Lai nepaskrietu garām Lāčplēsim 0
“Latvijas Avīzes” aptaujātie izdevēji un vecāki uzskata, ka Valsts izglītības satura centram (VISC) būtu jāizstrādā skaidra argumentācija un kritēriji, pēc kuriem literārie darbi tiek iekļauti mācību grāmatās, jo šobrīd tie skaidrojami subjektīvi un ir pārāk izplūduši.
Pagājušajā nedēļā Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padomes izplatīto ziņu, ka VISC pieprasījis izņemt no diviem apgāda “Pētergailis” sagatavotajiem mācību līdzekļiem literāru darbu fragmentus, kā arī atsevišķus vārdus un frāzes, VISC noliedz. Centra preses sekretāre Baiba Bērziņa informē, ka sešgadniekiem paredzētās mācību grāmatas “Soli pa solim” 4. daļā “Ceļā uz vasaru” oficiāli nav tikušas izvirzītas nekādas papildu prasības, bet otram mācību komplektam “Literatūra 9. klasei” pagarināts izvērtēšanas laiks.
Izdevējus un mācību grāmatu autorus recenzentu prasības satraukušas tādēļ, ka tās, viņuprāt, nav bijušas precīzi noformulētas, un tāpēc autori īsti nav sapratuši, kas no viņiem tiek gaidīts. Apgāda “Pētergailis” vadītāja Inguna Cepīte: “Mācību līdzekļa izvērtējums ir kompleksa, ļoti sarežģīta sistēma, kurā gan apgāda, gan VISC recenzentam tas jāatzīst par atbilstošu 21 prasību punktam. Šajā gadījumā grāmatas atbilda visām prasībām, bet recenzentei nepatika citāti no latviešu klasikas un tulkojumu fragmentiem.”
Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijas priekšsēdētāja Anita Vanaga, arī apgāda “Zvaigzne ABC” mācību līdzekļu autore, norāda, ka pēdējā laikā Izglītības un zinātnes ministrijā izglītības satura veidošanā esot jūtama tendence pielāgoties ik pa laikam izskanošajiem subjektīvajiem viedokļiem:
“Mācību grāmatā, kuru veidoju es, recenzente, pieprasīja izņemt anekdoti par mācītāju, ar ko ievadīju uzdevumu par velosipēda vēsturi, tāpat pievienotajā DVD diskā publiskās retorikas sadaļā netika atļauta mācītāja Samsona uzruna no filmas “Vella kalpi”.”
Atsevišķi aptaujātie latviešu valodas un literatūras skolotāji, kuri nevēlējās atklāt savu vārdu, norāda, ka saprot vecāku bažas par ētiski “slideniem” tematiem mācību grāmatā – dažādu negatīvu parādību pietiek reālajā dzīvē, un tās nav nepieciešams vēl papildus atspoguļot mācību līdzekļos. Patlaban VISC sagatavotajās prasībās mācību līdzekļu izstrādnē skaidras argumentācijas un kritēriju vietā gan iekļautas tik vispārīgas norādes, ka tās iespējams traktēt dažādi. Atšķirībā no dažiem citiem priekšmetiem latviešu literatūras mācību grāmatām arī nav nekādu oficiālu papildu prasību. Taču pēkšņi – pēdējos 20 gados nekas tāds nav bijis vērojams – izveidojies neoficiāls “aizliegto darbu” un autoru saraksts. Esot, piemēram, ieteikts sākumskolas mācību līdzekļos neizmantot Pētera Brūvera dzejoļus, tāpat izskanējušas sūdzības par Rūdolfa Blaumaņa pasaku “Velniņi”, kas esot antikristietisks darbs.
Gan A. Vanaga, gan I. Cepīte uzsver, ka primārās ir skolēnu intereses un mākslas darba neaizskaramība. “Var iebilst, ka, piemēram, Čaks nav īsti atbilstošs devītās klases vecumposmam. Taču daļa skolēnu neaizies uz vidusskolu, tātad par Čaku neuzzinās vispār,” saka I. Cepīte.
Viedokļi
Ierēdne, divu bērnu mamma Ināra Grīntāle: “Skaļi izskan izdevēju viedoklis, vedinot uz domu par kādām viņu egoistiskām interesēm. Vecākus kaut kā dzird daudz mazāk. Esmu pārliecināta, ka pārlieku liels demokrātiskums un domas brīvība šajos jautājumos tomēr īsti nav vietā. Daudz svarīgāks ir sistemātiskums un noteikti kritēriji. Mācību programmai jābūt orientētai vispirms uz latviešu literatūras klasiku, jo daudzi skolēni pēdējā laikā ļoti labi zina, kas ir Harijs Poters, bet ļoti slikti pazīst, piemēram, Lāčplēsi.”
Psiholoģe, vairāku dažāda vecuma bērnu māte Inita Zarkeviča: “Ja skolotājs, lasot dzejoli, kurā pieminēta madeira, klases priekšā ģībs, tad, protams, labāk to mācību līdzekli aizstāt ar citu fragmentu. Taču varbūt labāk būtu ar bērniem šādus jautājumus izrunāt skolā?”
