Kino ražošanas aizkulises. Anda Rožukalne vērtē raidījumu “Latvijas filmas Latvijas šodienai” 0
Ziņkārības apmierināšana par slēptiem procesiem var beigties dažādi. Šoreiz paveicies. LTV1 decembrī uzsāktais raidījumu cikls “Latvijas filmas Latvijas šodienai” nenolaupa kino atklājuma izjūtu un nekļūst par garu jaunu projektu reklāmu.
Tas pa aizraujošiem filmu ražošanas procesa ceļa līkumiem aizved skatītājus pie jaunām zināšanām par mākslas idejām, mūsu vēsturi, cilvēkiem, filmām.
Raidījumu sērijas iespaidā skatītājiem vajadzētu novērtēt arī LTV1 skatāmās dokumentālās filmas par sarežģītiem starptautiskiem notikumiem – piecgadi kopš žurnāla “Charlie Hebdo” darbinieku slaktiņa un stāstu par “lielās nopludināšanas laikmeta” varoņa Džūljana Asānža likteni.
Cikls turpina jau 2018. gadā piedzīvoto sēriju “Latvijas filmas Latvijas simtgadei”,
kas, pieļauju, pieradinājusi daļu skatītāju pie domas, ka kino tapšana pati par sevi ir atsevišķs uzmanības vērts stāsts.
Režisora “ēnošanas” prieks
Raidījums it kā dejo uz virves pār kino patēriņa tirgus prasīgo bezdibeni, kurā to varētu sagaidīt ne pārāk cienījams liktenis, kļūstot par mārketinga produktu nodokļu maksātāju atbalstītas filmas popularizēšanas plānā.
Taču raidījuma par filmām veidotāji vēlas nevis pārdot, pierunāt skatīties, mērķis ir krietni sarežģītāks.
Šķiet, kino kritiķe Daira Āboliņa un viņas kolēģi raidījuma komandā gribējuši, lai skatītāji filmas saprot. Ja vien nebūtu tas klišejiskais nosaukums… raidījums vēl labāk kvalificētos televīzijas dokumentālā apraksta statusam.
Raidījumi par Latvijas filmām patiesībā ir par režisoriem, jo režisors izveido filmas valodu, un tā jāmācās izprast skatītājiem. LTV profesionāļu stāstos par jaunām Latvijas filmām un to jēgu režisora dzīvē viss notiek pa īstam.
Te nav nekā no kino ražošanai raksturīgā mākslīguma un viltībām.
Tā ir īsto režisoru īstā dzīve, kurā jāpārvar paša un citu radītas grūtības.
Katrs raidījums ir pamatīga iepazīšanās; šī cikla gadījumā ar pieciem dažādiem režisoriem – ar Lailu Pakalniņu un viņas filmu “Spogulī”, ar Matīsu Kažu un vesternu “Kurp vedīs ceļš”, ar Ilzi Burkovsku-Jakobsenu un viņas animēto dokumentālo filmu “Mans mīļākais karš”, ar Daci Pūci un viņas filmu par mūsdienu cilvēkiem “Bedre”, ar Viestura Kairiša jaunāko filmu “Piļsāta pi upis” / “Pilsēta pie upes”.
Skatītājam ir iespēja justies kā “ēnai”,
ieinteresēti vērojot, ko dara katrs filmas procesā iesaistītais un kā filma top. Skatītājiem rādot filmēšanas viltības, specefektus, grimēšanas brīnumus, topošā filma nevis rada vilšanos, bet prieku par to, cik meistarīgi iespējams radīt ilūzijas, kuru rezultātā rodas kino īstenība!
Katrs no pieciem raidījumiem pēc līdzīga plāna stāsta par filmu, tomēr vienlaikus raidījumi nav vienādi. LTV komanda spējusi izstāstīt atšķirīgu stāstu par katru no režisoriem, parādot katra īpašo raksturu, radošo stilu un ideju unikalitāti. Tāpēc vērts redzēt visus raidījumus, kas ērti pieejami LTV tīmekļa vietnēs.
Ideju mājas istabas
Raidījumos “Latvijas filmas Latvijas šodienai” visinteresantākais ir galvenais stāsts – katras filmas idejas tapšanas un piepildīšanas nebeidzamais process.
Kā režisors no daudzu domu sānceļiem izvēlējies vienu, savu lielo ideju?
Kā filmas sākotnējā ideja apaudzēta ar citu idejām, ko klāt pievienojuši scenāristi, mākslinieki? Kā režisors spējis savu ideju izskaidrot aktieriem un pārējiem filmas ražošanas komandas pārstāvjiem? Raidījuma veidotāji ļoti mierīgi un gaumīgi rāda ļoti personiskas, pat intīmas norises katra režisora “ideju mājas” dažādajās istabās.
Šo stāstu iespējams izstāstīt tikai tad, ja raidījuma veidotāji ir spējuši iedziļināties katras filmas tapšanā un režisors ir vēlējies nevis tikai iedot gatavu savas filmas idejas saprašanas recepti, bet drosmīgi ļāvis ielūkoties procesā, kurā veidojas ideja.
Ieklausoties filmu ideju stāstos, skatītāji var ieraudzīt, kā režisori vēlas izlauzties no stabiliem stereotipiem par izvēlētajām tēmām, nonākt pie atklājumiem, izrādīt radošu pretestību banālam.
Par filmu idejām un citām lielām idejām droši vien varētu veidot vēl citus raidījumus, jo tieši ideju piedzimšanas process pastāsta par domām, kuras raksturo mūsu laiku.
Izlaušanās no ērtām tēmām
Pretēji nebeidzamajam spiedienam, lai viss publiski pieejamais saturs būtu viegls, vienkāršs un patīkams, režisore Dace Pūce mierīgi, vienlaikus mazliet taisnojoties, raidījumā saka, ka viņu interesē sarežģītas tēmas, dzīves smagums. Negaidiet no viņas komēdiju! Tāpēc top filma “Bedre”, kurā tik daudz sāpīgu tēmu – bērnu nežēlīgums, nebeidzamas bailes un sāpes bērnībā, mīlestības trūkums, vardarbība ģimenē.
Ilze Burkovska-Jakobsena gribējusi tikt galā ar personisku smagumu –
ar bērnību padomju laikā un ģimenes locekļu likteņiem. Padomju laika detalizācija, tā laika sekas mūsdienu dzīvē laikam vēl pārāk maz analizētas gan zinātnē, gan vēl jo mazāk mākslā. Šīs un citu filmu ideju izvērsums ir drosmīgs. Citiem nav bijusi dūša par padomju laika dzīvi Latvijā runāt tik personiski.
Režisore Laila Pakalniņa savā filmā “Spogulī” rotaļīgi un pārliecinoši atradusi veidu, kā rādīt zināmai pasakai līdzīgu stāstu un pasaules izskatu, izmantojot selfija rakursu un nebeidzamu pašprezentēšanās tieksmi, kas tik pierasta daudzu jūtūberu un influenceru piepildītā realitātē.
Režisors Matīss Kaža arī dara ko nebijušu, ko neviens nav iedomājies, jo šajā pasaules daļā notiekošo ieliek vesterna modelī.
Arī Viesturs Kairišs raidījumā stāsta, kā jaunā filma “Pilsēta pie upes” parādīs it kā zināmās, bet īsti neizprotamās ikdienas cilvēku dilemmas kara, holokausta, okupācijas laikā. Viņš saka – neērtās tēmas.
Idejas, unikālas personības, jauna pieredze, iespēja redzēt, kā top kāda daļa no mākslas darba, patiesībā īpašā pasaule, kura palīdzēs saprast cilvēkus un laiku.
Tāds ir aizraujošais raidījumu cikls “Latvijas filmas Latvijas šodienai”.
Iespējams, vispatiesākais, ko par katru filmu var izstāstīt. Ja LTV būtu laiks un līdzekļi līdzīgiem projektiem par teātri, izstādēm, mediju tapšanas aizkulisēm, tas palīdzētu veidot jaunu televīzijas valodu, stāstot par mākslas notikumiem un cilvēkiem mākslā.
