Juris Lorencs: Kauns lidot 0
Jauns vārds zviedru valodā, kas nupat iekļauts arī vārdnīcās, – “flygskam”. Burtiskā tulkojumā tas skanētu – “kauns lidot”.
Sācies viss ar to, ka daži cilvēki esot centušies slēpt no apkārtējiem faktu, ka atvaļinājumā devušies ar lidmašīnu un “saražojuši” oglekļa dioksīda izmešus.
No sociālajiem tīkliem sākušas pazust politiski nekorektās (dažu uzskatā pat “ekoloģiski nepiedienīgās”!) fotogrāfijas ar Taizemes pludmaļu skatiem.
Tagad jau pat zviedru slavenības lepni paziņo, ka “šis bija mans pēdējais lidojums”.
Tas gan nenozīmē, ka kustība būtu kļuvusi masveidīga (zviedri joprojām lido krietni biežāk nekā “vidējais eiropietis”), tomēr par zināmu tendenci tas liecina. Streikojošā skolniece Grēta Tunberga nav vienīgā, kas izjūt atbildību par vidi.
Saprotams, šādu luksusu var atļauties modernas un bagātas sabiedrības.
Ceļojums ar vilcienu no Stokholmas uz Romu ir krietni dārgāks nekā lidojums. Tas ir arī ilgāks, kas tāpat netieši norāda uz sabiedrības turību.
Jo dažiem laiks vairs “nav nauda”, ir iespējams arī mazliet palaiskoties. Izbaudīt garām slīdošo ainavu, paēst vakariņas restorānvagonā.
“Rail Baltica” šajā nākotnes ainavā iederas lieliski. Un vēl – vakarā pirms gulētiešanas iztīrīt zobus ar birsti, kas pagatavota no koka un cūku sariem. Tādas atkal esot nopērkamas, tikai maksājot reizes desmit dārgāk par ierasto plastmasas izstrādājumu.
Tikmēr Gruzijas valdība no šī gada 1. aprīļa pilnībā aizliegusi polietilēna maisiņu ražošanu, importu un tirgošanu. Eiropa plāno atteikties no vienreiz izmantojamiem traukiem, kokteiļu salmiņiem un ausu tīrāmajiem kociņiem, kas izgatavoti no plastmasas.
Sīkums, bet tomēr solis uz priekšu pareizā virzienā.
Bet vai iespējama dzīve bez plastmasas? Es mēģinu atcerēties bērnību, plastmasas priekšmetus savā apkārtnē. Klucīši bija no koka, rotaļu mašīnas un konstruktori – no metāla. Tā bija koka, metāla, stikla, keramikas un papīra pasaule. Vienīgie plastmasas priekšmeti – basketbola bumba, šaha figūras un matu šampūna pudelītes.
Man pat neienāca prātā, ka šķīvis vai dakšiņa varētu būt no plastmasas. Dažos gados viss izmainījās. Parādījās polietilēna iepirkšanās maisiņi, plastmasas dzērienu pudeles, spaiņi, bļodas, veļas knaģi (kādreiz tie bija no koka!) utt., tūkstošiem visādu sīkumu.
Plastmasas ražošana turpina pieaugt eksponenciāli.
Starp citu – lielākā daļa cilvēku nemaz nezina, ka plastmasu iegūst no naftas.
Nelaime ir tā, ka liela daļa no šīs bagātības nonāk apkārtējā vidē. Man pašam ir sava teorija, kāpēc daži cilvēki tik bezrūpīgi izmet atkritumus. Plastmasas pudele Latvijas mežā vēl ir “vecās labās” lauku pasaules, tātad zemnieku mentalitātes atbalss. To laiku atbalss, kad jebkura dabā atstāta lieta ātri sadalījās (organiskie atkritumi) vai vismaz bija praktiski nekaitīga (stikls, metāls).
Acīmredzot Latvijā jānomainās vismaz vēl vienai paaudzei, lai cilvēki aiz sevis vairs neatstātu atkritumus.
Nav brīnums, ka sabiedrībās, kur urbanizācija notikusi vēl straujāk (piemēram, Indijā), arī atkritumu izmešana notiek vēl dabiskāk un nepiespiestāk. Sekas – Indijas ceļmalas, upes, ezeri un okeāna pludmales ir pilnas ar plastmasas maisiņiem, pudelēm, vienreizlietojamiem šķīvjiem. Bet arī tur lietas pamazām sāk mainīties, un uz labo pusi.
Piesārņojums un ar to saistītās klimata izmaiņas ir globāla parādība, tāpēc arī rīcībai jābūt globālai.
“Flygskam” kustība, pat ja tā aptvertu visu 10 miljonus cilvēku apdzīvoto Zviedriju, ir piliens jūrā, salīdzinot ar gaisa satiksmi pārējā Eiropā, nemaz nerunājot par Indijas, Ķīnas un Indonēzijas (kopā trīs miljardi cilvēku!) strauji augošās vidusšķiras kāri pēc lidojumiem.
Kaut ko ierobežot iespējams nevis ar emocionāliem aicinājumiem un pat ne ar nodokļiem, bet gan ar pavisam neordināriem risinājumiem. Ja jau lidošana ir viens no lielākajiem oglekļa dioksīda (un tātad siltumnīcas efekta) avotiem pasaulē, tad varbūt katram planētas iedzīvotājam pienāktos periodiski saņemt individuālu “lidošanas kvotu”, kuru pēc savas vēlēšanās tas varētu izmantot (tātad lidot) vai pārdot citiem lidot gribētājiem centralizētā kvotu biržā.
Tas būtu tikai taisnīgi, piemēram, pret nabadzīgiem Bangladešas zvejniekiem, kuri diezin vai kādreiz savā mūžā varēs atļauties lidot, bet jau tagad cieš no klimata pārmaiņu izraisītajām problēmām.
Bet pie šādiem risinājumiem cilvēce laikam nonāks tikai tad, kad ūdens sāks smelties mutē. Turklāt nevis pārnestā, bet gluži burtiskā nozīmē.
