Ekskursijas autobūves uzņēmumos ir tas, ko tūrisma nozarē sauc par ”nišas produktu”, tomēr ārzemēs automīļu aprindās tāda veida ceļojumi ir iecienīti, kamēr Latvijā reti kurš iedomājas, ka Vācijas, Francijas vai Itālijas iepazīšanu iespējams apvienot ar paviesošanos attiecīgo valstu autoražotnēs.


Lasītākie

Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 32

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30

Notriektā tautumeita 6

Lasīt citas ziņas

Kā sacīts kādas vācu autobūves firmas reklāmā: ”Tā ir iespēja paraudzīties pār plecu ļaudīm, kuri būvē jūsu auto.” Ja esat gana bagāts, lai pasūtītu īpaša modeļa un krāsas auto, tad tā aplūkošana vēl konveijera stadijā, piemēram, ”Mercedes-Benz” rūpnīcā, kādam var būt īstenojama burtiskā nozīmē. ”Visi šie auto jau ir nopirkti,” lepni stāsta gids – runīgs īru vīrs, vārdā Džons –, demonstrējot auto tapšanas ciklu bariņam dažādu tautību tūristu ”Mercedes” ražotnē Vācijas pilsētas Brēmenes pievārtē. Grupas sastāvā paveicās iekļūt arī šā raksta autoram. Džons gan sākumā apmulsa, uzzinot, ka starp 20 vācu, angļu, krievu, holandiešu, poļu un slovāku pilsoņiem neplānoti iefiltrējies žurnālists tūrista ādā, taču tad atmaiga: ”Ā, Latvija? Es zinu – Rīgā ir lēts alus!”

Aiz ”Mercedes” žoga

Iekļūt ”Mercedes” rūpnīcā visvienkāršāk ir ar Brēmenes tūrisma informācijas biroja starpniecību, jo ekskursanti uz ražotni nelielās grupās tiek vesti regulāri un milzīgā rūpnīca ir viens no šīs pilsētas lepnumiem. Kad grupa sakomplektēta, to noteiktā vietā sagaida autobuss un aizved uz astoņus kilometrus no pilsētas centra attālo objektu. Pateikt to, ka ”Mercedes” rūpnīca pie Brēmenes ir liela, būtu par maz. Latvijā tāda mēroga ražošanas nav un nav bijis pat padomju laikos – daudzie cehi, noliktavas, izmēģinājuma poligons, iekšējais dzelzceļu un ceļu tīkls aizņem ap miljonu kvadrātmetru un veido tādu kā atsevišķu, autonomu Brēmenes piepilsētu. Šajā vietā ik dienas top vairāk nekā tūkstotis auto. Ekskursijai atvēlētās pusotras stundas laikā tiek izrādīta niecīga daļa, taču arī tā rada iespaidu. Tūristus pa rūpnīcas teritoriju no punkta A uz punktu B pārvadā autobusā. Bet negaidiet, ka jums kāds ļaus fotografēt. Par šīs nodarbes aizliegumu ”Mercedes” teritorijā tiek nepagurstoši atkārtots gan pašos cehos, gan rūpnīcas ārpusē. Tas nav nekas neparasts – tāda prakse tiek piekopta ne tikai te, bet arī citos autobūves uzņēmumos.

Putins tagad fokusē hibrīduzbrukumus pret Somiju, lai destabilizētu šo valsti

“Vai tad nevarēji rītu sagaidīt? Ko tu vispār atbrauci?” Paciente piedzīvojusi pazemojošu situāciju slimnīcā

Kokteilis

VIDEO. “Par šo jautājumu var piedot Kaimiņam visus grēkus.” Kaimiņš uzdod kultūras ministrei šī brīža kutelīgāko jautājumu

Tā kā vēl labā atmiņā ”kārtība”, kas valdīja aiz padomju rūpniecisko uzņēmumu sienām, šeit redzamais akurātums, tīrība un sakārtotība nebeidz pārsteigt. Velti gaidīt, ka cehos apkārt mētātos kādi nezināmas izcelsmes vai nozīmes dzelzs gabali. Visam ir sava vieta konteineros vai statīvos. Arī Vācijas karodziņiem, kurus uzņēmuma darbinieki, patriotisku jūtu vadīti, piestiprinājuši ventilācijas sistēmas cauruļu galos pie savām darba vietām – ja karogs plīvo, tātad ventilācija darbojas.

Iespaidīgākais ir karosēriju jeb virsbūvju tapšanas skats, jo darbu veic oranži krāsoti rūpnieciskie roboti. To manipulatori lokās pie nožogotās ražošanas līnijas. No metināmo iekārtu bagātīgi mētātajiem dzirksteļu spietiem publiku norobežo caurspīdīgas plastikāta žalūzijas. Daža dzirkstele šā vai tā centrālajā ejā tomēr izspindz, tādēļ apmeklētājiem obligāti jāvalkā izsniegtās aizsargbrilles.

Pie ceha griestiem iekārts elektroniskais tablo, kurā virknējas skaitļi. Daži no tiem mainās, daži ne. Izrādās, tablo ataino situāciju rūpnīcā – cik un kādus auto paredzēts dienas laikā saražot, cik jau saražots, cik atrodas uz konveijera un tamlīdzīgi. Skaitļu daudz. Ienācējam no malas tā arī līdz galam netop skaidrs, kas ir kas.

Automašīnas to komplektācijas laikā tiek laistas no viena stāva otrā, bet brīdi, kad atsevišķi komplektētā auto šasija savienojas kopā ar virsbūvi, sauc par ”kāzām”. Brēmenes ”Mercedes” ražotnē tādas ”precības” notiek ik pēc 150 minūtēm. Pēc tam gatavā produkcija, ekskursantiem par prieku, vēl izjoņojas pa poligonu. Jāteic, ”Mercedes” teritorijā redzētie auto krāsas ziņā krietni atšķiras no Rīgas ielās manītajiem. Jā, mersedesus pasaulē visbiežāk pieprasot melnus vai baltus, taču ASV labāk patīk sarkanie. Citur tīk zilie.

Vācu mode

”Mercedes” gids Džons pie kafijas tases stāsta, ka prakse izrādīt autoražotnes tūristiem ir pārsvarā raksturīga Vācijai. To savās lielākajās ražotnēs praktizē ”Audi”, ”Volkswagen”, ”Opel”, ”Porsche”, BMW, kā arī vāciešiem piederošā ”Škoda” pie Prāgas, Čehijā. Internetā atrodamā informācija gan liecina, ka līdzīgi savu produkciju klientiem tuvāku lūko padarīt ”Citroen” un ”Renault” Francijā. Savus ražošanas noslēpumus pieklājības robežās mēdz atklāt motociklu ražotāji, piemēram, ”Ducati” Itālijā pie Boloņas. Nereti ekskursijas veido, apvienojot gan firmas muzeja apskati, gan mūsdienu tehnoloģiju demonstrējumus.

”Mercedes-Benz” galvenajā un lielākajā ražotnē Zindelfingenē pie Štutgartes apmeklētāju rīcībā ir grandiozais šīs autofirmas muzejs ar 1500 eksponātiem. Līdzīgs piedāvājums ir ”Škoda” Mlada Boļeslavā pie Prāgas, kur tūre sākas ar muzeja apskati un turpinās fabrikā.

Savukārt ”Audi” centrālās rūpnīcas Ingolštatē programmā ir ļoti daudzveidīgas tūres, kas iepazīstina ne vien ar automašīnas tapšanu vispārējos vilcienos, bet arī atsevišķiem cikla posmiem.

Lai kāds arī būtu tūristiem atvērto autobūves firmu ekskursiju piedāvājums, noteikumi tajās ir ļoti līdzīgi: skaidrojums notiek vācu vai angļu valodā, tūristu grupas veido ne lielākas par 25 – 30 cilvēkiem, tūres garums svārstās starp 45 minūtēm un 2 stundām, samaksa nepārsniedz 10 eiro. Kas ir potenciālā publika? Izrādās, uz autorūpnīcām labprāt dodas ne vien reklāmas nolūkos sakomplektētas autožurnālistu grupas, bet arī ģimenes ar bērniem. Te gan stājas spēkā dažādi ierobežojumi, jo bērnus līdz trīs gadu vecumam rūpnīcās vispār neielaiž, bet līdz 16 gadu vecumam nepieciešama vecāku pavadība. Rūpnīca paliek rūpnīca, un drošības nosacījumos, tāpat kā foto aizliegumā, kompromisu nav. Toties ražotāji nereti piedāvā dažādas atlaides studentiem, pensionāriem, invalīdiem, jauniešiem līdz 18 gadu vecumam. Pēc gida Džona teiktā, otra lielākā klientu grupa ir modelisti un autobūves niansēs ieinteresēti kolekcionāri, autorestauratori. Šīs īpaši zinātkārās publikas vajadzībām pat tiek rīkotas atsevišķas padziļinātas tūres.