas viņus līdz tam turēja pie cilvēciskajām normām, vienkārši vairs nebija. Ģimene, ja tāda pirms kara pastāvēja, nereti bija gājusi bojā vai izklīdusi.
Šajos cilvēkos radās bezpiederības sajūta. Meklējot sevi, viņi bieži novirzījās kriminālā sfērā. Karš pats par sevi ir vardarbība, taču ja tā turpinājās jau pēc kaujas beigām…
Tas atspoguļojās noziedzības un bandītisma uzliesmojumā 20. gadsimta 20. gadu sākumā?
Viennozīmīgi! Skatāmies kaut vai Anša Kaupēna piemēru. Viņa izpratne, viņa vērtību skala veidojās kara laikā. Cilvēka dzīvības vērtība devalvējās ļoti strauji. Kaupēns mēģināja savu pašsaglabāšanās instinktu, kas katram cilvēkam ieslēdzas kara situācijā, praktizēt arī miera apstākļos, nemaz nemēģinot to pielāgot jaunajai situācijai.
Viņš bija dezertējis no Latvijas armijas?
Jā, viņš bija dezertieris, taču bija arī iesaukts cara Krievijas armijā un piedalījies karadarbībā. Ja par to runā, vajadzētu ņemt vērā, kas vispār bija tā sabiedrības daļa, kas Pirmā pasaules kara laikā veidoja latviešu strēlnieku bataljonu personālsastāvu.
Latviešu strēlnieki bija varoņi, kurus romantizēti saucam par Grīziņkalna un Sarkandaugavas pašpuikām, taču mūsdienās viņus dēvētu vienkārši par huligāniem.
Tas starp citu parādās filmā “Latviešu strēlnieka stāsts” (1958), kur ir Rīgas pašpuikas un “puisis no laukiem” Janka Pipars, kuru sākumā visi mēģina apcelt.
Parasti mēs raugāmies uz karaspēku kā monolītu masu, taču tā nav. Tur ir skolotāji, skolnieki, zemnieki un tāpat tie, kas kādreiz mēguši kaut ko nočiept vai nolaupīt. Kādu brīdi viņi kopā cīnās plecu pie pleca, bet, kad tā vairs nav, aiziet katrs savu ceļu.
Strēlnieku vienībās bija daudz bijušo “fiskara”, tas ir, naža varoņu. Protams, kara laukā viņiem tāda pieredze noderēja. Vienlaikus iedomāsimies, ka tāds pēc n-tajiem gadiem no karalauka atkal atgriežas normālā dzīvē. Tur tā viņa vērtību sistēma kļūst skaidri redzama.
Vardarbība ģimenēs, kas nāk no mājās pārnākušajiem karavīriem, ir temats, ko, šķiet, vispār neviens Latvijas vēsturē nav skatījis.
Bet ir nostāsti par to, kā šie karavīri izturējās pret saviem līdzcilvēkiem, saviem bērniem, pamatojot visu ar to, ka, teiksim, ir Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Tā sabiedrība jau bija ļoti līdzīga mūsdienu Latvijas sabiedrībai. Vienīgā atšķirība, ka toreiz tās bija baumas, bet mūsdienās ir internets.
Bet bijušo pašpuiku, kas saņēma augstus apbalvojumus par nopelniem Neatkarības karā, bija krietns skaits.
LU profesoram Ērikam Jēkabsonam ir plašāks pētījums par kriminālnoziegumiem, ko tajā laikā pastrādāja Latvijas armijā dienējušie. Viņš šo tematu skatījis daudz vairāk par mani, un drīzumā jābūt arī attiecīgai publikācijai. Taču ņemsim kaut vai 1919. gada oktobrī bermontiādes laikā saformētā Studentu bataljona komandiera, Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera pulkvežleitnanta Pauļa Bruņinieka piemēru. Ar viņa ziņu vēl vasarā Atašienē (Borhos) tika piekauts un nošauts vietējais tirgotājs Teodors Beķeris, kurš bija iebildis, kad tam pretlikumīgā kārtā rekvizēja klavieres.
Karavīri turklāt izlaupīja nošautā īpašumu. Klavieres bija paredzētas Virsnieku klubam Rīgā. Faktiski tā bija slepkavība, laupīšana, laupīšanas slēpšana, kurā bija iejaukts leitnants Jānis Greble un vēl vairāki virsnieki.
Nākamajā dienā pēc Beķera nogalināšanas viņi sastādīja fiktīvu kara tiesas spriedumu, ka tirgotājs nošauts kā komunists. Kad pēc kara tas nāca atklātībā, sekoja ilga tiesāšanās. 1923. gada martā Bruņiniekam un Greblem Kara tiesa piesprieda nāvessodu, taču uzreiz arī lūdza Valsts prezidentu Jāni Čaksti viņus amnestēt.
Bruņinieku degradēja par kareivi, leitnantu Grebli padzina no armijas. Viens no iejauktajiem – leitnants Klekers – jau bija nošāvies pirms tam, bet divi bija krituši kara gaitā. 1923. gada 27. oktobra vakarā ballē Virsnieku namā Rīgā degradētais Bruņinieks saķildojās ar savu svaini, atvaļināto virsnieku Tālivaldi Upīti; vispirms nošāva viņu, pēc tam nošāvās pats.
Nogalinātā tirgotāja Beķera brālis, Neatkarības kara laika Latvijas armijas virspavēlnieka juriskonsults un tieslietu pārzinis, vēlāk advokāts Voldemārs Beķeris 1925. gadā izdotajās atmiņās sniedza šādu Bruņinieka raksturojumu: “Studentu bataljona štābs, sastāvošs no jauniem, galvenām kārtām studijas nepabeigušiem virsniekiem, kur kareivisko disciplīnu nereti sajauca ar korporāciju “fukšu” disciplīnu, paši būdami bezbailīgi, drošsirdīgi un izplūzdami jaunības visvarenības sparā, atrodoties tālu no augstākās priekšniecības varas centra, (..) nereti pildīja caur savas varas nelikumīgo lietošanu apkārtni šaušalu drebuļiem. Pat daudzi apkārtējo daļu virsnieki trīcēja bataljona komandiera, pulkveža [Jāņa] Baloža tuva drauga, otrā kursa studenta, bijušā Krievijas armijas jaunākā virsnieka, mūsu armijas pulkveža leitnanta Bruņinieka nenosvērtības priekšā.”
Interesanti, ka periods, kad Latvijas armijā dienējušie visbiežāk izdarīja noziegumus, ir 1919. gada vasara. Tas ir laiks, kad Latvijas pagaidu valdības vara valstī vēl nav pietiekami nostiprinājusies, tas tikai sāk notikt.
Pēc tam karavīru izdarīto noziegumu skaits samazinājās, jo pamazām iedibinājās likuma vara un valsts struktūras spēja norādīt: ja netiks pildīts tas un tas, tam būs attiecīgas sekas. Ilustrējošs piemērs: kāpēc tos, kurus Latvijas armijā mobilizēja 1919. gada sākumā, līdz pat marta vidum, vēlāk uzskatīja par brīvprātīgajiem? Tāpēc, ka Latvijas valstij tobrīd faktiski nebija resursu, lai piespiestu pakļauties mobilizācijas pavēlei.
Virsnieks, kas brauca pārliecināt mobilizējamos, stājās neskaidri noskaņotu 30–40 vīru pulka priekšā un paziņoja par mobilizāciju, bet nevarēja pateikt: “Citādi mēs jūs arestēsim!” Viņu pašu tur varēja nosist.
Un tad vēl bija Pētera Stučkas padomju laiku bezvaras periods un vēl tas, kā Igaunijas armija 1919. gada pavasarī un vasarā uzvedās Vidzemē. Viss kopā radīja fonu, kas lika domāt, ka pastāv visatļautība un nesodāmība. Nevienam jau nebija skaidrs, vai viņš izdzīvos nākamo dienu, nedēļu, mēnesi, kur nu vēl, ka viņu par kādu nodarījumu varētu apcietināt un tiesāt. Tas ir tikai mans pieņēmums, taču daudzi noziegumi tā arī droši vien palika neatklāti.
Gluži vienkārši pēc kara nebija vairs neviena ko tiesāt. Vainīgais pats bija jau beigts.
Kara tiesām Neatkarības kara laikā un pēc tam bija daudz darāmā?
Jā, par kara laikā pastrādātajiem noziegumiem pret civiliedzīvotājiem, tajā skaitā baltvāciešiem, karavīrus tiesāja, taču ja paraugās uz sodiem… Daudzos gadījumos tā bija atvaļināšana no karadienesta. 1920. gadā tas bija diezgan nožēlojams sods, jo šajā gadā Latvijas armiju tāpat samazināja, notika demobilizācija. Manuprāt, ziņa, ka kara noziegumi ir nosodāmi, tolaik līdz Latvijas sabiedrībai tā arī nenonāca.
Mūsdienās rodas diskusijas, vai atsevišķās situācijās sodi, kādus toreiz lēma kara tiesas, bijuši samērīgi. Teiksim, 11 Valmieras komjauniešu nošaušana 1919. gada 22. decembrī. Kā tā drīkst, viņi taču bija tikai “sarkanās” idejas pārņemti, romantiski noskaņoti jaunieši!
Jā, mūsdienās tā var teikt, taču tad jāatceras, ka toreiz tajā pašā laikā citviet Latvijā cilvēki cieta no līdzīgi noskaņotām “sarkano” grupām, kas laupīja, dedzināja, nogalināja.
Vai tiesa, ka bermontiādes laikā Latvijas armijas karavīri nogalināja gūstā saņemtos bermontiešus?
Tādi gadījumi bija. Par gūstekņiem bieži vien ziņojumos pierakstīja: “Nošauts bēgot.” Pārdaugavu ieņemot, sagūstītos bermontiešus “likvidēja” sānielās. Jelgavā sagūstītos vāciešus parkā apšāva bez jebkādas tiesas vai pārbaudēm. Padomājiet, kur mums ir bermontiešu kapi? Tādu nav. Tas arī kaut ko liecina. Viņus šur tur “pieraka”.
Interesanti, ka stāstus par bermontiešu zvērībām, kādas, protams, nav izslēdzamas, Latvijas armija lielā mērā sāka propagandēt jau tad, kad karš faktiski bija beidzies un to varēja izmantot, lai attaisnotu pašu vardarbības eskalāciju.
Leitnanta Kārļa Fihtenberga tā sauktā “nāves mistērija” ir klasisks propagandas piemērs. Leitnants Fihtenbergs bija viens no tiem, kas vadīja 1919. gada 14. oktobra māņu uzbrukumu bermontiešiem pāri Daugavas tiltiem. Viņš tika ievainots un krita gūstā. 11. novembra rītā Fihtenberga līķi atrada uz Daugavas ledus. Uzreiz paziņoja, ka leitnants ir spīdzinot sakropļots, rokas sasietas dzeloņstieplēm, noslīcināts āliņģī. Bet fotogrāfijā redzams telefona kabelis un līķis uz ledus. Spīdzināšanas karā nav izslēgtas, taču īstenībā jebkurš šāviens galvā beidzās ar smagiem sejas sakropļojumiem. Visticamāk, Fihtenbergs bija izbēdzis no gūsta, skrējis pāri Daugavas ledum un tad arī nošauts.
Pierasts, ka Neatkarības karš ir mūsu uzvaras stāsts. Daudzi var samulst, ja to parāda arī šādi.
Jāsaprot būtiska lieta – tas viss neatceļ varonību karā. Tie cilvēki tāpat ziedoja sevi un savu veselību valstij. Un vispār šīs ir ļoti spekulatīvas lietas.
Nezini, vai gūsteknis, kuru atlaid, nākamajā mirklī pašam neiešaus mugurā. Bet tas, kas būtu jāpārdomā, – lai arī kādā situācijā karavīrs nonāktu, viņam jāsaprot, ka viņš ir atbildīgs par savu rīcību. Tā ir soda neizbēgamība, kādas atsevišķos gadījumos pēc Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara trūka. Ja esi karojis par labu lietu, tomēr pārkāpis cilvēcību, tad jāsāk domāt, kādēļ tā. Kara noziegumi un nevajadzīga vardarbība jau rada tikai vēl lielāku vardarbību un pretdarbību.
