Juris Lorencs: Labiem nodomiem bruģēts ceļš uz elli 0
Un tā mūsu acu priekšā pasaulē risinās kārtējā “krāsu revolūcija”, šoreiz “dzeltenā”. Nu varbūt ne revolūcija, bet nemieri gan. Medijos beidzot parādījies prasību saraksts, ko “dzeltenās vestes” adresējušas Francijas valdībai. Ne jau visas, jo kustībai ir amorfs, izplūdis raksturs, tomēr daļa protestētāju tā domā. Starp 25 tēzēm ir arī tādas, zem kurām parakstītos daudzi Latvijas iedzīvotāji.
Piemēram: minimālās algas paaugstināšana, jaunas darba vietas, nodokļu sloga samazināšana iedzīvotājiem, neļaut izvairīties no nodokļiem lielajām kompānijām, pārtraukt nelegālo imigrāciju, reiz tiesātiem cilvēkiem aizliegt ieņemt vēlētus amatus, pārtraukt farmācijas kompāniju lobiju veselības aizsardzībā, aizliegt ģenētiski modificētu pārtiku un cilvēkam kaitīgus pesticīdus, mājsaimniecībā izmantojamu preču (automašīnu, viedtālruņu utt.) garantijas pagarināšana līdz 10 gadiem un rezerves daļu pieejamība.
To, ka dažas no šīm prasībām ir pamatotas, atzinis arī prezidents Makrons. Vēršoties ar uzrunu pie franču nācijas 10. decembra vakarā, viņš apsolīja jau nākamgad celt minimālo algu par veseliem 100 eiro. Patlaban “uz rokas” tā ir 1386 eiro mēnesī. Makrons arī atzinis, ka protestētāju dusmas bijušas “dziļas un pamatotas” un ka ļaudis neesot “pietiekami uzklausīti”. Taču ir arī citas prasības, kuru izpilde būtu katastrofāla Eiropai un Latvijai. Proti, “dzeltenās vestes” pieprasa Francijas izstāšanos no Eiropas Savienības, NATO, kā arī atteikšanos no eiro valūtas.
Dažas lietas, ko varam mācīties no Francijas. Līdzīgi kā iepriekšējos “krāsu nemieros” arī “dzelteno vestu” protesti tiek organizēti caur sociālajiem tīkliem. Protestu koordinācijai izmanto “Facebook”, ko varētu salīdzināt ar dinamisku un visaptverošu informācijas kanālu tīklu. Bet ir arī jaunums – milzīgs daudzums pēkšņi aktivizējušies “Twitter” konti, kas ziņo par nemieriem. Militārā terminoloģijā to sauc par “artilērijas sagatavošanu”, pretinieka daļēju iznīcināšanu un iebiedēšanu pirms gaidāmā uzbrukuma. Jau izteiktas aizdomas, ka to pēdas ved uz Krieviju.
Taču meklēt nelaimju cēloni tikai Kremļa “melnajā rokā” nebūtu pareizi. Francijas mediji identificējuši pirmo cilvēku, kurš 17. novembrī ievietoja “Facebook” tīklā aicinājumu protestēt pret benzīna cenu pieaugumu. Tas ir 36 gadus vecais automehāniķis Gislans Kutārds no Narbonnas pilsētiņas Francijas dienvidos. Ja viena cilvēka aicinājums var momentāni pārvērsties sociālā sprādzienā, tas nozīmē, ka protesta noskaņojumi brieduši jau sen. Tagad neskaitāmās intervijās Francijas ielās var klausīties ne jau trūkumcietējus, bet gan vidusšķiras pārstāvjus, kuri sūdzas: “Mēs strādājam vaiga sviedros un garas stundas. Bet pēc tam, kad tiek samaksāti nodokļi, īre, citi rēķini un kredītu procenti, nekas vairs nepaliek pāri.”
Kaut kur dzirdēts stāsts, vai ne? Cerēt, ka Latvija ir imūna pret šādiem protestiem, nozīmētu dzīvot ilūzijā. Atcerēsimies – 2009. gada 9. janvārī masu medijos parādījās “Aicinājums Latvijas tautai”. Starp dokumenta parakstītājiem bija arī šodien pazīstami politiķi. Atgādinājumam daži citāti no šī dokumenta:
“Mēs esam Latvijas patrioti, un mēs nespējam un vairs nevēlamies noskatīties, kā mūsu Tēvzeme un valsts tiek izniekota un pazemota nekompetentu un savtīgu politiķu darījumos… Mēs nedrīkstam vienaldzīgi noskatīties, kā valsts tiek pakļauta dažu politiķu un ļoti bagātu cilvēku savtīgām interesēm un diktātam… Sevi ilgstoši kompromitējušo pašreizējo valsts vadītāju laiks ir pagājis, jo tauta nevienam no viņiem vairs netic. Uzticēšanās rādītājs parlamentam un valdībai ir zemākais kopš neatkarības atjaunošanas… Mūsu prasību pamatā ir taisnīgums un Latvijas tautas intereses. Mēs gribam lepoties ar savu valsti, tāpēc aicinām visus ierasties uz tautas sapulci 13. janvārī pulksten 17.30 Doma laukumā.”
Ar ko tas beidzās, mēs zinām – ar Bruģa revolūciju, ar 13. janvāra grautiņiem. Izrādās, dažkārt ceļš uz elli tiek bruģēts ne tikai ar skaistiem vārdiem un labiem nodomiem, bet arī ar Saeimas logos lidojošiem īstiem bruģa akmeņiem. Jautājums: kāda ir starpība starp Latviju un Franciju? Atbilde – Francijai patlaban notiekošie nemieri ir tikai kārtējā epizode “lielās nācijas” vēsturē, taču Latvijai uz spēles var tikt likta pati valsts pastāvēšana. Vēl viens arguments tam, ka stipra, stabila valdība nepieciešama pēc iespējas ātrāk.
