Kas vienam miskastē, citam dārgums: grāmatu ledusskapji, padomju laika liecības un pērles 0
Uldis Graudiņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aprites ekonomikas modelī, uz kura izveidi tiecas ES dalībvalstis, toskait Latvija, svarīga ir arī atkritumu daudzuma mazināšana, ne tikai pārstrāde. “Latvijas Avīzē” jau esam stāstījuši par veikaliem, kur produktus pārdod bez iepakojuma, par aicinājumu pirkumiem izmantot daudzkārt izmantojamus maisiņus, nevis ik reizi pirkt jaunus, un par citām aktivitātēm.
Veidos lietu labošanas centrus
Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāna 2021.–2028. gadam īstenošana paredz otrreizēji izmantojamo lietu labošanas centru izveidi, kas ir jauna pieeja aprites ekonomikas ieviešanai valstī. Iepriekš nosauktajā plānā 2,5 miljonu liels naudas ieguldījums ir paredzēts atkritumu sagatavošanas atkārtotai izmantošanai infrastruktūrā.
Šā ieguldījuma atšifrējumā redzam, ka par 500 000 eiro pirks un Latvijā izvietos 100 konteinerus atkārtotas izmantošanas atkritumu vākšanai, bet 1 750 000 eiro tērēs piecu preču labošanas un sagatavošanas atkārtotai izmantošanai centru izveidei. Latvijā šādu centru līdz šim nav. Kāpēc tie ir vajadzīgi, un ko tajos ir iecerēts darīt?
Atkritumu apsaimniekošanas valsts plānā norādīts, ka otrreizēji izmantojamu lietu labošanas programma došot iespēju sasniegt divus šā plāna virsmērķus: pirmkārt, novērst atkritumu rašanos un nodrošināt kopējā radīto atkritumu daudzuma ievērojamu samazināšanu, izmantojot maksimāli visas labākās pieejamās atkritumu rašanās novēršanas iespējas un labākos pieejamos tehniskos paņēmienus, palielinot resursu izmantošanas efektivitāti un veicinot ilgtspējīgākas patērētāju uzvedības modeļa attīstību.
Kā rīkojaties ar bojātiem sadzīves priekšmetiem?
Otrkārt, nodrošināt atkritumu kā resursu racionālu izmantošanu, balstoties uz aprites ekonomikas pamatprincipiem un veicinot, ka resursi pēc iespējas tiek atgriezti atpakaļ ekonomiskajā apritē tautsaimniecībai noderīgā veidā.
Nevēlas aprakt labas mantas
Liene Jēkabsone, SIA “Liepājas RAS”, uzņēmums apsaimnieko Dienvidkurzemes atkritumu poligonu “Ķīvītes”, vides inženiere, pēc 20 gadu darbošanās pieredzes secina, ka cilvēki izmet atkritumos darboties spējīgas lietas, tostarp ledusskapjus, veļasmašīnas, datorus. Savu rīcību viņi pamato ar vairākiem iemesliem, tostarp ar vēlēšanos pirkt “jaunāku un modernāku” ierīci.
Kopā ar kolēģi, vides pārvaldības speciālisti Laimu Lapiņu 2019. gadā sāktais projekts “Paņem, ja noder!” izrādījies veiksmīgs – cilvēki veda uz šķirošanas laukumu noderīgas mantas, daudzi arī ieradās un atrada sev noderīgas mantas.
“Šie nedaudz pielabojamie sadzīves priekšmeti var vēl kalpot ilgi un droši. Atkritumu poligons nevar ietekmēt pārstrādes nozari, mums ir noslēgts līgums ar atkritumu apsaimniekotāju un ar metāllūžņu pieņēmēju. Tās ierīces un iekārtas, kas darbojas, esam iecerējuši glabāt atsevišķi un piedāvāt cilvēkiem bez maksas vai par simbolisku maksu.
Ja varētu ieguldīt naudu, tad izveidotu un attīstītu remontdarbnīcu, kur zinoši meistari ierīces ar nelieliem defektiem labotu un atgrieztu apritē,” atklāj Liene Jēkabsone.
Grāmatu ledusskapji
Atkritumu poligonā “‘Ķīvītes” ir izveidots Nenovērtēto lietu muzejs. Tajā var aplūkot uz poligonu atvestās visneiedomājamākās lietas. Piemēram, pirmā zināmā lībiešu mākslinieka Jāņa Beltes gleznu, radiouztvērējus, padomju laika tālruņa aparātus, fotokameras, rakstāmmašīnas un daudzas citas vēstures liecības.
Ir arī pavisam jaunas mantas. “Daudzas izmestās mantas, tostarp mūsdienu un seni priekšmeti, šķiet kā pērles, neceļas roka tās aprakt. Bērniem un jauniešiem ļoti interesanti šķiet ar ripu darbināmie tālruņi, gaļas mašīnas un cita mazā sadzīves tehnika. Viņi šādus priekšmetus agrāk nav redzējuši,” piebilst L. Jēkabsone.
SIA “Liepājas RAS” 2017. gadā “Ķīvītēs” no atvestiem izmestiem ledusskapjiem izveidoja grāmatu skapjus. Tajos ievietoja labā stāvoklī uz poligonu makulatūrai atvestās grāmatas.
“Šīs grāmatas bija žēl sūtīt uz atkritumu pārstrādi tāpēc, ka tās bija klasiskas vērtības. Smeļoties ideju no brīvpieejas ledusskapjiem, lēmām, ka šāda pieeja nostrādās arī poligonā. Cilvēki no ledusskapjiem grāmatas ņēma ļoti aktīvi. Ļoti populāri bija klasiķu darbi, grāmatas par dārzkopību un par receptēm.
Ļoti ātri paņēma žurnālus. Grāmatu “ledusskapji” ir pieejami ikvienam cilvēkam, no tiem bez maksas var paņemt sev tīkamu uz poligonu atvestu grāmatu. Priecājamies, ka lasītāji gūst no grāmatām prieku, nevis tās nonāk makulatūrā vai tiek apglabātas poligonā,” tā L. Lapiņa.
Ko dara ar nevajadzīgām mantām
Jaunajā Atkritumu apsaimniekošanas valsts plānā secināts, ka lielai daļai Latvijas iedzīvotāju jau kultūrvēsturiski iesakņojusies apziņa, ka sadzīves lietai ir vērtība. Nereti sadzīves lietu taupīšanu ietekmē cilvēku pirktspēja, kas dažkārt noved arī pie pretēja efekta – lētu un nekvalitatīvu lietu, ar īsu kalpošanas laiku pirkšanas.
Bet kopumā tāda iedzīvotāju rīcība kā lietu taupīšana, mantošana, uzkrāšana, labošana, uzlabošana, atdošana vai pārdošana citiem lietotājiem ir visai izplatīta valstī. Iepriekš teikto apstiprina rosība sludinājumu portālos un plašsaziņas līdzekļos. Tomēr valsts mērogā statistikas informācijas nav.
Biedrība “Latvijas Atkritumu saimniecības asociācija” (LASA) sadarbībā ar Pasaules dabas fondu no 2020. gada 30. jūnija līdz 7. jūlijam veica iedzīvotāju anketēšanu, kuras laikā ieguva 110 respondentu atbildes. Respondenti norāda, ka visbiežāk pašiem nevajadzīgus bērnu apģērbus un apavus viņi atdod radu/draugu/paziņu ģimenēm (66 atbildes); ziedo labdarībai (52 atbildes) un pārdod nākamajam lietotājam (21 atbilde).
Attiecībā uz rīcībām ar saplīsušu apģērbu un apaviem visvairāk sniegtās atbildes ir šādas: “nesu labot uz šūšanas ateljē vai darbnīcu” (71 atbilde); “laboju pats” (51 atbilde) un “izmetu nešķiroto sadzīves atkritumu konteinerā” (28 atbildes).
Attiecībā uz mājsaimniecībā esošajām sadzīves lietām, kuras ir bojātas, bet salabotas un atjaunotas tās vēl var turpināt lietot, respondenti visbiežāk norādījuši: “paši atjaunojam/labojam” (53 atbildes); “nesu labot uz darbnīcu vai izsaucu meistaru” (58 atbildes) un “nododu dalīto atkritumu laukumā” (46 atbildes).
Mazo uzņēmēju bizness?
Ar ikdienas preču labošanu un otrreizējo izmantošanu Latvijā darbojās galvenokārt mazie uzņēmumi un mikrouzņēmumi. Tie galvenokārt sniedz dažādu mājsaimniecības preču remonta pakalpojumus. Darbojas arī labdarības organizācijas un mazumtirdzniecības veikali, kas pārdod atkārtoti izmantojamas preces.
Centrālās statistikas pārvaldes sniegtā informācija rāda, ka ar datoru, individuālās lietošanas priekšmetu un mājsaimniecības piederumu remontu 2018. gadā nodarbojās 1115 uzņēmumi. Šajā grupā iekļautie uzņēmumi labo arī plaša patēriņa elektroniskās iekārtas, toskait radioaparātus un tālrāžus, mājas aprīkojumu – piemēram, zāles pļāvējus, apavus un ādas izstrādājumus, kā arī citus individuālās lietošanas priekšmetus un mājsaimniecības preces.
Otra lielākā uzņēmumu grupa darbojas ar iekārtu un ierīču remontu un uzstādīšanu, tas ir, ar apstrādes rūniecības nozarē ražoto preču specializēto remontu, lai atjaunotu iekārtas, aprīkojumu un citus produktus. Šajā grupā iekļautie uzņēmumi veic arī šo produktu apkopi. Vismazāk uzņēmumu – pavisam 51 – darbojas ar sakaru iekārtu remontu. Tie ir bezvadu tālruņi, mobilie tālruņi, nesējiekārtu modemi, faksa aparāti, televīzijas kameras un videokameras, kā arī citas sakaru iekārtas.
Patlaban lielākās tīmeklī atrodamās datubāzes apkopo noteiktu pakalpojumu veidu sniedzējus un dod iespēju saņemt informāciju par pakalpojuma veidu, darba laiku un pakalpojuma sniegšanas vietu. Remonta pakalpojumu piedāvātāji, kas snieguši par sevi informāciju internetā, ar atsevišķiem izņēmumiem galvenokārt atrodas Latvijas lielākajās pilsētās – Rīgā un Daugavpilī. Tas pakalpojumu izmantotājiem būtiski apgrūtina pieejamību pakalpojumam.
Pieprasījums būs
L. Jēkabsone vērš uzmanību, ka Latvijas sabiedrības attieksme pret atkritumu saimniecības nozari pēdējos desmit gados ir ļoti būtiski mainījusies.
“Ja mēs pirms desmit gadiem cilvēkus aicinātu vest uz šķirošanas laukumu nevajadzīgas, tomēr lietošanai derīgas vai gandrīz derīgas mantas, kā arī no atvestajām mantām izvēlēties sev vajadzīgo, atsaucības nebūtu. Tolaik sabiedrība nebija gatava izmantot kaut ko lietotu, piemēram, skaņu plates, grāmatas, turklāt zinot, ka šī prece atrodas atkritumu poligona teritorijā. Vizualizējot šo piedāvājumu, cilvēkiem šķita, ka preces ir netīras un nelabi ož.
Kad sabiedrību pieradinājām, aicinājām ciemos, Muzeju naktī stāstījām par savu darbošanos, situācija mainījās. Cilvēki redzēja – mūsdienu prasībām atbilstošs atkritumu poligons ir tīrs un sakopts. Ja atvestās mantas nav sajauktas ar nešķirotiem sadzīves atkritumiem, tās ir dalīti vāktas un paši iedzīvotāji tās atveduši, tad tās ir tīras un galvenokārt nenobružātas mantas un lietojamas,” teic L. Jēkabsone.
Atkritumu poligonā “Ķīvītes” pēc vairāku darbinieku iniciatīvas bez norādījuma no nozares ministrijas ir izieti divi attīstības posmi – izveidots Nenovērtēto lietu muzejs un ar projektu “Paņem, ja noder” šķirošanas laukumā izveidots mantu maiņas punkts, kura apmeklētājiem nav izvirzīts nosacījums atvest kādu nevajadzīgu mantu, tomēr sev vajadzīgās mantas var ņemt līdzi.
“Nākamais solis, kuru vēlamies spert uzņēmuma izaugsmē, ir veikt mantu labošanu. Ne visas preces pēc atvešanas var uzreiz lietot. Pēc nelieliem remonta darbiem mēs varētu atgriezt apritē daudzus sadzīves priekšmetus, tostarp veļas mašīnas, ledusskapjus.
Pēc pārbaudes daļa šo preču būs uzreiz lietojamas. Mantu remontēšanas inciatīva patlaban lēnām attīstās, mainoties sabiedrības paradumiem un cilvēku atsaucībai,” uzsver L. Jēkabsone. Viņa piebilst – patlaban tā ir iecere bez atbilstoša naudas seguma.
“Ķīvītēs” gaida iespēju pieteikties otrreizēju izmantojamo lietu labošanas centra izveidei. Būtu vajadzīgas telpas, darbinieki un glabātava, kur salabotās mantas novietot un piedāvāt iedzīvotājiem. L. Lapiņa piebilst – svarīgi ir izveidot arī likumisko pusi, noteikt atkritumu poligonā nonākušo mantu statusu – vai tie ir atkritumi vai preces. “Mūsu mērķis ir otreiz izmantojamajām mantām neļaut kļūt par atkritumiem. Ar šo preču atvešanu mēs mazinātu atkritumu daudzumu, un pēc salabošanas tiktu paildzināts to mūžs,” tā L. Jēkabsone.
“Ķīvītēs” patlaban vērtē šāda centra visizdevīgāko novietojumu poligona teritorijā vai pašvaldības centrā. Ja ieceres īstenošanai un darbinieku algošanai izdosies piesaistīt atbalstu, tad salabotos priekšmetus cilvēkiem varēs atdod bez maksas. Ja būs jāiegulda pašu nauda, jāīrē telpas, tad atjaunotos produktus pārdos par naudu.
Latvijas Atkritumu saimniecības asociācija Latvijas Vides aizsardzības fondā ir iesniegusi projekta “Sadzīves lietu otrreizējās izmantošanas un labošanas pakalpojumu attīstība Dienvidkurzemes atkritumu apsaimniekošanas reģionā” pieteikumu. Iesniedzēji norāda, ka otrreizēji izmantojamo preču labošanas centru izveidei vispirms ir jāiegūst bāzes dati un jāizveido šo centru darbības modelis. To iecerēts paveikt ar pilotprojektu, kura kopējās izmaksas ir 55 868 eiro.
Nedrīkst izšķērdēt dabas resursus un enerģiju
Rūta Bendere, Latvijas Universitātes docente: “Ideju par otrreiz izmantojamo lietu pārdošanu par nelielu maksu, kas sedz pamatā apkalpošanas izmaksas, jau ilgus gadus varējām novērot svētdienas tirdziņos lielāko Eiropas Savienības pilsētu laukumos. No mūsu kaimiņiem pirmie, kas atvēra šādu veikaliņu Tallinā, bija igauņi. Šajā veikaliņā varēja pirkt sporta preces, traukus, dažādus saimniecībā vajadzīgus instrumentus un daudz citu noderīgu lietu.
Pamazām tas materializējās arī Latvijā. Lielāku, regulāri izmantojamu angāru izveidoja Mārupē SIA “Meliorators-J”, paplašinājās svētdienas tirdziņu sortiments arī pie mums. Šīs visas labās lietas tika veidotas, bet netika uzskaitītas. Uz jautājumu – cik daudz lietu mēs labojam un kā tas paildzina lietu izmantošanas mūžu, nevaram atbildēt.
Jaunajā atkritumu apsaimniekošanas valsts plānā ir konkrēti īstenojami piedāvājumi, tās vairs nav tikai labas ieceres. Katrā no atkritumu apsaimniekošanas reģioniem ir iecerēts veidot vienu šādu lielāku lietu labošanas centru. Patērētāju ērtībai ir nepieciešams arī sniegt informāciju par šāda centra darbības veidiem, darba laiku un atrašanās vietu. Tas savukārt realizējams ar aktīvu pašvaldības vadības ieinteresētību par šāda centra izveidi. Vai tie būs, kā darbosies, tas savukārt ir atkarīgs arī no sabiedrības attieksmes.
Mūsu uzdevums ir nelietderīgi neizšķērdēt dabas resursus un enerģiju. Kvalitatīva sena lieta ir pati ar savu vērtību, bet atbilstoši izmantotai, pat ne tik senai lietai arī ir sava vērtība un nozīme. Pamēģiniet kādu laiku iztikt bez elektrības, un jūs secināsiet, ka lielākais vairums no mājsaimniecības inventāra nedarbojas.
Kā rīkoties? Tad atceramies, ka vecvecmāmiņai bija mehāniskā šujmašīna, bet gaļu var samalt arī vienkāršākā veidā. Nevajadzīgi neizmantojot savus līdzekļus, mēs tos varam ietaupīt citiem visai noderīgiem mērķiem. Tas vairs nav skopums, bet taupība, uz kuru vedina arī jaunais atkritumu apsaimniekošanas valsts plāns.”
