Trešais Covid-19 vilnis būs dubultvilnis. Kā organizēt savu ikdienu, dzīvojot mājās? 51
Ieva Alberte, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pieprasījums pēc psihoterapijas Vācijā audzis par 40%. Kā palīdzēt, kamēr jāgaida rindā? Diseldorfai ir daži risinājumi.
Pieci mēneši rindā
Gandrīz pieci mēneši jeb 19,6 nedēļas. Tik ilgi jāgaida, lai Vācijā sāktu psihoterapijas kursu. Pieaugums pēc pakalpojuma kopš pērnā janvāra beigām kopumā valstī audzis par 40%. Tā liecina Vācu psihoterapeitu apvienības (“Deutsche Psychotherapeuten Vereinigung”) pētījums.
“Ne visiem pacientiem vajag psihoterpijas kursu, taču daudziem vajag palīdzību uzreiz, nevis pēc pieciem mēnešiem,” telefonsarunā vēlu vakarā pēc darba stāsta terapeitu apvienības biedre Kristīna Joahimsa, psihoterapeite Berlīnē.
Viņa norāda uz divām problēmām, kas kavē sniegt cilvēkiem psiholoģisko palīdzību agrāk: valstī nav plāna, kā piedāvāt īstermiņa psiholoģisko palīdzību, un greizā psihoterapeitu apmaksas sistēma.
Vācija ir tā laimīgā zeme, kur psihoterapija atzīta par veselības pamatvajadzību un to apmaksā apdrošinātājs, taču ne visi terapeiti var strādāt ar visām kasēm jeb apdrošinātājiem. “Psihoterapeitu valstī pietiek, taču klibo sarežģītā apmaksas sistēma. Tā jāmaina, kas ir politisks lēmums,” saka Joahimsa.
Patlaban pietrūkst 2400 psihoterapeitu, taču tas nav daudz, jo uz 100 000 iedzīvotāju patlaban ir 25,1 dvēseles dakteris.
Pieaug trauksme
Arī apdrošinātāji Vācijā pēta, kāda palīdzība drīzumā būs pieprasīta. “Frankfurter Allgemeine Zeitung” apraksta apdrošināšanas kompānijas “Pronova BKK” aptauju, kurā terapeiti norādījuši, ka aizvien vairāk klientiem konstatēta trauksme, depresija un miega traucējumi. Pēc palīdzības vēršas agrākie pacienti.
To rakstā apstiprina arī psihiatre un psihoterapeite Sabine Kēlere no Jenas pilsētas Tīringenas pavalstī. Viņa stāsta, ka pacientei, kurai jau bijuši obsesīvi kompulsīvie traucējumi, kontrole pār vīrusu izpaudusies virsmu pucēšanā, un kādu dienu viņa sākusi dezinficēt pārtiku.
Kāda cita kliente, mūziķe, teikusi, ka “bez spēlēšanas jutos kā sauszemē izsviesta zivs”, un mēģina apjaust, kas vēl viņas dzīvē ir jēgpilns. Savukārt kādu Kēleres pacienti, kura cieta no depresijas un apsēstības fāzēm pirmajā vilnī, stacionēja.
Otrajai kundzei nācās strādāt no mājām, kas nevedās viņas švako tehnisko spēju dēļ. Ap 60 gadu vecā dāma izdarīja pašnāvību.
“Psihiskas slimības nav mazsvarīgas. Tieši otrajā vilnī pieaudzis pacientu skaits un redzamas patiesās pandēmijas sekas. Vīrusa sekas risināsim ilgi,” saka Kolere.
Parisa Hajebi, Veselības ministrijas preses pārstāve, atsaucoties uz Roberta Koha institūta pētījumu, norāda, ka valstī nav audzis to cilvēku skaits, kuri Covid-19 dēļ būtu iedzīvojušies tieši depresijā. Pētījums publiskots pērn septembrī, kad valstī otrais vilnis nebija sācies. Toties šā gada janvārī publiskots “Cosmo” pētījums “CovidSnapshotMonitoring”, ko veikuši Erfurtas universitātes speciālisti kopā ar Roberta Koha institūtu.
Tajā apskatīta iedzīvotāju attieksme pret vakcīnām, uzticība valdībai, noskaņojums. 57% no aptaujātajiem situāciju atzinuši par apgrūtinošu, 80% kā risinājumu redz valstisku plānu, nevis katras pavalsts centienus.
Tieši to kā svarīgāko cilvēku motivācijai pārvarēt krīzi uzsver viena no “Cosmo” pētniecēm, psiholoģe un profesore Kornēlija Beča intervijā laikrakstam “Die Zeit”.
Kā sevi organizēt
Taču Vācijai nav vienota plāna, kā garīgi atkopties. Kā ierasts, tas ir katras pavalsts pašas ziņā. Piemēram, Ziemeļreinas-Vestfālenes pavalstī tāds ir, un arī tās galvaspilsētā Diseldorfā – ir. Pavalstī, kur ir vislielākais iedzīvotāju blīvums Vācijā, arī psihoterapeitu trūkums ir viens no augstākajiem.
Sarunā ar Diseldorfas psihosomatikas slimnīcas “LVR-Klinikum” profesoru Leonhardu Šilbahu, kurš atbildīgs par psihiatrijas stacionāru, ir skaidrs – darba daudz. “Tā kā pandēmijas sākumā daudzi pacienti uz klīniku nenāca, baidoties inficēties, patlaban noslodze ir liela. Ierodas tie, kuriem ir manāmi sliktāks stāvoklis, kādus esam ieraduši ārstēt,” situāciju raksturo Šilbahs.
Klīnikas darbinieki testējas regulāri un pacientus pieņēma klātienē kopš pirmā viļņa, jo “satikt ārstu viens pret vienu ir ļoti būtiski”. Otrajā vilnī kā pirmie pēc palīdzības vaicāja tie, kam jau ir kāda saslimšana, kas regresējusi. “Cilvēki vairs nespēj tik ļoti kontrolēt savu dzīvi, tāpēc stress pieaug,” stāsta Šilbahs.
Lai palīdzētu cilvēkiem neapjukt, kopā ar kolēģiem viņš izveidoja vienkāršu pašpalīdzības plānu: tajā minēti soļi, kā organizēt savu ikdienu, dzīvojot mājās. Piemēram, ir izdrukājama lapa ar pulksteņa laikiem – tajā saplānojama diena: brokastis, pēc tām zvans tuvam cilvēkam, tad pastaiga. Ir skala, kur jāatzīmē pašsajūta un jāpieraksta, kas rada prieku.
Šilbaha darbības lauks ir arī sociālās mijiedarbības traucējumi un sistēmiskā neirozinātne, tieši tāpēc viņš uzsver tikšanās klātienē nozīmīgumu. “Mūsu smadzenes ir sociāls veidojums, kas reaģē uz sociāliem signāliem – ja mūs kāds paslavē, ja mēs kādam palīdzam – jūtamies labi,” saka profesors.
Izvilkt pastaigā
Plāns, kā palīdzēt Diseldorfas iedzīvotājiem, ir arī domē. Sociālpsihiatre Andrea Melvile-Drū piekto gadu ir atbildīga par vadlīnijām garīgajai veselībai pilsētā. Viņa stāsta, ka pirmajā vilnī informācijas telefons bijis kluss nedēļu. Otrajā tas sāka skanēt līdz 40 zvaniem dienā.
Lielākoties zvanīja kaimiņi un draugi, lai pastāstītu, kur un cik ilgi kāds ieslēdzies bailēs dzīvoklī un nav ilgi manīts uz ielas. No 2800 tikai 380 zvanītāji bija tie, kuri palīdzību meklēja paši.
“Cilvēki negāja ārā no mājām. Mēs devāmies pie viņiem maskās un aicinājām pastaigā. Veicām videozvanus, ja cilvēks nevēlējās tikties. Lielākoties viņiem nevajadzēja psihoterapiju, bet dvēseles dakterēšanu. Vienkārši bija pārņēmušas bailes saslimt, tāpēc negāja ārā no mājām,” atceras Melvile-Drū.
Pērn maijā Melvile-Drū ar komandu radīja “Talk&Walk” – pastaigu baiļu mazināšanai. Tajās aicināja viņas kolēģi, kuri “ļoti labi māk stabilizēt situāciju. Viņi ir profesionāļi: medmāsas, atkarību speciālisti, sociālpedagogi, cilvēku kopēji,” uzskaita speciāliste.
Viena no viņām ir Daniela Illinga, ar kuru tiekamies parkā. No Illingas burtiski laužas ārā gaisma un prieks vienlaikus. Viņa savulaik strādājusi par psihiatrijas medmāsu, taču patlaban Diseldorfas domes garīgās veselības komandā un palīdz cilvēkiem, kuri cieš no kādas psihiskas saslimšanas. Kopš maija Illinga ik dienu devusies 30 minūšu pastaigā ar kādu Diseldorfas iedzīvotāju.
Kādam ir depresijas epizode, kādam bailes, vēl kādam – vientuļi.
“Mēs sniedzam pirmo palīdzību ar ieklausīšanos. Novērtējam situāciju. Kopš vasaras daudz esmu dzirdējusi: “Man nevajag palīdzību, neesmu slims.”
Vārds pa vārdam – cilvēks atveras. Illinga citē ierastu dialogu: “Viss apnicis, dzīve nedod prieku! Sūda kovids!” – “Jā, tā ir, jums taisnība.” – “Esmu dusmīgs, neko negribu!” – “Tas ir pilnīgi okei, ka esat dusmīgs. Ir absolūti pieņemami, ka jūtaties tieši tā, kā jūtaties.”
Melvile-Drū bažījas, kā ilgtermiņā palīdzēt jauniešiem, jo daudzi pētījumi rāda – cilvēki zem 30 šo krīzi pārdzīvo vissmagāk. Īpaši tie, kuriem nav dzīvesbiedru.
“Jauniešiem ir vājāka psiholoģiskā noturība, jo ir mazāk pieredzes krīžu risināšanā. To pārvarēšanai vajadzīgs elastīgums un izturība, tāpēc cilvēkiem gados tas izdodas labāk,” laikrakstā “Die Zeit” to izskaidro “Cosmo” pētniece Beča.
Tāpēc Diseldorfa pievērsīs vairāk uzmanības jauniešu mentālajai veselībai. Top plāns, kā skaidrot apzinātās ēšanas principus – Roberta Koha institūta pētījums skaidri uzrāda, ka pandēmijas laikā visā Vācijā ir audzis vidējais ķermeņa masas indekss. Vienkāršāk sakot – mājās sēdēšana bijusi tuvu ledusskapim.
Trešais būs dubultvilnis
“Velkam nost sporta bikses! Tās rada atbrīvotības sajūtu, tāpēc rītos labāk ģērbties tā, kā ietu uz darbu. Ir svarīgi sevi strukturēt, jo rutīna palīdz atbrīvoties no trauksmes, neziņas,” iesaka sociālpsihiatre Andrea Melvile-Drū.
“Ik dienu vajadzētu būt vienam dzīvam kontaktam ar tuvu cilvēku. Esmu pārliecināta, ka nevienam krīze nav jāpiedzīvo vienatnē. Ja arī pielavās depresija, par to nav jākaunas.
Pirms kāda laika Vācijā bija pētījums, kur katrs piektais apgalvoja, ka depresija ir saistīta ar cilvēka raksturu un nespēju pašam to kontrolēt, nevis vērtēta kā nopietna saslimšana.
Tai pašā laikā smēķētāji, kuri apzināti paši sev un citiem bojā veselību, mūsdienās šķiet pieņemamāki un saprotamāki nekā depresija, kas nav cilvēka paša izvēle.”
“Patlaban cilvēki cieš no hroniska stresa un neziņas. Mēs visi esam ārkārtas situācijā. Trešais vilnis būs dubultvilnis – gan Covid-19 saslimšanas, gan arī garīgās. Īpaši smagi klājas tiem, kas jaunāki par gadiem trīsdesmit un kam nav dzīvesdrauga, nav ar ko dalīties ikdienā.
Grūti ir pusaudžiem, kuri nemāk risināt krīzes, jo tādas nav piedzīvojuši. Gados vecākiem cilvēkiem ir labāka rezistence,” spriež Kristīna Joahimsa, psihoterapeite Berlīnē.
