Kurš ir galvenais Daugavpilī . Saruna ar Jāni Geibu 0
Daugavpils Latviešu biedrības valdes loceklis Jānis Geiba labi atceras tos laikus, kad interfrontisti kala plānus par Latgales atšķelšanu no pārējās Latvijas. Toreiz viņš bija Latvijas Daugavpils rajona kompartijas 1. sekretārs. ”Tas kaimiņš mums te blakus aiz robežas ir pārāk liels un, liekas, arī labāk izprot situāciju Latgalē,” ar sarkasmu saka Geibas kungs.
Jānis Geiba neslēpj, ka latgalieši un īpaši Daugavpils latvieši bieži jūtas pārējās Latvijas pamesti un pašreizējā ”nenormālā” politiskā un ekonomiskā situācija ir šīs pamestības sekas. Ulmaņlaikos, tad gan valdības politika bijusi daudz gudrāka. Ij Rīgas varasvīri biežāk iegriezās Latgalē, ij dažādi atvieglojumi tika doti zemniekiem un citiem, kuri pārcēlās uz šo novadu. ”Daugavpils pilsētas valdē bija visi latvieši, tiesnesis bija no Rīgas, pilsētā bija latviešu inteliģence,” teic Daugavpils Latviešu biedrības pārstāvis.
– Latgali laiku pa laikam mēģina atšķelt no Latvijas. Šķiet, pēdējais nopietnākais gadījums bija atmodas laikos.
J. Geiba: – Arī toreiz Latgalē bija latviskāki un krieviskāki novadi, kur latviešu valodas tagad nav vispār, kaut sādžu nosaukumi vēl palikuši. Par Daugavpils rajona 1. sekretāru mani ievēlēja 1985. gadā.
Kad sākās Tautas frontes laiki un nodibinājās interfronte, tās atbalstītāji pacēla jautājumu ne tik daudz par atdalīšanos, cik autonomiju. Iniciatīva nāca no PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētāja Anatolija Lukjanova. Viņam jau ko līdzīgu izdevās īstenot Moldovā, Piedņestrā. To pašu gribēja Latgalē. Latvijā ar to nodarbojās Latvijas kompartijas centrālkomitejas 2. sekretārs Vitālijs Soboļevs. Tas bija ap 1989./1990. gadu, kad Latvijas kompartija šķēlās. Ludzā bija sanāksme pie rajona 1. sekretāra Filipa Strogonova, kur sprieda, ka Latgalei jāpaliek PSRS sastāvā, jo tad būšot vieglāk veidot kādu ”latgaliešu” autonomiju. Pēc laika Ludzā bija otrā sanāksme, kur ieradās Soboļevs un jau runāja, ka atšķelšanos konkrēti izdarīt. Bija priekšlikums organizēt visos rajonos un pilsētās ”partijas saimnieciskos aktīvus”, tas ir, atsevišķas kompartijas darbinieku aktīvistu grupas, kas pieņemtu lēmumu, ka Latgale vēlas autonomiju. ”Nacionālos elementus” šajos ”aktīvos” pieļaut nedrīkstēja.
– Arī toreiz mēģināja izspēlēt ”latgaliešu faktoru”?
– Bez šaubām. Vēsturiski tas jautājums visu laiku ir bijis, jo Latgale tomēr 400 gadu attīstījusies citādi nekā pārējā Latvija. Es toreiz Latgalē biju vienīgais 1. sekretārs latvietis. Sastrīdējos tajā Ludzas sanāksmē ar visiem. Tikai Balvu 1. sekretārs, lietuvietis Vitauts Varns mani atbalstīja. Es vairs partijas sanāksmēs nepiedalījos, bet zinu, ka viņi vienu vai divas par šo tematu vēl organizēja, un bija ieradies Viktors Alksnis no Rīgas. Līdz partijas aktīvu organizēšanai tomēr nenonāca. Latgalē situācija tajā laikā bija ļoti sarežģīta. Visi krievvalodīgie interfronti nemaz neatbalstīja.
– Kādas paralēles ar mūsdienām saskatāt?
– Skatos, ka referenduma rezultāti ir aptuveni tādi paši kā 1991. gada 3. marta iedzīvotāju aptaujā, kur bija jāatbild uz jautājumu: “Vai jūs esat par demokrātisku un neatkarīgu Latviju?” Toreiz ar “jā” atbildēja 73,68%, bet ”nē” – 24,69%. Es tad Daugavpilī vadīju vēlēšanu komisiju un zinu, kur kā balsoja. Salīdzinu un redzu, ka rezultāti sevišķi neatšķiras – kur toreiz balsoja ”pret”, tāpat balsoja arī tagad. Mani drusku pārsteidz Sventes pagasts. Tur lielākoties dzīvo poļi, bet vienalga balsoja par krievu valodu. Es vispār nesaprotu tos cilvēkus, kuri taisīja pašvaldību reformu! Kāpēc bija jāveido tāds Zil upes novads, turklāt vēl pierobežā? Tā vietā vajadzēja veidot sajauktākas vienības. Ja paskatās politisko situāciju, tad tagad tiem, kuri vēlētos atrisināt Latgales atšķelšanas jautājumu sev par labu, būtu daudz vieglāk. Informācijas telpa – tā ir zem katras kritikas! Es Skaistā vasarās Latvijas radio nedzirdu un televīziju neredzu. Daudzi latgalieši to saprot tā: ”Viņi Rīgā par mums nemaz neinteresējas!”
Latviešu jaunieši pamet Daugavpili, jo sociālā un kultūras vide viņiem mentāli nav pieņemama. Pagājušajā gadā atbrauca pie mums strādāt vienā birojā divi jauni latviešu arhitekti – viņa no Jūrmalas, viņš – no Cēsīm. Auguši tagad, krievu valodu nepārzina. Trīs nedēļas pamuļļājās un aizbrauca, jo nāca tādi, kas latviešu valodu nezināja.
– Tātad diskriminēta tiek latviešu, ne krievu valoda!
– Tur tā lieta! Lai situāciju uzlabotu, jāsāk no bērnudārziem un skolām. Un vēl arī labējām partijām vajadzētu uzņemties kādu atbildību. Tā ir Latgales un Daugavpils problēma, ka šeit tādu nav. Mums vajadzētu vismaz morālu, ja ne finansiālu atbalstu. Kaut nu būtu te ”Vienotības” birojs, kas savu pozīciju šad tad pateiktu! Nu, nav! Mēs, Daugavpils Latviešu biedrība, neesam politiska organizācija, mēs varam kopt valodu, kultūru, bet, ja iejauksimies politikā, dome mūs ātri ”aizklapēs” ciet. Dome katru gadu rīko pilsētas svētkus, kur viss notiek krieviski, tiek turētas krievu nacionālistu runas, ka ”šī ir mūsu zeme”. Daudzi Daugavpils latvieši uz pilsētas svētkiem tāpēc neiet.
– Kā tā, ka Latgalē, kur latviešu valodas stāvoklis tik grūts, referendumu apmeklēja tikai 64% balsstiesīgo?
– Latgalē daudzi cilvēki ziemā pat uz veikalu netiek, kur nu vēl uz balsošanas iecirkni! Pieļauju, ka daļa te dzīvojošo lietuviešu, poļu, baltkrievu un ukraiņu atturējās. Mani uztrauc latviešu skaita samazināšanās Daugavpilī. 20. gadsimta sākumā latviešu te bija 5%, bet 1938. gadā – 37%! 2009. gadā oficiāli bija 17,6%. Tas nozīmē, ka mūsu vajadzētu būt ap 20 tūkstošiem, bet pret krievu valodu nobalsoja tikai 5816! Zinot to noskaņu, varu sacīt, ka 18. februārī neviens Daugavpils latvietis mājās negulēja. Es arī nedomāju, ka visi cittautieši nobalsoja par krievu valodu, tātad tajos piecos tūkstošos ir arī viņu balsis. Viss liek domāt, ka patiesībā latviešu skaits Daugavpilī ir vismaz divas reizes mazāks, nekā oficiāli pieņemts! Kas vēl ietekmē mūsu noskaņojumu? Teiksim, Daugavpils Vienības nams, ko 1937. gadā projektēja un cēla Daugavpils Latviešu biedrība un kas tai agrāk piederēja. Kad bija privatizācijas laiks, biedrība diemžēl nokavēja ar pieteikumu un Vienības namu zemesgrāmatā reģistrēja Daugavpils dome. Viņi mums tur tagad iedevuši 40 m 2 telpas, bet visu laiku saka: meklējiet sev citu vietu, ilgi te nepaliksiet. Un mēs neko nevaram iebilst! Laikam ir plāni to vietu pārvērst pavisam par citas kultūras – krievu – centru.
Ja Vienības nams atrastos biedrības rokās, mēs to neapšaubāmi vienalga atdotu patapinājumā domei, bet ar noteikumu, ka tur atradīsies vieta arī Latviešu kultūras centram un mums būtu līdzlemšanas tiesības nama pārvaldē. Bet ko mēs varam izdarīt tagad? Divreiz esam bijuši ar šo lietu Saeimā. Lai tiesātos, biedrībai naudas nav.
– Toties pie jums pirms referenduma aizbrauca ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs.
– Dienu pirms tam Daugavpili apmeklēja arī Krievijas vēstnieks Aleksandrs Vešņakovs. Redziet, kā bija: – Rinkevičs aizgāja uz Eiropas informācijas centru, domi, 10 minūtes tikās ar žurnālistiem un aizbrauca tālāk uz Krāslavu un Dagdu. Kā mēs smējāmies: robežas iezīmēja. Vairāk nekā. Vešņakovs pirms tam aizgāja uz Krievijas ģenerālkonsulātu, un Krievu kultūras centrā viņam bija tikšanās it kā kādas Dinaburgas cietokšņa jubilejas dēļ. Faktiski viņš tur tikās ar Daugavpils, Preiļu un Krāslavas krievu aktīvistiem. Krievijas ģenerālkonsulātam Daugavpilī ir liels aktīvistu pulks, visādi biroji. Nesamelošu, ja sacīšu, ka Daugavpilī galvenā figūra ir Krievijas ģenerālkonsuls. Daugavpils un Rēzeknes domes tajā ziņā ir ļoti labi iekārtojušās – tās kritizē Latvijas valdību, prasa līdzekļus, bet danco pēc Krievijas stabules. Teiksim, atnāca Eiropas nauda tramvaju atjaunošanai. Kas uzvarēja konkursā? Krievijas uzņēmums ”Vagonmash”! Nu labi, to konkursu beigās apstrīdēja. Bet tādu piemēru netrūkst. Ģenerālkonsulāta pārstāvji regulāri apbraukā novadus un rīko tur tikšanās. Visos svētkos un pasākumos kas sēž goda vietā? Krievijas ģenerālkonsuls, un dažreiz viņam blakus – Baltkrievijas ģenerālkonsuls! Teātrī kas sēž pirmajā ložā? Krievijas ģenerālkonsuls! Tautu svētkos kas uzrunā? Krievijas ģenerālkonsuls! No Latvijas valdības nav neviena! Pat tad, kad Daugavpils Latviešu kultūras centra vadītājai Regīnai Osmanei pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni, pirmais, kurš viņu ar to apsveica, bija Krievijas ģenerālkonsulāts. Es no saviem kompartijas laikiem atceros, ka toreiz, ja, teiksim, Dagdā rīkoja svētkus, vajadzēja no rajona kādam braukt tur uzstāties. Tagad nevienam vairs nav laika. Nu vajadzētu taču ministrijām Latgales novados sarīkot kādas regulāras pieņemšanas dienas, vai? Kad būvēja Vienības namu, tur otrajā stāvā Kārlim Ulmanim iekārtoja prezidenta telpas, kur viņam, Daugavpilī atbraucot, apmesties. Tās telpas tur joprojām ir saglabājušās. Kāpēc Valsts prezidentam neatbraukt un tās neizmantot?
– Gribat teikt, ka latgalieši īsti nejūtas vajadzīgi? Bet kā tad ar vides un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža pasludināto ”desantu”?
– Es kā lauksaimnieks no lauksaimniecības viedokļa varu sacīt, ka nez vai kāds ”desants” te vairs ko palīdzēs. Latgalē jau agrāk vajadzēja veidot vidējas 50 – 100 ha saimniecības, domāt par tehniku, organizēt kooperatīvus. Tad zemnieku te būtu ka biezs. Latgales reljefs ir tāds, ka lielsaimniecības veidot nevar – daudz pauguru, purvu, ezeru. Tagad zeme izpārdota. Dažs sapircies vairākus tūkstošus hektāru un dzīvo no ES tiešmaksājumiem. Infrastruktūra ir izjukusi, zemnieka iemaņas daudziem zudušas. Latgalē cilvēki vairs nemāk lopus turēt. Agrāk bija vēl kāda lauksaimniecības skolu sistēma, tagad vairs nav. Tehnikumos māca sociologus, šuvējas, pavārus un automehāniķus. Kas mācīs lauksaimniekus? Krāslavā uzbūvēja lielu kokskaidu granulu ražotni. Šķeldu viņiem piegādā no Baltkrievijas, bet Latgale tikmēr ieaugusi krūmos līdz ausīm. Vai tad nevajadzētu kādu atbalstu tehnikas iegādei, lai sāk tos krūmus izcirst šķeldai? Zilo ezeru zeme!
Ezeri aizaug ar niedrēm, bet agrāk tos visus katru vasaru un ziemu apzvejoja. Zivis bija, un ezeri tīri. Katrai valstij jāstrādā ar tiem resursiem, kas tai ir. Mums ir meži, zeme, ūdeņi. Visu var izdomāt, tikai vajag domāt. Bet Latgalē jau arī pašu cilvēku vairs nav. Visi aizbraukuši uz Rīgu vai Angliju.
– Kā Latgalē ar dzeršanas postu?
– Tāpat kā agrāk. Kāpēc tad rēzeknieši sacēlās? Kauns bija skatīties, kā tos šņabja vedējus aizstāvēja.
Viņiem jau galvenais ir ienākumi, bet tas, ka tautu nodzirda, neinteresē. Tā ir problēma. Ir cilvēki, kuri var organizēt, un ir tādi, kas var būt tikai labi strādnieki. Cilvēkus Latgalē daudz izmērdēja 90. gados, kad jauni cilvēki nodzērās un mira kā blusas. Kolhozi izjuka, daudzi paši darbu atrast nevarēja un meklēja mierinājumu ļergā. Es domāju, ja valsts tagad grib ko darīt, tai vajadzētu steidzami nākt iekšā procesos. Ja jau Latgalē politiski un ekonomiski tagad ir tāda krīzes situācija, tad lai izveido kādu Latgales pārvaldi, kur trīs vai pieci cilvēki no valsts un trīs vai pieci no pašvaldībām. Lai kontrolē līdzekļu sadali un nebūvē veloceliņus tur, kur vispār neviens nestaigā.
– Vajag Latgales lietu ministriju?
– Jā, Latgales lietu ministriju. Vai vismaz kādu kultūras pārvaldi. Lasu: Okupācijas muzejs sarīko izstādi, kas bijusi 40 valstīs. Bet vai Daugavpilī bijusi? Vai atjaunotās Latvijas 21. gadā te ir bijusi Nacionālā opera ar koncertiem, teātri, kādi muzeji, mākslinieki ar izstādēm? Tie ir aizmirsuši, ka ir tāda Latgale.
