Kas vieno kūkas un romānus? Saruna ar Madaru Fridrihsoni 0
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Novembra sākumā pie lasītājiem dosies Madaras Fridrihsones trešais romāns “Atgūtais medusmēnesis”.
Līdzīgi iepriekšējiem diviem, arī šim norises vieta ir Mūrmeži – par ciemata prototipu autorei kalpojusi pašas dzimtā vieta Igaunijas pierobežā, ciems aptuveni 15 kilometrus no Smiltenes, starp šo pilsētu un Valku. Savā ziņā arī norises vieta ir viens no romāna tēliem.
“Jau tad, kad man bija divdesmit gadu, mēģināju kaut ko rakstīt. Tās bija abstraktas lietas par abstraktām vietām, tādām kā Londona, Ņujorka, kur nekad neesmu bijusi. Tad sapratu, ka mana vieta izaugsmei ir rakstīt par to, ko saprotu. Uzaugu Mūrmežiem līdzīgā vietā, tā ir vide, kas man tuva un ko es varu aprakstīt,” stāsta Madara Fridrihsone.
Kas jūs līdztekus tam, ka esat šeit dzimusi, saista Igaunijas pierobežā?
Pēdējos četrus gadus pavadīju, katru sestdienu braucot uz Rīgu, lai pabeigtu studijas komunikācijas nozarē. Katru reizi skats caur autobusa logu uz 12 stāvu mājām man uzdzen šermuļus. Sajūta mazliet kā cietumā. Mūrmežos, izejot ārā, redzi – tas viss ir tavs. Tavs pagalms, tavs miers, tavs klusums. Bet tas ikvienam atšķiras, noteikti ir daudzi rīdzinieki, kas par maniem vārdiem šausmināsies…
Mieram ir arī otra puse – zinām, ka Latvijas lauki gadu desmitiem kļuvuši tukšāki. Kad vecmamma stāstīja par savu jaunību, to neiedomājos, tikai pieaugusi sapratu, ka cilvēki, kurus viņa pieminēja, dzīvojuši saimniecībās, kuras no viņas mājas savulaik varēja redzēt un kuru manā bērnībā vairs nebija…
Ļoti labi to saprotu. Mana mamma strādā bibliotēkā, pērn es viņai palīdzēju projektā, kurā viņa fotografēja izzudušās pagasta mājas. Arī manā dzimtajā ciemā tā ir, ka daudzu māju vietā palikušas tikai lielas kļavas vai ozoli un drupas. Bet nav arī viss tikai slikti.
Piemēram, tagad manā ciemā atvēries liels kokapstrādes uzņēmums, kas attīstās un piesaista vietējos iedzīvotājus, tāpat ir vietējās zemnieku saimniecības, kuras uzņem jaudu, ir ģimenes, kas atgriežas dzimtas mājās. Mazāk, protams, iedzīvotāju, tomēr tas, kas ir, iemācījies izdzīvot un kļuvis jaudīgāks. Nav sajūtas, ka lauki tūliņ izmirs. Pienu, maizi tāpat vajadzēs vienmēr.
Tāpat mani klasesbiedri – daļa, protams, ir aizbraukuši un nekad neatgriezīsies, bet ir arī tādi, kas atgriežas atpakaļ, apmetas, piemēram, Valmierā, jo grib, lai viņu ģimene dzīvo rāmā un latviskā vidē. Ir brīdis, kad process pagriežas atpakaļ.
Protams, visi jaunie laukos neatgriezīsies, bet mode mainās, dzīvesveids mainās, tagad gandrīz katrā lauku mājā ir vairākas mašīnas, jo autobusu saraksts kļūst plānāks, un auto nepieciešams. Bet, kad mašīna ir, viss kļūst daudz pieejamāks. Mums jau nav jābrauc tūkstoš kilometru, lai kaut kur nokļūtu, varbūt tikai desmit vai divdesmit.
Ik pa brīdim jūsu “Facebook” joslā redzamas skaistas kūkas…
Jā, pat nezinu, no kurienes šī prasme nākusi. Man bieži jautā, kāpēc necepu kūkas par naudu, kāpēc tās nevar pasūtīt, taču tas man nav peļņas avots, drīzāk ekskluzīvs hobijs, tas man nomierina prātu. Kā citiem joga. Kūkām ir arī zināma līdzība ar romāniem – nepieciešama attīstība, nevar visu laiku cept (vai rakstīt) vienu un to pašu. Man patīk eksperimentēt, vienai kūkai pievienot riekstus, citai rozīnes, arvien izmēģināt kaut ko jaunu.
Un kopjat arī bites, kuras, starp citu, jaunajā romānā pieminētas…
Protams, romānā ielieku to, ko pazīstu. Biškopību romāna tapšanas brīdī tikai sāku mācīties, tagad būs ceturtā sezona. Ņēmām medu no kaimiņienes, taču viņa vairs nespēj bites aprūpēt, abi ar tēti nolēmām, ka vajag bites pašiem. Sākumā bija bail, neteikšu, ka tagad nebūtu vairs nemaz.
Sākumā bija daudz grūtāk, uzreiz pampa. Ir pieredzējis bitenieks, kurš mūs reizēm konsultē, un viņš saka – reizēm dienas laikā iedzeļ pat simts bišu. Tā jau saka par vecajiem dravniekiem, ka viņi kļūst imūni. Ja man iedzeltu simts bišu, tad es gan būtu nelaimīga; līdz šim vairāk par vienu diviem dzēlieniem dienā nav bijis…
Bites arī katru gadu nav vienādas, gadās, ka strops, kas iepriekšējā sezonā bijis rāms, nākamajā kļūst krietni dusmīgāks. Šogad bites bija nemierīgas, mani diezgan stipri sadzēla. Kā jau saka – ar bitēm nekad neko nevar zināt.
