Kvalitatīvs koncerts ar muļķīgiem iekritieniem 4
Ceturtais Jūrmalas festivāls nu ir izskanējis, un, ja reiz tas spējis vasaras kultūras dzīves bagātīgajā piedāvājumā piesaistīt tik daudz klausītāju arī Dzintaru koncertzālei, var nojaust, ka festivāls uzturējis arī savas mākslinieciskās kvalitātes.
Tiesa, līdz eiropeiskai pilsētai Jūrmalai vēl ir ļoti tālu, un jau uzreiz pirmais bezmaksas padoms – lai festivāla organizētāji un koncertzāles vadība sevi neapkaunotu arī turpmāk, viņiem derētu no koncertzāles apkaimes aizvākt tādas sabiedrības padibenes kā biļešu spekulantus. Taču turpat jāteic arī, ka 2018. gada Jūrmalas festivāls uz ierasto šāda tipa pasākumu fona patīkami pārsteidzis ar neierasti nopietnām un pārdomātām programmām – šādu iespaidu atstāja gan Ksenijas Sidorovas un Avi Avitala koncerts, gan triju Osokinu uzstāšanās, un festivāls pēc tam vēl turpinājās ar programmu “Brodvejas mūziklu zelta izlase” un vokāli simfoniskās mūzikas koncertu, kur savukārt uz skatuves kāpa slaveni Latvijā dzimuši operdziedātāji.
Tomēr vislielāko interesi raisīja Jūrmalas festivāla atklāšanas koncerts “Dzimuši Latvijā” 24. jūlijā Dzintaru koncertzālē, kura koncepciju atklāj jau pats nosaukums – atšķirība vienīgi tā, ka Aleksandru Antoņenko un Alisi Zinovjevu publika sagaidīja 28. jūlijā, bet atklāšanas programmā dziedāja Kalvis Kalniņš un Kristīne Opolais. Turpat arī instrumentālistu solo un viena no koncerta ieceres lielākajām vērtībām – Aināra Rubiķa un Kaspara Ādamsona sagatavotais Latvijas Simtgades jauniešu simfoniskais orķestris. Un, lai gan arī koncerts “Dzimuši Latvijā” gluži neiztika bez šādiem notikumiem tipiskām problēmām – sliktas gaumes un antiintelektuālisma demonstrācijas, kopaina tomēr izvērtās patiesi kvalitatīva un daudzējādā ziņā iedvesmojoša.
Izvērstā divdaļu programma pirmām kārtām liecināja, ka tās izveidē ieguldīts daudz uzmanības. Uzreiz kļuva skaidrs, kādēļ tieši tāds solistu salikums – šeit uzstājās gan pieredzējuši atskaņotājmākslinieki (akordeoniste Ksenija Sidorova un vijolniece Vineta Sareika), gan jauni, spējīgi mūziķi (vijolnieks Daņiils Bulajevs un ģitārists Miks Akots), kuriem bija izdevība spēlēt ne tikai solo, bet arī duetā. Un programmas veidotāju intuīcija attaisnojās – priekšnesuma profesionalitāte raksturoja Vinetas Sareikas un Mika Akota dialogu Astora Piacollas skaņdarbā “Café 1930” no cikla “Tango vēsture” un ģitārista saspēli ar orķestri Antonio Vivaldi koncerta Do mažorā pirmajā un trešajā daļā, tieši tāpat nelika vilties akordeonistes un vijolnieka sadarbība Dmitrija Šostakoviča Otrajā valsī no Otrās svītas džeza orķestrim, bet Jana Sibēliusa vijoļkoncerta trešo daļu Daņiila Bulajeva sniegumā gluži vienkārši bija prieks klausīties. Un ar smalku, jūtīgu nianšu spektru un interpretāciju individualitāti izcēlās arī otra Piacollas opusa – “Adios Nonino” – un Morisa Ravela rapsodijas vijolei un orķestrim “Čigāniete” lasījumi, kur vislabākajā formā bija visi muzikālās sarunas dalībnieki – Ksenija Sidorova, Vineta Sareika, Ainārs Rubiķis, orķestra mākslinieki.
Otrkārt, sevišķi priecēja, ka Latvijas Simtgades jauniešu simfoniskais orķestris programmas gaitā tikpat pārliecinošā līmenī muzicēja arī patstāvīgi – turklāt latviešu komponistu opusu atskaņojumos. Šeit, protams, jāņem vērā arī piesaistīto koncertmeistaru – Darjas Smirnovas, Agneses Kanniņas, Inetas Abakukas, Ingas Sunepas un vēl citu – pieredze, šeit nevar nenovērtēt diriģenta Aināra Rubiķa ieguldījumu, taču par tikpat neapšaubāmu kvalitāti te kļuva arī jauno orķestra mūziķu talants. Un iznākums neizpalika – Romualda Kalsona svītas “Gadskārtu ieražu dziesmas” pirmā un piektā daļa iemirdzējās precīzās un vizuļojošās krāsās, Pētera Barisona simfoniskā svīta “Bērnības rīti” ieguva nepieciešamo emocionālo piepildījumu un vēstījuma atklāsmi, un gana kolorīti ieskanējās arī Jāņa Mediņa “Ziedu valsis” no baleta “Mīlas uzvara”.
Koncerta pēdējā trešdaļa saistīja mazāk. Klausoties Figaro kavatīni no Džoakīno Rosīni “Seviljas bārddziņa”, Mizetes valsi no Džakomo Pučīni operas “Bohēma” un, visbeidzot, Cerlīnas un dona Žuāna duetu no Volfganga Amadeja Mocarta “Dona Žuāna”, bez šaubām, uzrunāja Kalvja Kalniņa un Kristīnes Opolais vokālie tembri un muzikāli skatuviskā harisma, tomēr brīžiem pietrūka interpretāciju dziļuma. Un tas radīja jautājumu – varbūt šis būtu bijis piemērots brīdis, lai arī vokālisti visslavenāko opermūzikas lappušu vietā pievērstos latviešu autoru darbiem?
Taču vairāki citi koncerta aspekti gan bija zem katras kritikas. Pirmkārt, ja programma bez liekas vilcināšanās ilgst precīzi trīs stundas, koncertam būtu vēlams sākties nevis astoņos vakarā, bet gan sešos (un tas pats par Osokinu priekšnesumu). Otrkārt, koncerta “Dzimuši Latvijā” bukletu rakstīja veseli trīs cilvēki un vēl divi tulkoja. Vienalga – neviens nepamanīja, ka drukātajā tekstā un titros Jānim Mediņam piedēvēti Jāzepa Mediņa dzīves gadi, bet Pučīni nezin kādēļ sajaukts ar Ferencu Lehāru. Varbūt vismaz pieteikuma “Ceļa vārdi” banalitāšu autoru varēja aizstāt ar kādu, kas guvis mūzikas skolas izglītību? Treškārt un galvenokārt – kurš iedomājās, ka Andreja Jurjāna “Jandālam” no svītas “Latvju dejas” koncerta izskaņā jāliek virsū programmas pieteicēju runas un aicinājumi aplaudēt? Tā ir necieņa pret cilvēku, kurš vēl pirms minūtes tik pompozi tika piesaukts kā latviešu simfoniskās mūzikas dižgars, un tā ir necieņa pret pašu mūziku. Bet žēl, jo Latvijas Simtgades jauniešu orķestra izveide pati par sevi ir lieliska ideja, ko katrā ziņā vajadzētu turpināt.
