Katru aicina balsot, bet ne visiem tas ir vienkārši – Romāns Meļņiks vērš uzmanību, cik grūti ir nobalsot no ārzemēm
0
Centrālā vēlēšanu komisija mudina ikvienu iet uz vēlēšanām. Jo katra balss ir svarīga. Arī partijas mudina iet uz vēlēšanām, pie reizes tiecoties neizlēmušos vēlētājus pārvilināt katra savā pusē. Tas ir normāli un atbalstāmi.
Tomēr vienlaikus ir milzīgs daudzums potenciālo vēlētāju, kuri spiesti atzīt: “Gribētu balsot, bet nevaru, jo jau gadiem par to ir runāts, taču nekas būtisks nav izdarīts, lai es varētu ērti piedalīties vēlēšanās.”
Runa ir par ārpus Latvijas dzīvojošajiem Latvijas Republikas pilsoņiem, kuri vēlēšanu laikā neatrodas Latvijas vēstniecības vai cita vēlēšanu iecirkņa tuvumā.
“Var taču balsot pa pastu,” jūs teiksiet. Teorētiski – jā. Bet vai esat kādreiz rūpīgi izpētījuši, kā tas jādara? Tā ir arhaiska, apgrūtinoša un, manuprāt, balsot nemotivējoša procedūra.
Vispirms jāizlasa lērums pamācību. Tad jāizburas cauri CVK un Latvija.gov.lv elektroniskajām sistēmām. Jāapliecina sava identitāte, jāreģistrējas pasta balsošanai, jāizvēlas konkrēts pasta balsošanas iecirknis un jāpieraksta sistēmā piešķirtais kārtas numurs.
Tikai pēc tam var piekļūt vēlēšanu materiāliem.
Pēc tam sākas nākamais piedzīvojums – viss nepieciešamais pašam jāizdrukā. Nevis vienkārši jāatzīmē sava izvēle internetā, bet jāatrod printeris un jāizdrukā. Ja ārzemēs dzīvojošajam vai vēlēšanu laikā ceļojošajam Latvijas pilsonim tāda nav, jāmeklē, kur kāds var izlīdzēt.
Pēc tam jāizvēlas vēlēšanu zīme, tā jāaizpilda, jāparaksta apliecinājums par personisku balsošanu, vēlēšanu zīme jāieliek vienā aploksnē, tā jāaizlīmē un kopā ar apliecinājumu jāievieto otrā – lielākā aploksnē, uz kuras jānorāda vēlētāja vārds, uzvārds, kārtas numurs, izvēlētā pasta balsošanas iecirkņa adrese un atzīme, ka aploksnē atrodas vēlēšanu aploksne.
Viss? Nē! Pēc tā visa var sākt mērot bieži vien ļoti tālu ceļu līdz pastam. Pastmarkas daudzviet pasaulē sen vairs netirgo katrā kioskā un arī pastkastes vēstuļu nosūtīšanai arī neatrodas uz katra stūra.
15. Saeimas vēlēšanām pieteikšanās termiņš balsošanai pa pastu beidzās 25. septembrī. Tātad tiem, kas par šādu balsošanas veidu uzzināja pārāk vēlu vai kam vēlēšanu nedēļā gadās neplānots ārvalstu komandējums uz vietu, kur nav tuvumā vēstniecības, nobalsot nebūs iespēja. Tas nav vēl viens vēlēšanu ierobežojums?
Trakākais, ka problēmas ar apgrūtināto balsošanu pa pastu, kas neveicina līdzdalību vēlēšanās lielai daļai pilsoņu, ir sen zināma, par to sen runāts, bet nekas būtiski nemainās.
Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centra pētījumā “Diasporas politiskā līdzdalība vēlēšanu kontekstā”, analizējot 14. Saeimas vēlēšanu pieredzi, tika aptaujāti 1950 diasporas pārstāvji, rīkotas četras fokusgrupas un veiktas intervijas, tieši pasta balsošanas procedūras sarežģītība minēta kā būtisks šķērslis.
Pētījumā minēts, ka problēmas rada jau pieminētā nepieciešamība iepriekš reģistrēties, izmantot Latvijas e-pakalpojumus, elektroniski identificēties, atrast printeri, pašam izdrukāt vēlēšanu materiālus, pareizi aizpildīt dokumentus, izmantot vairākas aploksnes un pareizi noformēt pasta sūtījumu. Tiek uzrādīti arī gadījumi, kad vēlētāji nenorāda nepieciešamo kārtas numuru, ievieto nepareizu aplokšņu skaitu vai arī balsojumu nosūta pārāk vēlu. Tādas balsis aiziet zudumā.
Ļoti labi šo problēmu raksturo pētījumā citēts politiskās partijas pārstāvis: “Ja viņiem tur kaut kas jāmeklē, jāklikšķina, jāprintē, jāliek nezinu cik konvertos, nezinu kas jāraksta virsū – viņiem tas liekas pārāk sarežģīti.”
Arī tagad, pirms 15. Saeimas vēlēšanām, šī tēma ik pa brīdim parādās interneta saziņā. Itālijā dzīvojošā Madara, piemēram, raksta: “Jāsaka godīgi – process, lai nomainītu vēlēšanu iecirkni uz balsošanu pa pastu ārzemēs, ir nevajadzīgi garš un sarežģīts. Te norādīta viena mājaslapa, te otra, nekā intuitīva. Tam seko uzdevums drukāt sarakstus, meklēt dažāda izmēra aploksnes… Es cīnīšos pret vējdzirnavām (Itālijas pasta darba laikiem un printeriem, kas pacietīgi mēģina izdrukāt visu 150% palielinājumā), bet cik daudzi padosies, cik balsis zaudēsim? Vācijas kolēģi stāsta, ka viņiem līdz ar pieteikumu visi materiāli tiek nosūtīti pa pastu, aploksnei marka uzreiz virsū. Te atkal izdevumi – balss no ārzemēm potenciāli izmaksā vairāk nekā vietējā.”
Turpat komentāros lasāms Agneses ieraksts: “Un vēl viens noteikums – visām dažāda izmēra aploksnēm jābūt BALTĀM. Mums lielās parasti ir brūnas. Tagad domāju, vai skriet pa veikaliem un meklēt baltās un vai brūnā aploksnē manu balsi neieskaitīs.”
Un… kā par brīnumu, drīz pēc šī ieraksta no CVK pamācībām par balsošanas kārtību vārds “baltām” pazuda. Labi, ka vismaz tā.
Bet, raugoties kompumā, būtisks ir jautājums: pie kā noved tas, ka balsošana pa pastu ir tik, vienkārši sakot, piņķerīga? Pie tā, ka nobalso faktiski retais.
14. Saeimas vēlēšanās no ārvalstīm klātienē nobalsoja 22 859 cilvēki, bet pa pastu – tikai 3101. Kopā ārvalstīs tika nodotas 26 146 balsis. Tas ir situācijā, kad saskaņā ar PMLP datiem 2024. gadā ārpus Latvijas bija 237 153 Latvijas pilsoņi.
Protams, nevar teikt, ka visi pārējie nenobalsoja tikai pasta balsošanas sarežģītības dēļ. LU pētījumā minēti arī citi iemesli – vilšanās politikā, intereses trūkums, neticība, ka balsošana kaut ko mainīs, kā arī pārāk liels attālums līdz iecirknim. Taču pasta balsošanas procedūras sarežģītība ir viens no dokumentētajiem šķēršļiem.
Un te rodas jautājums: vai te nav skaidri saskatāms valsts nevērīgas attieksmes apliecinājums pret ārpus Latvijas vēlēšanu dienā esošajiem pilsoņiem? Mēs daudz dzirdam runājam par pilsoņu atbildību, bet vai šajā gadījumā nav jāaktualizē jautājums par valsts atbildību pret saviem pilsoņiem, lai arī kurā pasaules malā tie būtu? Mēs arī daudz runājam par nepieciešamību veicināt tautiešu atgriešanos, bet… varbūt vajadzētu sākt ar iesaisti lemšanā par Latvijas nākotni?
Kāds teiks, ka agrāk, kad bija jāpiesakās, lai vēlēšanu materiālus atsūta pa pastu uz mājām, bija vēl sarežģītāk, īpaši gadījumos, kad vēlētājs ceļoja un attiecīgi vienā adresē uzturējās īslaicīgi. Digitālā pieteikšanās ar iespēju pašam izdrukāt materiālus tika veidota kā “atvieglots risinājums”. Stāsts par labajiem nodomiem, vai ne? Praksē, kā redzam, “atvieglojumi” nākuši komplektā ar jauniem apgrūtinājumiem vēlētājam, tostarp, sarūpēt printeri.
Ja tāpat elektroniski jāidentificējas, lai piekļūtu balsošanas zīmēm, vai tiešām nevarēja ieviest nobalsošanas iespēju turpat interneta vidē dažu datorpeles klikšķu attālumā? Vismaz balsošanas pa pastu vietā, ja ne vispārīgi, visos gadījumos? Tas būtu ātri un ērti izdarāms vienalga vai no stacionāra vai portatīva datora vai viedtālruņa! Un bez kādām arhaiskām procedūrām ar papīra aploksnēm, izdrukām, pasta apmeklējumiem un cerēšanu, ka sūtījumu piegādās laicīgi.
Atkal kāds teiks, ka elektroniska balsošana nedroša? Tāds arguments šķiet smieklīgs, redzot, ka igauņi jau sen kā ieviesuši attālinātu elektronisku balsošanu vēlēšanās.
Tas, ka Igaunijā no šādas sistēmas nav atteikušies, nozīmē vismaz to, ka arguments “elektroniska balsošana vēlēšanās principā nav iespējama” vairs nav nopietns. Igaunija to izmanto kopš 2005. gada, un sistēma tiek regulāri testēta, auditēta un uzraudzīta.
Ja paši neprotam izveidot šādu sistēmu, vai tiešām nevaram nopirkt gatavu no igauņiem un ieviest sākotnēji vismaz tam, lai atvieglotu balsošanu no ārzemēm?
Un varbūt te būtu vērts paskatīties vēl plašāk. Ne tikai uz to, cik ērti vai neērti ārvalstīs dzīvojošam Latvijas pilsonim ir nobalsot, bet arī uz jautājumu – vai viņam Latvijas politiskajā sistēmā vispār ir pietiekama pārstāvniecība?
Ārpus Latvijas dzīvo simtiem tūkstošu Latvijas pilsoņu. Viņiem ir tādas pašas pilsoņa tiesības un pienākumi kā Latvijā dzīvojošajiem, taču viņu ikdienas pieredze, problēmas un intereses nereti atšķiras. Ja valstij ir svarīgi, lai šie cilvēki saglabā saikni ar Latviju, piedalās vēlēšanās un nākotnē varbūt arī atgriežas, tad diez vai pietiek tikai ar aicinājumu “katra balss ir svarīga”. Jābūt arī sistēmai, kas šo balsi patiešām ļauj ērti izmantot.
Proti, varbūt jautājums par pasta balsošanas sarežģītību patiesībā ir tikai simptoms daudz plašākai problēmai – cik lielā mērā Latvijas politiskajā procesā tiek ņemti vērā tie pilsoņi, kuri dzīvo ārpus Latvijas? Vai ar iespēju reizi četros gados sarežģītā kārtībā nosūtīt vēlēšanu aploksni patiešām pietiek, lai teiktu, ka diaspora ir pilnvērtīgi iesaistīta Latvijas nākotnes veidošanā?
