Latviešu valodas deficīts krievu skolās. Kāpēc joprojām? 4
Latvijas mazākumtautību skolās pilnā sparā turpinās pāreja uz apmācību latviešu valodā, taču viena no problēmām, kas varētu apgrūtināt izvirzīto mērķu sasniegšanu, ir atbilstoši sagatavotu skolotāju trūkums.
Daudzās skolās trūkst gan latviešu valodas skolotāju, gan citu priekšmetu skolotāju, kas gatavi apmācīt bērnus valsts valodā.
Savukārt pedagogu jauno paaudzi, kam valodu zināšanas pārsvarā nav problēma, ir grūti noturēt skolā.
Skolotāju deficīta problēmai uzmanību ir pievērsušas arī valsts augstākās amatpersonas, piemēram, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece savā 18. novembra svētku runā, iestājoties par latviešu valodas stiprināšanu, norādīja, ka mazākumtautību skolās trūkst latviešu valodas skolotāju.
“Ir jāmeklē labi risinājumi, kas nodrošina valodas attīstību. Esam jau noteikuši, ka mūsu izglītības sistēma visos līmeņos pāries uz latviešu valodu. Ir jānodrošina kvalitatīva izglītība valsts valodā, sākot ar bērnudārzu un beidzot ar augstskolu,” uzsvēra Mūrniece.
Segregācijas vietā integrācija
Latvijā šobrīd vispārējo izglītību iegūst vairāk nekā 206 000 skolēnu, no kuriem ap 58 000 mācās mazākumtautību programmās.
Segregāciju skolu sistēmā Latvija saņēma mantojumā no padomju okupācijas laika, kad latvieši un krievi mācījās dažādās skolās pēc dažādām programmām, pat apmācības ilgums bija atšķirīgs, jo latviešu vidusskolās bija jāmācās 11 gadus, bet krievu – tikai 10.
Pēc neatkarības atjaunošanas tika uzņemts kurss uz izglītības sistēmas integrāciju, lai latviešu un mazākumtautību skolēni nemācītos divās pilnīgi dažādās skolu sistēmās. 2004. gadā sāka ieviest bilingvālās apmācības modeli, kas paredzēja, ka mazākumtautību skolās līdz 60% priekšmetu vidusskolas klasēs tiek mācīti latviešu valodā, bet 40% priekšmetu varēja apgūt mazākumtautību valodā.
Šobrīd spēkā esošais reformu plāns paredz iet vēl tālāk un panākt, lai mazākumtautību skolās gandrīz visi priekšmeti tiktu pasniegti latviešu valodā.
10. un 11. klašu audzēkņiem uz mācībām latviešu valodā būs jāpāriet no 2020. gada 1. septembra, bet 12. klašu skolēniem šī prasība stāsies spēkā no 2021. gada 1. septembra.
Mazākumtautību skolēniem arī turpmāk būs iespēja dzimtajā valodā apgūt vairākus priekšmetus: dzimto valodu un literatūru, kā arī ar kultūru un vēsturi saistītus priekšmetus.
Skolotāji ir pārslogoti
Lai bērni varētu pilnvērtīgi mācīties latviešu valodā, kas viņiem nav dzimtā, mazākumtautību skolās nepieciešams ievērojami uzlabot pedagogu kvalifikācijas līmeni un spēju sazināties valsts valodā. Taču daudzām skolām nācies saskarties ar piemērotu pedagogu trūkumu.
Arī latviešu valodas skolotāji mazākumtautību skolās kļuvuši par deficītu, jo skolotāji, kas apguvuši šo specialitāti, neraujas strādāt ar mazākumtautību bērniem. Tas ir grūts un ne pārāk labi apmaksāts darbs.
Skolotājiem nav viegli mācīt latviešu valodu bērniem, kas ikdienā ģimenē runā krievu valodā, skatās Krievijas TV un savā ikdienā nemēdz uzturēties latviešu vidē.
“Ja ģimenē latviešu valoda tiek lietota minimāli vai netiek lietota vispār, tad skaidrs, ka bērniem ir nepieciešama lielāka palīdzība, lai viņi būtu gatavi pāriet uz apmācību latviešu valodā,” secina Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāja Inga Vanaga.
Tam, ka skolotāju darbs mazākumtautību skolās ir grūtāks, piekrīt arī Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijas vadītāja Anita Vanaga.
“Latviešu valoda mazākumtautību skolās tiek mācīta pēc svešvalodu apguves metodikas, un tas prasa pavisam citu pieeju.”
Tiem latviešu valodas skolotājiem, kas tomēr piekrituši strādāt mazākumtautību skolās, parasti ir ļoti liela slodze: standarts ir 21 stunda nedēļā, bet daži skolotāji pamanās novadīt pat 40 stundas nedēļā.
“Mūsu skolotāji ir pārslogoti. Regulāri ievietojam sludinājumus par vakancēm, bet atsaucība nav īpaši liela. Divas skolotājas aizgāja dekrētā, tādēļ nākas domāt, kā viņas aizvietot,” stāsta Rīgas 96. vidusskolas direktore Irma Ļihačova.
Skolotāju deficīta dēļ nākas samazināt atlases standartus, tādēļ direktori ir gatavi pieņemt darbā teju ikvienu, kas atbilst minimālām prasībām.
“Lai nodrošinātu izglītības programmas īstenošanu, skolu vadība cenšas izlīdzēties ar tiem kadriem, kas viņiem ir pieejami, bet ne vienmēr tie ir augstākās raudzes speciālisti,” atzīst Anita Vanaga.
Protams, svarīgs ir arī atalgojuma jautājums, jo skolotāju algas pagaidām nav tik lielas, lai skola kļūtu par īpaši iekārojamu darbavietu.
“Valdība skolotājiem visu laiku sola algas pielikumu, gluži kā mediķiem, bet solīts makā nekrīt,” secina Rīgas 46. vidusskolas direktors Boriss Antonovs.
Pretestība reformai
Pēc bijušā izglītības ministra Kārļa Šadurska domām, skolotāju deficīts ir skaidrojams ar Latvijas iedzīvotāju sastāvam un izvietojumam neatbilstošu skolu tīklu, kas ir gadiem ilgi ielaista problēma.
“Tāpat kā mazākumtautību skolās trūkst latviešu valodas skolotāju, daudzviet trūkst arī matemātikas, fizikas un svešvalodu skolotāju. Bet tādēļ jau neviens nesaka: tagad mēs kādu laiku nemācīsim bērniem matemātiku, kamēr šī problēma nav atrisināta,” norāda Šadurskis.
“Es ceru, ka ar administratīvi teritoriālās reformas palīdzību mums izdosies risināt šo problēmu. Tas palīdzēs izveidot spēcīgas izglītības iestādes, nevis kā šobrīd, kad katrs pagasts cīnās par savu mazo skoliņu, kur palikuši padsmit skolēni.”
Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijas vadītāja Anita Vanaga gan uzskata, ka skolu tīkla optimizācija šo problēmu neatrisinās.
“Piemēram, ja latviešu valodas skolotājs paliks bez darba Zilupē, diez vai viņš uzreiz būs gatavs pārcelties uz Rīgu un strādāt kādā no galvaspilsētas skolām. Valstī nav vienotas politikas, tādēļ katra pašvaldība un katra skola cīnās tikai par savām interesēm, mēģina par katru cenu noturēt savus kadrus un pārvilināt no citām skolām.” Vanaga piebilst, ka ik pa laikam vērojamās protesta akcijas pret mazākumtautību skolu pāreju uz apmācību latviešu valodā signalizē par zināmu pretestību reformai.
“Domāju, ka latviešu valodas skolotājiem tas neveicina vēlmi doties strādāt uz mazākumtautību skolām, jo viņi raizējas par iespējamiem konfliktiem.”
Vajadzīgs atbalsts, nevis represijas
Bijušais izglītības ministrs Šadurskis, ko reformas pretinieki savulaik pat iesauca par “melno Kārli”, aicina nepievērst uzmanību protestiem un turpināt iesākto kursu.
“Mēs pārsvarā dzirdam tos vecākus, kas skaļi protestē pret reformu, jo tie, kam nav nekādu iebildumu, jau neiziet ielās un nepiedalās protesta akcijās. Līdzīgi bija arī ar skolu tīkla optimizāciju: daži pagastveči skaļi bļāva un pieprasīja vietējās vidusskolas saglabāšanu, bet paši savus bērnus sūtīja mācīties uz novada centru, kur ir spēcīgāka skola, kas bērniem nodrošina labāku izglītību.”
LIZDA vadītāja Inga Vanaga piekrīt, ka mazākumtautību skolu reforma ir nepieciešama, taču pirms tās īstenošanas bija nepietiekama aktīvāka komunikācija ar pedagogiem un sabiedrību kopumā.
“Izglītības ministrijai vajadzēja nodrošināt pienācīgu atbalstu gan skolēniem, gan skolotājiem.
Tas netika izdarīts, un sekas mēs jutīsim vēl ilgi.
Tās izpaudīsies gan kā slikti centralizēto eksāmenu rezultāti, gan kā pieredzējušo skolotāju aizplūšana no skolām. Šobrīd būtu jāvadās pēc principa “labāk vēlu nekā nekad”; reformas īstenošanā vairāk jābalstās nevis uz represīvām metodēm un skolotāju iebiedēšanu, bet gan dažādu atbalsta pasākumu īstenošanu.”
Bažas par kvalitāti
Izglītības likums nosaka, ka vispārējās izglītības iestādēs drīkst strādāt pedagogi, kuru valsts valodas prasmes ir augstākajā līmenī. Valsts valodas centra veiktās pārbaudes mazākumtautību skolās gan ir atklājušas, ka daudziem pedagogiem ir nepietiekamas latviešu valodas zināšanas. Lai nezaudētu darbu un turpinātu strādāt ar skolēniem, viņiem ir jāuzlabo valsts valodas prasmes.
Taču daudzi vecākā gadagājuma skolotāji, kas jau ir pensijas vecumā, labāk izvēlas aiziet no skolas.
Daļa no viņiem apzinās, ka viņiem nebūs pa spēkam mācīt latviešu valodā tādus sarežģītus priekšmetus kā fizika, matemātika un ķīmija.
Skolēnu vecāki tikmēr raizējas, ka pāreja uz apmācību latviešu valodā pasliktinās izglītības kvalitāti mazākumtautību skolās. Centralizēto eksāmenu rezultāti rāda, ka krievu skolās jau šobrīd ir sliktāki rezultāti, bet gaidāmā reforma varētu vēl vairāk padziļināt šo plaisu.
“Likums prasa, lai skolotājiem valsts valodas zināšanas būtu augstākajā līmenī, bet mēs nevaram nerēķināties ar skaudro realitāti, ka šobrīd daudziem skolotājiem šīs zināšanas nav tādā līmenī. Var iet represīvo ceļu un visiem piedraudēt ar atlaišanu, bet labāk ir piedāvāt kursus, lai pedagogi varētu papildināt savas zināšanas un būtu gatavi izpildīt likuma prasības,” uzskata Inga Vanaga. Šādus kursus latviešu valodas prasmes uzlabošanai jau izgājuši vairāk nekā 1000 pedagogu.
Rīgas 53. vidusskolas direktore Inguna Slapiņa stāsta, ka viņas skolas pedagogi cītīgi apmeklē kursus un cenšas papildināt zināšanas, lai būtu gatavi pasniegt savus priekšmetus latviešu valodā.
“Vairāki pensijas vecuma skolotāji ir aizgājuši no darba, bet tie, kas palikuši, tiešām cenšas mācīties.
Mūsu skolā vienmēr bijusi latviska vide, paši savā starpā runājam latviešu valodā.
Dažkārt aizeju uz kādu mācību stundu un skatos, kā skolotājiem veicas ar apmācību latviešu valodā. Redzu, ka veicas arvien labāk. Protams, gadās pa kādai kļūdiņai, taču kopumā tendences ir pozitīvas.”
Pietrūkst stabilitātes
Rīgas 46. vidusskolas direktors Boriss Antonovs ir piesardzīgāk noskaņots attiecībā uz kursu efektivitāti. “Šajos kursos skolotāji paaugstina savas iemaņas, bet tas vēl 100% negarantē, ka pēc reformas ieviešanas viņi būs spējīgi pasniegt priekšmetus latviešu valodā. Domāju, ka saistībā ar gaidāmo reformu mums nāksies meklēt arī jaunus pedagogus.”
Tas nebūs viegls uzdevums, jo liela daļa jauno pedagogu, kas ieguvuši augstskolas diplomu, nevēlas strādāt skolā.
“Šobrīd mēs par valsts naudu sagatavojam cilvēkus darbam privātā sektora uzņēmumos vai ārzemēs, bet sabiedrība nesaņem pienācīgu atdevi no šiem ieguldījumiem. Pat tie jaunieši, kas izvēlējušies studēt pedagoģiju, pēc augstskolas aiziet strādāt pavisam citās nozarēs, kļūst par ministriju referentiem,” secina Antonovs.
“Divi praktikanti, kas šogad strādā mūsu skolā, man ir atklāti atzinuši, ka pedagoģijas studijas un prakse viņiem ir tikai atspēriena punkts, bet savu nākotni viņi saista ar citām nozarēm. Ja cilvēks studējis par savu naudu, nav problēmu, viņš var izvēlēties jebkādu karjeru, bet ja viņa izglītošanā ir ieguldīta valsts nauda, tad nodokļu maksātājiem vajadzētu just kādu atdevi.”
Antonovs norāda uz vēl kādu problēmu, kas mazina jauno pedagogu vēlmi strādāt skolā. “Mūsu nozarē nepārtraukti notiek reformas, un cilvēki baidās saistīt savu karjeru ar šādu nestabilu nozari, jo nekad nevar zināt, vai atkal nebūs kādas pārmaiņas, skolu slēgšana utt.
Arī skolotāja darba prestižs sabiedrībā ir zems.
Agrāk bērniem bija daudz lielāka cieņa pret skolotāju, bet tagad, tiklīdz tu uz viņu nepareizi paskatīsies, bērns uzreiz ziņos vecākiem.”
Iepatikās strādāt skolā
Kā risinājumu, kas palīdzētu vismaz daļēji risināt skolotāju deficīta problēmu, Antonovs ierosina uzlikt par pienākumu augstskolu absolventiem, kas studējuši par valsts budžeta līdzekļiem, pēc studiju beigšanas vienu vai divus gadus nostrādāt skolā.
“Pieļauju, ka daļa no viņiem pēc tam paliktu skolā. Mazākumtautību skolām tas būtu vērtīgs resurss, jo augstskolu absolventi pārsvarā ļoti labi pārvalda latviešu valodu un varētu pasniegt dažādus priekšmetus. Protams, viņiem nav pedagoģiskā darba pieredzes, bet tā ir risināma problēma,” spriež Antonovs.
Viņš atceras, ka padomju laikā jau bija spēkā līdzīga sistēma un attiecīgais termiņš bija trīs gadi.
“Es pats pēc izglītības esmu ķīmiķis un nekad nevarēju iedomāties, ka sākšu strādāt skolā. Taču man bija izvēle: iet par trauku mazgātāju vai strādāt skolā. Trīs gadus nostrādāju skolā, un man iepatikās!”
Lai gan daudzas nianses, kā īstenot mazākumtautību skolu pāreju uz mācībām latviešu valodā, pagaidām nav skaidras, tomēr reforma neapšaubāmi ir vajadzīga un tiks turpināta. Pēc bijušā izglītības ministra Šadurska domām, mazākumtautību skolu reformai nav alternatīvas.
“To ir nepieciešams īstenot, ja mēs patiešām vēlamies veidot saliedētu Latvijas sabiedrību. Ar izglītības sistēmas palīdzību ir jāpanāk, lai visi mūsu sabiedrības locekļi būtu lojāli Latvijai, nevis kādai citai valstij. Tādēļ vispārējai izglītībai ir jābūt valsts valodā.”
Uzziņa
Latvijas pedagogu sadalījums pēc vecuma
Līdz 29 gadiem: 3261
30 līdz 39 gadi: 4749
40 līdz 49 gadi: 8215
50 līdz 59 gadi: 8478
Virs 60 gadiem: 3761
Avots: Izglītības un zinātnes minstrija; 2018. gada dati
