Foto – LETA

Kora izdziedātie garīgie rituāli
 0

Māra Sirmā vadītais Valsts akadēmiskais koris “Latvija” un Jāņa Liepiņa vadītais jauniešu koris “Kamēr…” jau izsenis regulāri saistījuši publikas ievērību ar koncertprogrammām, kurās izskanējuši darbi ar dziļu sakrālu un vispārcilvēcisku vēstījumu, vienlaikus īpaši pievēršoties arī mūzikai, kas Latvijā vēl nekad nav skanējusi.

Reklāma
Reklāma

 

Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai
Lasīt citas ziņas

Abi šie parametri apvienojušies divās nupat atskaņotajās programmās. Valsts akadēmiskais koris “Latvija” 24. maijā Lielajā ģildē uzstājās ar Latvijā līdz šim nedzirdēto Igora Stravinska – horeogrāfisko kantāti “Kāziņas” un operu-oratoriju “Ķēniņš Edips”, savukārt jauniešu koris “Kamēr…” divas dienas vēlāk Tabakas fabrikā pirmatskaņoja Džona Lutera Adamsa ciklu “Svētā vēja dziedājumi”, ko amerikāņu komponists uzrakstījis tieši latviešu dziedātājiem.

Visiem trim darbiem, radītiem pavisam atšķirīgā stilistikā, cauri vijas vienojošs garīgs vadmotīvs, vēstot, ka cilvēka dzīve ir kaut kas daudz plašāks un nozīmīgāks par racionāli aprakstāmām un izskaidrojamām norisēm. “Kāziņās” šī doma uzplaukst īsti pagāniskās mistērijās, “Ķēniņā Edipā” atspoguļojas muzikāli iedzīvinātajā Sofokla idejā par traģisko likteņa nenovēršamību, turpretī “Svētā vēja dziedājumos” – transcendentālā apjausmā par cilvēces un dabas vienotību. Tādēļ, lai arī ne viss abos koncertos bija vienlīdz izdevies, šīs mūzikas sniegto māksliniecisko vēstījumu var uzskatīt par aktuālu visos laikos un visās paaudzēs.

CITI ŠOBRĪD LASA

Darbs pie 1923. gadā pabeigtā cikla “Kāziņas”, pamatā liekot tekstu no krievu tautas kāzu rituāla, Stravinskim prasīja ilgāku laiku nekā citas lielformāta partitūras, un galu galā izvērtās komponista “krievu perioda” kulminācijā – neoklasiskais opuss “Ķēniņš Edips” tapa jau pēc četriem gadiem.

Lai pienācīgi atainotu šajās “krievu horeogrāfiskajās ainās ar dziedāšanu un mūziku” ietverto ritmisko enerģiju, trauksmainos tembrus, tumsnējo misticismu un neatšķetināmo noslēpumainības atmosfēru, nepieciešama gan īpaša precizitāte un trāpīga stila izjūta, gan koša emocionalitāte.

Šīs īpašības pilnā mērā piemita kā Māra Sirmā vadītajam korim, tā arī instrumentālajam ansamblim – četriem pianistiem un sitam-instrumentālistu grupai. Šādā interpretācijā no kora vidus nākušo solistu ierobežotās iespējas sevišķi netraucēja, un cikls kopumā izskanēja krāšņi un kolorīti.

Ne mazāk spilgtu iespaidu atstāja “Ķēniņa Edipa” atskaņojums. Pēc visa kora uzstāšanās šoreiz varēja pārliecināties tieši par vīru grupas skaņas apjomīgumu un intonācijas noturīgumu līdztekus Liepājas simfoniskā orķestra (LSO) izkoptajai 
pūšaminstrumentu spēlei un Borisa Stepanova spožajam un līdzsvarotajam tenora tembram. Citi solisti – Ilona Bagele, Rihards Mačanovskis, Dainis Skutelis un kora dziedātājs Zigmārs Grasis ‒ jāteic, nedaudz palika Edipa lomas atveidotāja ēnā, bet LSO stīgām salīdzinājumā ar pūtējiem pietrūka skanējuma piesātinātības un intensitātes. Neraugoties uz to, abas Māra Sirmā veidotās interpretācijas noteikti saucamas par veiksmīgiem Stravinska mūzikas lasījumiem, radot adekvātu priekšstatu par to, ka abi šie opusi pieder pie lielākajiem krievu komponista šedevriem.

Reklāma
Reklāma

Arī Džona Lutera Adamsa vērienīgajam četrpadsmitdaļu ciklam “Svētā vēja dziedājumi” piemīt skatuvisks raksturs. Tā uzvedums 26. maijā Tabakas fabrikā īstenojās ar Margo Zālītes režiju, Ginta Gabrāna gaismu partitūru un scenogrāfiju un Ilmāra Blumberga vizuālo dizainu.

Pats koncerts, pirmām kārtām, mūzika, tomēr raisīja visai skeptiskas izjūtas. Komponista mūzikas valodas un izteiksmes oriģinalitāte, viņa skaņdarbu harmoniskajam veidolam, intonatīvajam materiālam un mākslinieciskajai estētikai neļaujot vilkt skaidras paralēles ar citu autoru veikumu, nodrošināja iespēju vismaz laiku pa laikam sekot “Svētā vēja dziedājumu” plūdumam ar prieku un interesi.

Tādējādi komponista aicinājums noskaidrot, kas īsti slēpjas aiz virsrakstiem “Debesis, kur četras saules”, “Rudastes strazda sapnis”, “Atdarinātājputna kadence” vai “Pūču stunda”, atklāja palsu un gaisīgu kora balsu audumu, kuru caurvija ierakstā ietvertas putnu dziesmas un sitaminstrumentu pasāžas. Tomēr cikla spilgtākās un savdabīgākās epizodes nespēja noslēpt to, ka šis skaņdarbs ir pārāk vienveidīgs un izplūdis, mūzikas tematismam un tajā paustajām emocijām riņķojot pa apli. Trešajā trešdaļā uzmanību daudz vairāk saistīja Ginta Gabrāna brīnišķīgās gaismu un krāsu spēles. Jaundarba atskaņojumā turpretī veiksmīga un pārliecinoša izrādījās diriģenta Jāņa Liepiņa būvētā mākslinieciskā dramaturģija, un tas pats sakāms arī par atsevišķiem solistu ansambļa sabalsojumiem. Diemžēl visu interpretāciju no sākuma līdz beigām par stabilu un niansētu nosaukt nevarēja – dažbrīd kora intonācija bija neprecīza un netīra, citkārt skanējums izklausījās pārlieku blāvs un izretināts.