Ziemā vāra šokolādi, vasarā – audzē ābolus. Ciemos pie mājražotājiem Strazdiņiem 0
Kārdinošās šokolādes karotītes pāris gados kļuvušas par iecienītu preci gan daudzos Latvijas veikalos, gan kaimiņvalstīs. Kārums tapis Jūrmalā, uzņēmumā ar izteiksmīgu nosaukumu – “Gardmutis”. Tā īpašnieks Gints Strazdiņš uzskata, ka Latvijā neizmantotu biznesa iespēju joprojām ir papilnam, vajag tikai domāt un darīt.
Ja nevēlies būt tikai skrūvīte…
Pēc izglītības Gints ir ekonomists, vairāk nekā divdesmit gadu strādājis dažādos uzņēmumos grāmatvedības un finanšu jomā. Iesaistījies arī vairākos starptautiskos projektos, kādu laiku pabijis ārzemēs. Darbošanos lielā, ar finansēm saistītā projektā ārpus Latvijas Gints pieņēma kā labu izaicinājumu, tomēr priekšroku deva pats savam biznesam.
Sirds dziļumos viņš vienmēr bijis Latvijas patriots un ilgojies būt pats sev saimnieks, nevis skrūvīte kādā lielā mehānismā.
“Ļoti labi atceros, kā pirms gadiem desmit ceļā uz darbu Rīgas centrā kārtējo reizi sēdēju sastrēgumā un domāju: vai tiešām tā būs vēl divdesmit vai pat trīsdesmit gadu? Tagad, ja vajag dienas vidū atvest bērnus no skolas, to arī izdaru. Kamēr viņi vēl mazi, šāda brīvība ir īpaši būtiska,” atzīst Gints. Abi jaunākie Strazdiņu dēli Gustavs un Rūdolfs mācās Jūrmalas sākumskolā “Taurenītis”, vecākais dēls Austris – jau savā dzīvē.
Pirms astoņiem gadiem Gints kopā ar sievu Intu izveidoja savu pirmo uzņēmumu. SIA “PopMedia” nodarbojās ar vides reklāmu taču, sākoties krīzei, pieprasījums pēc viņu uzstādītajiem reklāmas stendiem degvielas uzpildes stacijās krasi saruka un ģimene atkal atradās izvēles priekšā: domāt par citām biznesa iespējām vai meklēt darbu? Atrast labi atalgotu darbu nenāktos grūti nedz Gintam, nedz Intai, kura pirms iesaistīšanās ģimenes biznesā vairāk nekā divdesmit gadu strādājusi par banku speciālisti. Tomēr abi nolēma saimniekot paši.
Šokolādes karotītes
Ideja par karstās šokolādes biznesu radusies pirms trim gadiem.
“Galvā rosījās visdažādākās domas, bet tad aizbraucām uz Holandi, kur šādi saldie dzērieni ir ļoti iecienīti. Mājup devāmies, jau būdami gatavi paši pamēģināt ko līdzīgu,” atceras Gints.
Šokolādes dzērienu ražošana arī neprasīja lielus ieguldījumus, darbam nepieciešamo iekārtu iegādājušies par iekrātajiem līdzekļiem. Pagājis vairāk par mēnesi, kamēr iemanījušies šokolādes temperēšanā. Kas tā tāda? Lai nodrošinātu kakao sviesta kristālu pareizu veidošanos, šokolādes masu silda un pēc tam atdzesē līdz noteiktai temperatūrai. Ja to izdara pareizi, šokolāde pēc atdzesēšanas ir spīdīga un apetītlīga.
“Šokolāde var sacietēt sešos dažādos veidos, un tikai vienā no tiem kārums būs vizuāli pievilcīgs. Visos pārējos variantos produkts sanāk blāvs un plankumains. Garšu tas neietekmē, bet pircējs jau pērk ar acīm… Tāpēc uzņēmējs šokolādi salīdzina ar cimperlīgu jaunavu.
Tiesa, vēl neviens nav varējis skaidri atbildēt, kas īsti ir karstā šokolāde. Vieni ar to domā kakao dzērienu, citi – izkausētu šokolādi.
“Manuprāt, tas nav kakao dzēriens. Šokolādes sastāvā esošais kakao sviests dzērienam nodrošina daudz bagātīgāku garšu. Protams, var vienkārši izkausēt šokolādi, bet tad tas nav dzēriens. Tāpēc izvēlējāmies zelta vidusceļu – mūsu ražotās šokolādes karotītes paredzēts izšķīdināt karstā pienā.”
Produkta nosaukuma angliskā versija ”ChocoSpoon” izvēlēta, domājot par eksportu. Sava kāruma izgatavošanai “Gardmutis” izmanto augstvērtīgu Beļģijā ražotu tumšo šokolādi. Gints ir apmierināts ar tās kvalitāti. Ja par saprātīgu cenu tādu piedāvātu “Laima”, izvēlētos Latvijas produktu, atzīst uzņēmējs. Garšas bagātināšanai pievieno dabiskās garšvielas – čili, kardamonu, ingveru, kanēli, krustnagliņas, muskatriekstu…
Gints un Inta sākuši kā mājražotāji, bet jau pēc pāris mēnešiem sapratuši, ka viņu produkcijai būs pircēji, un sākuši kārtot formalitātes, lai kļūtu par reģistrētiem ražotājiem.
“Pirmos nopietnākos sadarbības partnerus atradām izstādē “Ražots Latvijā”. Mūsu galvenie klienti ir tirgotāji, kuri savos veikalos dod priekšroku Latvijas precēm,” stāsta Gints. Rīgā Strazdiņu ražotās šokolādes karotītes var iegādāties veikalos “Rimi Klēts”, “Rija”, “Abra”, “Zaļā studija”, “Pienene”, “Lāči”, “Valters un Rapa”, “Idille”, kafejnīcā “Rāmkalni”, krodziņā “Folkklubs Ala pagrabs”. Uzņēmuma produkciju atzinīgi novērtējuši arī tirgotāji Jelgavā, Saldū, Daugavpilī, Ventspilī, Liepājā, Valmierā, Siguldā, Valkā, Aizkrauklē, Lielvārdē, Madonā, Rēzeknē un Cēsīs. Nu jau gadu šokolādes karotītes var iegādāties arī Lietuvā un Igaunijā.
Gints smej, ka pašlaik jūtoties kā cilvēks orķestris: pats kausē šokolādi, lej to formās, saiņo, domā par reklāmu, meklē sadarbības partnerus, lai preci pārdotu, ir gan šoferis, gan grāmatvedis.
“ChocoSpoon” ražošana ir roku darbs, ar ko pagaidām Gints un Inta tiek galā divatā, bet nākotnē, uzņēmumam paplašinoties, iespējams, vajadzēs domāt par rūpnieciskāku risinājumu un algotu darbaspēku.
Vislielākais pieprasījums ir Ziemassvētku laikā, kad mēnesī izdodas pārdot līdz pat 10 000 šokolādes karotīšu. “ChocoSpoon” ir jauks, neparasts uzmanības apliecinājums, ar ko uzņēmumos un birojos iepriecināt darbiniekus un sadarbības partnerus. Gatavoties decembrim viņi sāk jau oktobra vidū, taču pirms svētkiem reizēm nākas strādāt arī naktīs. Ražošanas procesā laikietilpīgākā ir šokolādes kausēšana, tā aizņem vismaz septiņas astoņas stundas.
Ikdienā šokolādes karotītes visbiežāk pērk ļaudis, kuri dodas ciemos un vēlas pārsteigt ar mazu, oriģinālu dāvaniņu. Tirdziņos karstos šokolādes dzērienus labprāt nobauda bērni.
Latvijā Gints pagaidām lielu konkurenci nav jutis, tomēr, domājot par biznesu nākotnē, uzdevis sev divus lielus mājas darbus – pirmām kārtām padomāt par produkcijas dažādošanu, pēc tam turpināt attīstīt eksportu. “Ilgstoši uz viena viļņa noturēties nevar. Viena veida produkts pircējiem agri vai vēlu apniks. Turklāt Latvijas tirgus – cik nu liels tas ir, tik ir…”
Martā pircēju interese par šokolādes karotītēm pakāpeniski sarūk. Mazajos veikaliņos, kur grūti saglabāt nemainīgu gaisa temperatūru, vasaras mēnešos no “ChocoSpoon” nākas atteikties pavisam.
Bioloģiskais ābeļdārzs
Tomēr darba netrūkst arī siltajos gadalaikos. Tad Strazdiņu ģimene dodas uz dzimtas īpašumu Smiltenes pusē, kur z/s “Kurpnieki” kuplo viņu bioloģiskais ābeļdārzs. “Bērnībā bieži braucu ciemos pie vectēva un vecāsmammas. Kļūstot vecākam, aizvien vairāk velk pie zemes. Arī bērniem vasaras labāk pavadīt laukos,” priecājas Gints.
Strazdiņu dzimtai piederīgie “Kurpniekos” rosās jau vairāk nekā 300 gadu, un Gintam pat prātā nav nākusi doma, ka saimniecību varētu pārdot. Stafeti viņš pārņēmis no vecākiem Aijas un Jura, kuri tagad dzīvo Valkā un ir liels atbalsts saimniekošanā. Sākumā gan nācies lauzīt galvu, kā, ar vienu kāju esot pilsētā, apsaimniekot samērā nelielo saimniecību, lai tā nestu peļņu. Secinājuši, ka vispiemērotākā ir augļkopība.
Pirmās ābelītes Strazdiņi iestādīja 2009. gadā, tagad dārzā jau aug 2100 kociņu. Gints vēro, kuras ābeļu šķirnes konkrētajai vietai izrādīsies labākās. Pirmās saimnieks izvēlējies izturīgākās, kas mazāk uzņēmīgas pret kraupi, – ‘Auksi’, ‘Anteju’, Zarja Alatau’, ‘Kovaļenkovskoje’, kā arī jaunās, Latvijā selekcionētās šķirnes ‘Dace’, ‘Edīte’ un ‘Gita’.
Ābeļdārza ierīkošanai un kopšanai nepieciešami lieli ieguldījumi. Augļu koku stādi, balstu sistēma, žogs, minimāls tehniskais aprīkojums, pagrabu rekonstrukcija – tas prasa ne mazums līdzekļu. Arī lielāka peļņa vēl tikai gaidāma. Taču Gints paļaujas uz seno tautas gudrību: dzirnas, kas maļ lēni, to dara pamatīgi. Atgriešanās pie dzimtas saknēm Gintu rosinājusi padziļināti apgūt augļkopību. Pirms diviem gadiem viņš neklātienē pabeidza Bulduru dārzkopības vidusskolu un kļuva par profesionālu dārzkopi.
Bioloģiski audzēti āboli ir lielā cieņā gan Latvijā, gan ārzemēs. Par to Strazdiņi pārliecinājušies jau šoruden, kad sagaidījuši pirmo lielāko ražu un viņu āboli izķerti dažās nedēļās. Nākamajā mācību gadā ģimene plāno iesaistīties programmā “Skolas auglis”. Gribējuši jau šogad, bet līdz pagājušā gada decembrim šis projekts attiecies vienīgi uz integrēti audzētiem augļiem un dārzeņiem. Pamēģinājuši spiest sulu. Pagaidām tas darīts vien pašu vajadzībām, bet, iespējams, vēlāk ražošot sulu arī pārdošanai. Vēl tikai jāsertificē ražotne.
Uzņēmējs par lielu ieguvumu uzskata to, ka ziemas mēnešos var dzīvot un pelnīt pilsētā, bet vasarā izbaudīt visas lauku dzīves priekšrocības un vēl papildus nopelnīt. “Katram gadalaikam savs bizness,” smaidot atzīst saimnieks.
