Klints un robežas aizšķērso ceļu 0
Gibraltārs iemieso ne tikai vārtus starp Atlantijas okeānu un Vidusjūru, bet arī Eiropas senāko teritoriālu strīdu, kas atkal saasinājies breksita iespaidā. Šoreiz Eiropa var tikt ierauta ķildā par Gibraltāra statusu.
Sākās pirms 300 gadiem
Astoņpadsmitā gadsimta sākumā, kad izraisījās karš par Spānijas mantojumu, britu spēki ieņēma stratēģiski svarīgu zemes strēli ar klinti, kas nodrošina kontroli pār Gibraltāra šaurumu, un saskaņā ar 1713. gadā noslēgto Utrehtas miera līgumu šī teritorija kļuva par Apvienotās Karalistes koloniju. Spānija tomēr nekad nav atmetusi nodomus Gibraltāru atgūt.
Bet mūsdienās Londona un Madride vairs nav vienīgās strīda dalībnieces. Tajā iesaistījušies arī paši gibraltārieši, kuru izdarītā izvēle – sākotnēji jau 1967. gadā rīkotajā referendumā – nepārprotami ir par labu Apvienotajai Karalistei. Minēto balsojumu gan neatzina Apvienoto Nāciju Organizācija, kas uzskatīja, ka jautājums par Gibraltāra dekolonizāciju jārisina Apvienotās Karalistes un Spānijas sarunās.
Toreiz Franko diktatūras varā esošās Spānijas sauszemes robeža bija gandrīz pilnībā vai visā pilnībā noslēgta un Gibraltārā galvenās saimnieciskās aktivitātes saistījās ar britu militārās bāzes uzturēšanu. Vēlāk, astoņdesmitajos gados, kad nu jau demokrātiskā Spānija iestājās Ziemeļatlantijas aliansē un Eiropas Ekonomikas kopienā, kur jau atradās Apvienotā Karaliste, teritoriālo domstarpību asums mazinājās un pat radās cerība, ka tās izdosies pārvarēt.
Spānijas robežas atvēršana sociālista Felipes Gonsalesa valdības laikā krietni sekmēja Gibraltāra ekonomikas struktūras maiņu un izaugsmi, turklāt, ņemot vērā īpašos apstākļus, uz Gibraltāru netika attiecināts preču brīvas kustības princips (un lauksaimniecības trūkuma dēļ arī Eiropas Kopējās lauksaimniecības politika). Tāpat Londona, īpaši premjera Tonija Blēra personā, spēra noteiktus soļus izlīguma virzienā, un jau bija paredzēts slēgt ar Madridi vienošanos par tā dēvētās dalītās suverenitātes īstenošanu Gibraltārā. Bet arī šī iecere atdūrās pret klinti, respektīvi, gibraltāriešu vietvaras 2002. gadā noorganizēto balsojumu, kurā 99% dalībnieku izteicās pret. Kampaņu caurstrāvoja saukļi, ka neesam nekāda kolonija un citiem nebūs lemt mūsu vietā.
Breksits atdzīvina strīdu
Problēma droši vien vēl ilgi nebūtu atgriezusies darbakārtībā, taču breksits neizbēgami atdzīvināja strīdu par šiem nepilnajiem septiņiem kvadrātkilometriem, kur mīt apmēram 33 tūkstoši iedzīvotāju. Viņi ir nonākuši pretrunīgā situācijā, jo vēlas būt gan Apvienotajā Karalistē, gan vienotajā Eiropā – 2016. gada referendumā piedalījās 84 procenti balsstiesīgo un no tiem 96 procenti bija par valsts palikšanu Eiropas Savienībā. Svarīgākais iemesls tam ir ieinteresētība saglabāt iespējami atvērtāku robežu, ko ik dienas šķērso divpadsmit tūkstoši pārsvarā Gibraltārā nodarbināto cilvēku. Gibraltāra galvenais ministrs jeb vietējās valdības galva leiborists Fabians Pikardo apgalvoja, ka būtu gatavs iedzīvināt agrāk noraidīto preču brīvas aprites principu un vēlētos Gibraltāram līdzīgu statusu kā Lihtenšteinai (ārpus ES, bet Eiropas Ekonomiskajā zonā).
Spānija nelaida garām izdevību un jau 2016. gada jūlijā aktualizēja dalītās suverenitātes ideju ANO un ES līmeņos. Madrides priekšlikums paredzēja, ka britu anklāvs saglabās augstu autonomijas pakāpi un tam būs saistoši ES pamatlīgumi, gibraltārieši varētu paturēt Apvienotās Karalistes pilsonību vai iegūt dubultpilsonību, bet Spānija un Apvienotā Karaliste uzņemtos kopīgu atbildību par Gibraltāra aizsardzību, ārlietām un robežkontroli. Tādējādi tiktu pielikts punkts vairāk nekā trīssimt gadus ilgajam Madrides un Londonas strīdam, savukārt Gibraltārs izvairītos no breksita sekām un līdz ar dalītās suverenitātes ieviešanu noslēgtos arī dekolonizācijas process.
ES vairāk ieklausās Spānijā
Marjano Rahoja valdība panāca to, ka breksita sarunās Gibraltāru skarošie jautājumi tiks izskatīti ar Spānijas iesaistīšanos. Tagad labējo Rahoju nomainījis sociālists Pedro Sančess, taču Madrides nostādnes šajā ziņā mainījušās nav. Gluži tāpat kā britu premjeres Terēzas Mejas solījumi ievērot Gibraltāra iedzīvotāju gribu, ko Londona izmanto par dzelžainu argumentu, lai atvairītu spāņu pretenzijas.
Tikmēr Eiropas amatpersonas tām pielāgojas vai piekāpjas, jo galu galā Apvienotā Karaliste aiziet, bet Spānija paliks. Tāpēc breksits sāk ietekmēt arī politisko terminoloģiju, un ES Padomes (ārlietu ministru) pagājušās nedēļas beigās pieņemtajā vīzu režīmam veltītajā dokumentā, precīzāk, dokumenta zemsvītras piezīmē, norādīts, ka Gibraltārs ir “britu kroņa kolonija” (nevis aizjūras teritorija), un ar tās statusu saistītie risinājumi jārod ANO attiecīgo rezolūciju un lēmumu gaismā.
Londona un Gibraltāra vadība nosodīja apšaubāmo atsauci, kas neraisa savstarpēju uzticēšanos. Formulējums droši vien saērcināja britu parlamenta deputātus, kuri 13. februāri atkārtoti balsos par breksita vienošanos. Tiesa, tā diez vai sašķīdīs pret Gibraltāra klinti, drīzāk atdursies pret Ziemeļīrijas un Īrijas robežu, kur atrodas lielākais klupšanas akmens.
