Koncertzālei Ventspilī – simfoniskas “ugunskristības”. Saruna ar LNSO direktori Indru Lūkinu 3
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Piektdien, 21. augustā, Ventspils koncertzālē “Latvija” notika Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) festivāls “LNSO vasarnīca 2020”, kas norisināsies līdz 23. augustam. Tajā skanēs gan klausītāju iemīļotā Džordža Gēršvina un džeza klasiķa Djūka Elingtona, gan mūsdienu amerikāņu meistaru Filipa Glāsa un Niko Mjūlija skaņdarbi.
Kādēļ šogad festivāls notiek Ventspilī, un kā orķestris gatavojas gaidāmajiem jurģiem? Par to sarunā ar LNSO direktori INDRU LŪKINU.
Kā Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim izdevies pārdzīvot Covid-19 izraisīto krīzi un tās diktētos ierobežojumus?
I. Lūkina: Kopumā veiksmīgi. Tiklīdz bija iespēja muzicēt kopā, bija gatavas pārveidotas programmas mazākiem sastāviem. Veicām arī vienu līdz tam neplānotu mūzikas ierakstu – Tālivalža Ķeniņa simfoniskos opusus nelielam orķestra sastāvam, kā arī koncertžanra darbus sadarbībā ar somu ierakstu kompāniju “Ondine”.
Man prieks, ka nupat saņēmām labu ziņu no “Ondine”, ka pirmais iespaids pēc noklausīšanās ir ļoti labs un būs izdevies izcils ieraksts. Tagad varam strādāt pilna orķestra sastāvā, esam paplašinājuši skatuvi, piebūvējot no podestiem klāt papildplatību, lai mūziķi varētu sēdēt katrs pie savas pults un ievērojot apmēram metru distanci starp stīgu instrumentiem un pusotru metru starp pūšaminstrumentiem.
Šogad “LNSO vasarnīca” pirmo reizi notiks Ventspilī. Kādēļ?
Trīs gadus esam bijuši Cēsīs, divus – “Gorā”, katrā vietā ir sava īpatnība un sava publika. Cenšoties parādīt, ko katra no unikālajām koncertzālēm var sniegt klausītājiem, arī repertuāru veidojam maksimāli dažādu. Tādēļ arī šogad Ventspilī spēlēsim simfonisko mūziku – amerikāņu komponista Filipa Glāsa 11. simfoniju, skaņdarbu pietiekami lielam sastāvam, pēc kuras atskaņojuma varēs novērtēt, kā koncertzālē Ventspilī skan liels simfoniskais orķestris.
Vēl šajā programmā skanēs arī jaunā amerikāņu komponista Niko Mjūlija skaņdarbi, kurus izvēlējās Ventspils koncertzāles mākslinieciskais vadītājs Miks Magone, jo programmu veidojam radošā sadarbībā. Vēlreiz klausītājiem tiks parādītas arī izcilās ērģeles, jo skanēs skaņdarbs tieši šim instrumentam.
Kādreiz cilvēki mums jautā – kāda ir Ventspils koncertzāles akustika? Mūziķi var pastāstīt, kāda tā ir, ja spēlē kamermūziku, LNSO muzicēja koncertzāles atklāšanas koncertā, bet tā bija cita programma ar zināmu apskaņošanu. Tagad festivālā skanēs gan simfoniskā mūzika, gan arī otra programma, veltīta pērnruden aizsaulē aizsauktajam Gijam Kančeli.
Skanēs Gijas Kančeli simfoniskais skaņdarbs “A la duduki” un īpaši veidoti aranžējumi simfoniskajam orķestrim ar Raimonda Paula solo, no kurām lielākā daļa veltīta izcilajam gruzīnu skaņradim, jo Pauls un Kančeli bijuši sirsnīgi draugi. Skanēs arī Raimonda Paula paša šai programmai izvēlēts darbs Jēkaba Jančevska aranžējumā. Programmas solisti būs arī “Xylem trio” ar Riharda Zaļupes aranžētām Kančeli melodijām.
Nupat zināms, ka Lielā ģilde gatavojas remontam. Ko tas nozīmē orķestrim?
Jā, Lielajā ģildē būs remonts. Nams ir kultūrvēsturisks piemineklis ne tikai kā koncertzāle, bet ēka ar piecsimt gadu vēsturi un kādreizējo pilsētas reprezentācijas zāli. Patlaban konkursā uzvarējusī arhitektu firma veic remonta projekta izstrādi.
No jauna tiks ierīkots lifts, kura šeit nekad nav bijis, notiks elektroinstalāciju, ventilācijas un apgaismojuma iekārtu nomaiņa. Tās ir praktiskas, tehniskas lietas, taču noteikti saistībā ar tām uzlabojumi būs arī iekštelpās. Tā kā šim projektam ir Eiropas struktūrfondu finansējums, ir strikti noteikti darbu termiņi – darbi ieplānoti no 2021. gada rudens līdz 2022. gada beigām.
Tātad šī ziemas sezona, kas sāksies 1. oktobrī, ir pēdējā, līdz Lielo ģildi slēgs remontam? LNSO jau tagad meklējot pagaidu mājvietu.
Jā, orķestrim Lielajā ģildē jāatgriežas 2023. gada janvārī. Sākot no 2021. gada rudens, pilnā sastāvā muzicēsim tikai reģionālajās koncertzālēs. Bet tiesa, mums nepieciešama vieta, kur uz remonta laiku pārcelties ar visu savu saimniecību – instrumentiem, nošu bibliotēku, visu orķestra pamatkapitālu, jo šī ēka, kā jau “būvlaukumā”, tiks slēgta pilnībā un šeit nenotiks nekāda mākslinieciska darbība.
Esam izpētījuši un izzinājuši apmēram piecas iespējamās pagaidu mājvietas, bet šobrīd saziņā ar Kultūras ministriju kā reālākie tiek aplūkoti divi varianti – Rīgas Latviešu biedrības nams un Dailes teātris.
Dzirdēts, ka Rīgas Latviešu biedrība par īri prasot augstu maksu.
Rīgas Latviešu biedrība ir privāta institūcija, bet ar Dailes teātri mums kā divām valsts kapitālsabiedrībām būtu vieglāk vienoties. Katrai no vietām ir savi plusi un mīnusi. Rīgas Latviešu biedrībā ir iespēja mēģināt tikai pašā zālē, jo skatuve tam par mazu. Tas nozīmētu ikreiz no jauna visu orķestrim nepieciešamo uzlikt un katrreiz novākt.
Ja mūsu pagaidu mājvieta būtu Dailē, mēs netraucētu teātra darbībai, jo aizņemtu apmēram trešo daļu no Dailes teātra lielās halles otrā stāva līmenī, no kuras paveras skats uz Brīvības ielu un kur notiek izstādes un publika pastaigājas izrāžu starpbrīžos.
Ja projekts izveidot orķestra mēģinājuma telpu šajā hallē vizuāli netraucēs kopējai teātra arhitektonikai un tiks saskaņots ar NKMP, tad tas būtu ļoti reāls variants. Esam izpētījuši, ka akustiski tur mēģināt ir iespējams, mūsu instrumenti pēc katra mēģinājuma nebūtu jāpārceļ, arī Dailes teātris būtu ieinteresēts apakšīrniekā. Taču šajā pagaidu mājvietā notiktu tikai mēģinājumi.
Lielo sastāvu koncerti, kā jau teicu, notiks reģionālajās koncertzālēs – Cēsīs, “Gorā”, par ko jau esam vienojušies. Cerams, arī Liepājā un Ventspilī būs kāds koncerts. Protams, piedāvāsim savus koncertus arī citām zālēm – Alūksnei, Valmierai un citur. Rīgā ir zāles, kur var spēlēt mazā sastāva orķestris, izmantosim Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zāli, kur plānojam spēlēt jauniešiem domātas programmas.
Taču arī pēc Lielās ģildes tehnisko lietu remonta skatuve lielāka nekļūs un arī skatītāju krēslus zālē vairāk neizvietot. Tādēļ interesanti dzirdēt jūsu viedokli par vietu, kur vislabāk celt Rīgā akustisko koncertzāli, kas nākotnē būs arī Nacionālā simfoniskā orķestra mājvieta.
Kad pirmoreiz dzirdējām šo versiju, domāju, daudzi bija sajūsmā. Esmu bijusi vairākās darba grupās koncertzāles jautājumā vairāk nekā desmit gadu garumā. Ir tikuši aplūkoti un izvētīti daudzi varianti un vietas. “Price Waterhous Cooper” ļoti apjomīgā pētījumā izvērtēja privātās un publiskās partnerības modeli – arī es biju iesaistīta šī pētījuma darba grupā – un konstatēja, ka šādu modeli var droši īstenot tikai uz valstij piederošas zemes. Dažreiz jautā, nu kāpēc koncertzāli nevar būvēt uz pašvaldības zemes? Tas taču būtu tikai loģiski…
Jā, taču, ja līdz šim tas nav izdevies, tad tam laikam ir savs nopietns pamats. Reālākā iespēja ir, ka valsts būvē koncertzāli uz savas, valsts zemes. Arī premjerministrs Krišjānis Kariņš ir skaidri pateicis, ka nepiekritīs tādam variantam, ka privāts īpašnieks piedāvā savu zemi un līdz ar to izvirza savus valstij nepieņemamus nosacījumus. Manuprāt, ir jāatrod vieta, par ko var vienoties vairākums, jo nekad nebūs tā, ka visi būs apmierināti un visiem šķitīs labi, bet demokrātijas pamatprincips ir tāds, ka mazākums piekāpjas vairākumam.
Kāpēc man šī vieta Elizabetes ielā 2 liekas ļoti atbilstoša koncertzālei? Man personiski nebūtu nekādu pretenziju, ja koncertzāle atrastos Purvciemā, Pļavniekos vai kādā citā mikrorajonā, taču jāņem vērā, ka Rīga ir samērā neliela pilsēta un tai ir savas likumsakarības, kā notiek transporta kustība, kā notiek pamatiedzīvotāju un tūristu kustība.
Jāņem vērā, kā tās lietas notiek pasaulē, un mēs šajā ziņā neesam unikāli. Turklāt Rīga nav tik liela kā, piemēram, Parīze, kur, novietojot koncertzāli nomalē, vienalga būtu pietiekami daudz cilvēku, kas turp dotos. Manuprāt, veiksmīga sakritība, ka blakus atrodas Mediņa mūzikas skolas ēka un vēl viena valstij piederoša ēka, tiesa, šobrīd jau vairākus gadus piecu sešu stāvu grausts, par ko kauns.
Bet būtu brīnišķīgi, ja to varētu renovēt un jēgpilni izmantot. Ja arhitekti šai lietai pieietu ar radošu iztēli un vēlmi atrast šajā vietā labāko risinājumu – vai nu “cekas” ēku integrējot, vai arī nojaucot –, ieguvēji būtu mēs visi. Mana pārliecība ir – noliekam kara cirvjus un skatāmies uz šo projektu un izraudzīto vietu Elizabetes ielā 2 ar vēlmi izdarīt labāko, ko tur var.
“Cekas” ēkas nojaukšanas aizstāvji savu uzskatu pamato arī ar to, ka tā ir zināms kompartijas varas simbols.
Tas nu gan ir cits jautājums un pati ēka šobrīd ar to vairs nav saistāma. Taču iepriekšējā gada nogalē man “cekas” ēkā bija tikšanās Šveices vēstniecībā, kas toreiz tur vēl atradās, un iespaids bija gaužām bēdīgs. Tas nenozīmē, ka šo ēku nevarētu renovēt, taču nav taisnība tiem, kas saka, ka iekšpusē tajā viss joprojām ir brīnišķīgi un skaisti. Iespaids ir tāds, ka nams atstāts novārtā un īsta saimnieka tam nav.
Un kas šajā ziemas sezonā būs intriģējošākais LNSO piedāvājumā?
Ir pārcelti vairāki izpārdoti koncerti, kurus publika ļoti gaidīja. Septembrī notiks no aprīļa pārceltais koncerts ar Berlīnes Komiskās operas muzikālo vadītāju Aināru Rubiķi pie diriģenta pults un pianistu Vestardu Šimku pie klavierēm.
Būs jāveic biļešu apmaiņa, jo zālē varam ielaist apmēram trīssimt cilvēku, kas ir puse no mūsu skatītāju vietām. Arī sezonas noslēguma koncerts pārcelts uz novembri ar publikas un mūziķu iemīļoto franču diriģentu Žanu Klodu Kazadesī.
Vai viņš varēs atlidot vai ne, vēl nezinām. Visus koncertus tiešraidē arī straumēsim, tāpat arī vasaras koncertus, jo šobrīd šķiet, ka līdz gada beigām zālē nevarēsim ielaist vairāk nekā pusi no kopējā vietu skaita. Apmēram mēnesi pirms katra koncerta izziņosim biļešu apmaiņu, jo, protams, vietu plāns zālē būs citāds.
