Bērnu un jauniešu žūrijas autors: Kur teikts, ka ezīšiem jāmīl tikai ezīši! 0
Izdevniecība “Latvijas Mediji” nupat latviešu valodā laidusi klajā jau otro populārā lietuviešu autora DAIŅUS ŠUKA grāmatu bērniem “Vista, kura nozuda miglā”. Svētdien, 25. februārī, plkst. 13.15 ar autoru varēs satikties Ķīpsalas grāmatu izstādē.
Ar jautrās lauku sētas iemītniekiem mazie lasītāji iepazinās jau pirmajā sērijas grāmatiņā “Ezītis, kurš mīlēja slepeni” (tā iekļauta Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2018. gada komplektā), kas latviešu valodā tika laista klajā 2017. gadā. Toreiz stāsts bija par to, ka ezītim Dadzim nebija miera, jo viņš bija slepeni iemīlējies! Ko gan lai ezītis izdarītu tādu, kas liktu iemīļotās govs Pelenonas sirdij pukstēt straujāk? Slepenajam pielūdzējam palīgā steidzās kaķis Pičus, mājas sargs Lords, ruksis Polinēzijs un citi jautrās lauku sētas iemītnieki… Nu draugus sagaida jauni piedzīvojumi.
Daiņus Šukis ir lietuviešu mākslinieks, ilustrators un bērnu grāmatu autors. Daudzi viņa stāstu varoņi – ezītis Dadzis, govs Pelenona, vista Peletrūnija un gailis Petriķis, ar kuriem varam iepazīties grāmatā “Ezītis, kurš mīlēja slepeni”, – radušies vēl ilgi pirms grāmatu iznākšanas. Daži pat vairāk nekā divdesmit gadus dzīvojuši atsevišķās mākslinieka ilustrācijās, līdz beidzot nokļuvuši grāmatas lapaspusēs.
“Es vēlos, lai mani zīmējumi ir patiesi,” stāsta mākslinieks, piebilstot, ka svarīgākā tēla detaļa viņam ir acis. Savukārt būvējot stāsta sižetu, viņš ļoti daudz domā par to, lai mazajiem lasītājiem un klausītājiem nebūtu garlaicīgi. Tieši tādēļ viņa stāstos ir daudz humora pilnu detaļu un neticamu pavērsienu. Skaidrojot ezīša Dadža slepeno mīlestību, Daiņus Šukis teic: “Govīm viss ir vienalga, tieši tādēļ tās ir govis. Taču pretpoli pievelkas, un ezītis ir iemīlējies gotiņā. Kur gan teikts, ka ezīšiem jāmīl tikai ezīši!” Māksliniekam līdzās ezīša un vistas piedzīvojumiem ir vēl vairākas grāmatas bērniem.
– Kā kļuvāt par bērnu grāmatu autoru?
D. Šukis: – Zīmējis esmu kopš bērnības, ļoti sen, sapņoju kļūt par animatoru, veidot leļļu filmas, braucu pat uz Maskavu stāties augstskolā. Kad dienēju Sevastopolē un vēlāk tur strādāju par gravieri, skatījos jūrā un sapņoju, manā iztēlē parādījās govs Pelenona, ezītis Dadzis, visvisādi personāži… Nodomāju, eh, atgriezīšos Lietuvā un tie atdzīvosies manās animācijas filmās! Taču, kā tas dzīvē mēdz būt, tu izaudz no attiecīgā vecuma un sapņus aizmirsti. Divdesmit gadus esmu strādājis avīzes redakcijā par dizaineru, fotografējis, rakstījis satīriskus dialogus zem fotoattēliem un jokus. Tagad strādāju reklāmas aģentūrā, bet grāmatas ir mana sirdslieta. Viss sākās ar to, ka pasaulē nāca mans puika – tagad viņš iet jau piektajā klasē – un es sāku lasīt savai atvasei priekšā pasakas. Piecdesmito reizi izlasi vienu un to pašu, jau zini no galvas. Sāku stāstīt saviem vārdiem. Puika iespītējās – lai ir vārds vārdā kā grāmatā! Kad man tas galu galā apnika, sāku improvizēt. Kaķis pārvērtās par vardi, vectētiņš par vecmāmiņu… Lai jautrāk. Pamazām arī mans dēlēns sāka improvizēt un izdomāt pasakas. Tad man iešāvās prātā, pag, bet kādēļ gan lai es neuzrakstītu pats savu pasaku? Tādu, kas patīk bērniem. Un arī vecākiem. Lai arī pieaugušajiem nebūtu garlaicīgi.
– Vai Lietuvā bērni lasa? Latvijas sabiedrībā valda bažas, ka jau pavisam mazi bērni sāk spaidīt datora pogas, stāv uz ielas pie skatloga un velk ar pirkstu pa stiklu, domājot, ka priekšmeti mainīsies tāpat kā viedtālrunī…
– Tāda noskaņa jau sabiedrībā valda. Bažas par lasītprasmes un lasīt vēlmes likteni. Taču mana svētākā pārliecība, ka viss atkarīgs tikai no vecākiem. Kā nu kurā ģimenē pieņemts. Mana sieva arī katru vakaru lasīja priekšā kā meitai, tā puikam. Lappusīti pa lappusītei. Kad bērniem grāmatas iepatikās, viņi sāka tās lasīt paši, grāmatas kļuva arvien biezākas. Kad braucu pa skolām, kur tieku aicināts, cenšos bērnos rosināt interesi par grāmatu, pastāstu sižetu, parādu, kā zīmēju, improvizēju, ļauju bērniem izkrāsot vai kaut ko sagriezt un salīmēt pašiem. Un kā mazajiem patīk jautri personāži! Pats esmu pārsteigts.
– Vai kaut kas līdzīgs gaida arī latviešu bērnus, kad 25. februārī viesosieties grāmatu tirgū Ķīpsalā Rīgā?
– Apmēram. Varēsim gan izgriezt personāžus, gan salīmēt, gan pašķirstīt grāmatas. Vienmēr esmu uzsvēris, ka no vienām un tām pašām detaļām, tās dažādi salīmējot, var iznākt visdažādāko raksturu varoņi – jautri un skumji, veseli un sasirguši, veci un jauni.
– Vai kādreiz jau esat bijis Rīgā?
– Un kā vēl! Bieži. Katru gadu mēs ar ģimeni braucam uz Ventspili, uz zoodārzu Rīgā. Ir jau mums arī Kauņā savējais, bet jūsējais Rīgā patīk labāk. Un, tā kā mēs dzīvojam Šauļos, Rīga ir tuvāk nekā Lietuvas galvaspilsēta. Vēl mēs obligāti nopērkam Latvijas rupjmaizi.
– Latvijā lepojamies ar bērnu literatūras balvu. Vai kaut kas līdzīgs ir arī Lietuvā?
– Kaut arī man drīz būs piecdesmit, taču kā rakstnieks esmu jauns, jo ar šo nodarbi aizraujos vien četrus gadus. Varbūt tādēļ par šādu balvu neko neesmu dzirdējis. Taču te, savā pilsētā, esmu saņēmis balvu kā Gada Šauļu krāšņākās bērnu grāmatas autors.
– Konkurence liela?
– Godīgi sakot nav, varbūt vēl kādi divi trīs autori. Taču, atklāti runājot, nākamajā gadā nez vai man ļaus tajā visā piedalīties.
– Kāpēc?
– Nu, cik var vienu un to pašu balvu dot vienam un tam pašam māksliniekam!
– Cik būtiski baltiešiem ir šogad piedalīties Londonas grāmatu tirgū?
– Svarīgi gan izdevējiem, gan rakstniekiem. Es pats sekoju līdzi grāmatu attīstības tendencēm, tāda savstarpēja interese ir ļoti iedvesmojoša. Ir svarīgi zināt, ko raksta citu valstu autori, ko piedāvā izdevēji. Tad pašam gribas rakstīt vēl labāk.
– Vai, veidojot ilustrācijas un rakstot tekstus savām pasaku grāmatām, jūs domājat arī par konkrēta vecuma lasītājiem?
– Pārsvarā radu pasakas sešgadīgajiem. Bet ja runājam par bērnu vecākiem… nu viņi varētu būt vecumā no divdesmit līdz deviņdesmit deviņiem gadiem. Rakstu tā, lai patiktu arī mammām un vecmāmiņām, lai arī viņām būtu prieks. Ja vecākiem lasāmais pie sirds, šo patiku izjūt arī bērni. Protams, jaunā paaudze ir dinamiskāka, kaut gan, no otras puses, mūsu vecāki un vecvecāki taču arī uzskatīja, ka mēs esam ļoti strauji.
– Latvijā ir pazīstamas divas jūsu grāmatas, cik vēl ir jūsu radošajā pūrā?
– Pavisam sešas. Nesen franču izdevēji lūdza ilustrēt vienu viņu bērnu grāmatu, ko arī esmu veicis, un nu man pasūtītas ilustrācijas vēl četrām grāmatām. Tās divas, kas iznākušas latviešu valodā, drīz tikšot izdotas arī kazaku mēlē. Bet principā, kā ilustrēju un maketēju, tāpat arī pats meklēju izdevējus. Pēdējā grāmata ir jau nopietnāka. Tajā darbojas gan govs, gan ezītis, arī Ziemassvētku vecītis, taču galvenie varoņi ir sivēntiņi. Un vēl man tapusi grāmata par pašu garšīgāko mazuli.
– Un par ko tas būs?
– Vakarā pirms došanās pie miera mamma ieiet mazuļu guļamistabā pateikt arlabunakti un bārsta mīļvārdiņus – ak tu manu mīļumiņ, manu saldumiņ… Un, lūk, kaķis to noklausās un ļoti vēlas… pagaršot pašu saldāko mazuli. Bet patiesībā stāsts ir par to, cik grūti audzināt bērnus, jo pat vislielākajam mīļumam gan mati jāmazgā, gan nadziņi jāapgriež.
– Lielākais gandarījums?
– Vienmēr jau ļoti interesanti uzzināt bērnu viedokli, kā viņi vērtē izlasīto. Kādas meitenes mamma man reiz atklāja – vispirms viņas meita grāmatu lasījusi pie galda līdz vēlai naktij, tad ņēmusi līdzi gultā un galu galā pa kluso arī uz skolu. Vai rakstniekam var būt lielāks kompliments!
– Grāmata par ezīti un govi iekļauta Latvijas bērnu, jauniešu un vecāku žūrijā.
– Lieliski! Man prieks.
– Un teātris “Joriks” Rēzeknē jau iestudējis pēc tās veidotu izrādi.
– Esmu dzirdējis, ka Šauļu teātrī arī par kaut ko tādu domāts, ļoti jau gribētos, lai sanāk.
– Man savukārt kāda mamma stāstīja, ka viņas mazulis vaicājis, kā grāmatas autoram izdevies noklausīties dzīvnieku sarunas. It kā viņu valodas zināšana rakstītājam būtu pašsaprotama…
– Jā, jā, līdzās krievu un mazliet angļu valodai dzīvnieku mēle ir mana trešā svešvaloda (smejas). Kad biju mazs puika, bērnībā vasaras vadīju pie vectētiņa laukos. Nu, tur arī noklausījos, par ko vistas un gaiļi strīdas…
– No jūsu stāstiem elpo bezgalīga labsirdība. Vai arī paša raksturā šī īpašība dominē?
– Mana meita patlaban mācās Medicīnas institūtā Kauņā. Kad viņai jautāju, kādēļ vēlas kļūt par ķirurģi, meita tā nopietni paskatījās lielām acīm un noteica – tēti, tas taču tevis dēļ! Bet ko es tādu esmu izdarījis? Tev piemīt melnais humors, meita paskaidroja. Bet ķirurgi visi ar to apveltīti, un es to melno humoru iemācījos no tevis…
– Ko ar drukāto vārdu vēlaties pateikt un iemācīt saviem bērniem?
– Ja rakstīsi par skaistām attiecībām, draudzību, mīlestību, arī bērni to izjutīs kā iespējamu. Pasaule jau būtībā ir labsirdīga, labestīga. Un tikai no mums katra paša atkarīgs, cik no šīs labestības sevī ielaižam. No grāmatas var uzzināt par citām pasaulēm, par labo un skaisto tajās. Bērniem patīk filmas, taču tās var noskatīties vienu, otru reizi. Un apnīk. Bet grāmatu var ņemt rokās kaut desmitiem reižu un ar gadiem atrast arvien ko jaunu, ieraudzīt un atklāt iepriekš nepamanīto.
VIEDOKLIS
Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāja, lasīšanas veicināšanas programmas “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija” koordinatore Latvijā Silvija Tretjakova: “Lietuviešu autora Daiņus Šuka grāmata “Ezītis, kurš mīlēja slepeni” iekļauta “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas” 2018. gada komplektā. Izdevums izvirzīts kategorijā, kas domāta pašiem mazākajiem bērniem, kuri tikko iesāk lasīt, jo atbilst visiem tās principiem. Pirmkārt, tā ir sirsnīga bilžu grāmata. Otrkārt, tā kā tajā ir runa par mīlestību, kaut visai neparastu – šīs jūtas uzplaukušas starp ezīti Dadzīti un govi Pelenonu –, grāmata ir saistoša kā zēniem, tā meitenēm. Vairāk it kā nobalsojušas meitenes, taču grāmata patikusi arī puišiem. Balsis te saņemtas apmēram pusi uz pusi. Tāpēc šoreiz nu nemaz nevar teikt, ka tā būtu meiteņu grāmata, ar kādām saskaramies diezgan bieži. Klasiskā pieeja literatūrai ir diezgan pamācoša un didaktiska, kas bērnus vairāk saraudina nekā iepriecina, bet mums programmā ir citi principi – lai grāmata ir humorīga, interesanta, jautra, smieklīga, pozitīva, ar interesantiem notikumiem, kam bērni var sekot līdzi, tādējādi viņus iesaistot grāmatu lasīšanā.
Patlaban notiek aktīva balsošana. Taču, pēc mūsu tā dēvētajiem vidus mērījumiem, “Lauku Avīzes” (tagad “Latvijas Mediju”) 2017. gadā latviski izdotā Daiņus Šuka grāmata “Ezītis, kurš mīlēja slepeni” patlaban turas ceturtajā vietā. Par to saņemti jau vairāk nekā tūkstoš balsojumu, kas ir daudz. Ja tūkstotis bērnu pauž, ka no visas kolekcijas šī ir viņu mīļākā grāmata, tas ir ļoti labs rādītājs. Rezultātus paziņosim 10. martā.”
UZZIŅA
Ar populāro lietuviešu bērnu grāmatu autoru Daiņu Šuki būs iespēja satikties Ķīpsalas Grāmatu svētkos svētdien, 25. februārī, plkst. 13.15 Rakstnieku viesistabā.
