Latviešu valodai jāspēlē Šekspīru. Top mūsdienu krievu dzejas antoloģija 0
Apgāds “Literatūras kombains” gatavo izdošanai Mairas Asares, Aldas Barones, Vijas Laganovskas un Sergeja Moreino latviešu mēlē pārnestas mūsdienu krievu dzejas antoloģiju “Dziedāšanas sezona”.
Krājuma veidotāji apgalvo, ka tas ir viens no izdevumiem, kura “mērķis ir bagātināt latviešu valodas literāro ūzusu (latīniski “usus” – ’lietojums, paradums’. – Red.) un tuvināt dažādas mentālās telpas, plašākā izpratnē – pašas nacionalitātes”.
Darbs pie grāmatas sākts 2013. gadā, kad Maira Asare kopā ar Sergeju Moreino iepazīstināja Kaļiņingradas dzejniekus ar latviešu lasītājiem. “Dziedāšanas sezonas” autoru vidū ir divi prestižās Andreja Belija balvas laureāti, Krievijas PEN-centra izpildkomitejas loceklis, Modernās literatūras centra dibinātājs, viņu dzeja tulkota angļu, itāļu, igauņu, franču, lietuviešu, somu, vācu valodā. Par krājumu izjautāju tā veidotājus – Sergeju Moreino un Viju Laganovsku.
– Kādas ir tās šķautnes, ko latviešu valoda varētu gūt no krievu dzejas?
S. Moreino: – Ritmiskās melodijas, brīva paralēlu ritmisko struktūru izmantošana, fonētiskā, intonatīvā jēga, kas raksturīga krievu valodai, kurai ir brīvs uzsvars vārdā un brīva vārdu kārtība teikumā, kur jēdzieniskais uzsvars var ieskanēties funkcionējošā vārdā vai pat starp vārdiem.
Drosmīga aizguvumu un arhaismu izmantošana, kas notiek laikā, kad latviešu valodu cenšas attīrīt no visa, kas nāk no pagātnes, no svešā. Mēs cenšamies izmantot, laist valodu līdz galējai robežai pašas valodas ietvaros.
– Kā būtu pareizi atdzejot?
– Tulkojuma paradigma ir mainījusies – no aizvērtas, orientētas uz nacionālās kultūras vērtībām (closed translation) uz atvērtu, svešas kultūras objektus vietējā kultūrā integrējošu, izmantojot dzimtās valodas līdzekļus (open translation).
Agrāk Šekspīru vajadzētu iemācīt runāt latviešu mēlē, taču tagad latviešu valodai nepieciešams iemācīties spēlēt Šekspīru.
Ja to dara gaumīgi, akurāti, labas lingvistiskās dzirdes ietvaros, tas ne tikai neizjauc, bet pat bagātina valodu (kā savulaik labā, bagātā un brīvā latviešu valodā rakstīja Edvarts Virza, Aleksandrs Čaks, Regīna Ezera, Juris Kunnoss).
– Kā tika atlasīti dzejnieku darbi?
V. Laganovska: – Daudzi autori, sasnieguši gana augstu rakstīšanas līmeni, turpina rakstīt tikpat spoži, tomēr ierasti.
Lasītāju parasti aizrauj neprātīgais, neparastais, pat ja tas ir vien īslaicīgs zibsnis.
Krājumā esam apkopojuši vairākus autorus, kas piedāvā spilgtus uzliesmojumus, un viņi apgūst šīs uguņošanas, neprāta kontroli ar aizvien jaunu dzejas formu niansēm, kamēr šis trakums nesaplosa pašus vai arī nebeidzas dziedāšanas sezona. Ja uzmanīgi papēta krievu jauno laiku dzeju, tā saucamo krievu lirikas bronzas laikmetu, atklāsies, ka tieši šie autori, katrs pa savam, ietekmējuši poēzijas attīstību.
– Vai šie dzejnieki saprot, kādā literārā un valodiskā kontekstā viņu teksti nonākuši?
– Daudzi vairākkārt pabijuši Latvijā. Šamšads Abdulajevs un Hamdams Zakirovs 2011. gadā tika aicināti uz Dzejas dienām. Vadims Mesjats savā apgādā “Krievu Gulivers” izdevis vairāku latviešu autoru – Mairas Asares, Aleksandra Čaka, Ojāra Vācieša, Jura Kunnosa – grāmatas, kā arī Latvijas sieviešu dzejas antoloģiju.
Boriss Bartfelds, Igors Belovs un Sergejs Mihailovs pabija Ventspilī žurnāla “Vārds” Nr. 3 prezentācijā, kur bija publicēts materiāls par Kēnigsbergu/Kaļiņingradu. Savukārt Boriss Kolimagins bija rezidents Ventspils Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā un uzrakstīja ciklu, kuru noteikti nevar saukt par tūristisku un kurš ietekmēja Darjas Suhovejas grāmatu “Потома не будет” (2015) [Pēctama nebūs]. Sergejs Zavjalovs un Jānis Grants arī publicējās žurnālā “Vārds”.
Dzejas ABC
Atdzejotājs Sergejs Moreino: “Kāpēc šī mūsdienu krievu dzejas antoloģija nosaukta par “Dziedāšanas sezonu”? Klausoties pavasarī tikko atlidojušos putnus kopā ar nometniekiem, viss saplūst vienā lielā kopkorī, tomēr kāds dzied spalgāk, sulīgāk, reibinošāk. Un nevar zināt, vai tādēļ, ka ziema veiksmīgi aizvadīta tepat, vai tāpēc, ka kādam tā ir veiksmīga atgriešanās mājup. Vai varbūt tādēļ, ka trakums aizrauj vairāk nekā ierastais. Taču vienmēr būs tādi putni, kas, šķiet, gaidījuši tieši šo pavasari, lai, sevi nežēlojot, mestos dziedāšanas sezonā itin kā pirmo un pēdējo reizi. Gluži līdzīgi mēdz notikt arī ar dzejniekiem.”
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ieskatīties divu antoloģijas autoru dzejā (atdzejojusi Alda Barone).
Boriss Bartfelds
RAUSCHEN
Tas, kurš ir kāpis no debess, neredz zem kājām oļus.
Vējš raibus padebešus plēš un dzen iejūgtus viļņus
smilšainā krastā, kurā viņš sēž un domā: lūk,
viņš, viņa un paša sūtība. Lietus lāses krīt,
un jūru piepilda šņācoša švirkstoņa, glāsta vilnis
tam pēdas. Augusts raud, rakstot par duče Benito,
viņš domā par Tēviju un jaunekli vingri skrienam
no kāpu serpentīna un tūdaļ, neraugoties uz
lietu, ienirstam verdošā vilnī. Kas viņš ir un par ko
izaugs? Par strādnieku, dzejnieku, zvejnieku, gleznotāju
vai zaldātu, kurš, atrotījis līdz elkonim piedurknes, iet
starp liesmu apņemtām slāvu izbām? Viņš apjēdz šo
visu neapjēdzot, vienlaikus. Jo, ja kāds vērtē vīriešu
skaistumu vairāk nekā sieviešu, tas liek drīzāk uz
sajūtām nekā uz prātu, tādēļ viņam nemierīgs prāts.
Lai gan pagaidām nekas nenotiek, saulriets ir
sērīgs. Saule nolaižas mākoņos, nedz mīlestības,
nedz draudzības, tikai pienākums pret sevi pašu un
kaisle, jocīgs savienojums. Jauneklis smaidīdams iziet
no ūdens, uzmini – Apolons vai Marss? Tauta nogurusi
un sauc pie kārtības. Liktenis izšķiras, kamēr viņš raksta
starp gaišām kāpām un klausās skaņuplati, spēlē
Artūrs Šnābelis, Waldes Rauschen — etīde un rūķīši
maršē spraigā solī, un lapas krīt, pērkona dūcieni slāpē
klavieres, jefreitors plūkā savu ūsiņu rugājus, dīkā stāv krasti.
Igors Belovs
PRIEKA DIVĪZIJA
Mēs bijām īgnais smaids, mēs bijām vaļēja brūce,
dēļ jaunavām blondām atvaļinājumos braucām,
bet, saticis tevi, es pamanīju — cik ilgi gan
manis nosvilinātās sādžas dun sirdī man.
Ar pēdējiem spēkiem es saucu – achtung, baby.
Balss tava saldā peldēja pa rasas tīrajām debesīm,
un nolemtībā, vai, zem kājām iebruka zeme
kristāliskās naktīs, dziļās kā akas Jeruzalemē.
Kurš zin, kurā no saloniem vispār bij ietetovēta
tumsnējā tavā plecā šī oriflāma no geto,
vai zelta rītā, pa dienu vai blāvā vakarā skumjā
tu kļuvusi vācu mūzika, pārvērtusies par dūmiem?
Melodiju uzķer, lai pēcāk padārgos klubos
mīlas sprādziena vilnis mūs betonā iesistu, stulbus,
lai naktī, žonglējot ar atbalsīm važu, vadoņu, sistēmu,
piebrauktu DJ Stalingrad – un saļimtu vemjot.
Pie lepniem pilsētas vārtiem, urinizētajā sniegā,
mans vads hugobosa tērpos laipni iegulsies miegā.
Būs vienreizīgs aukstums, varens saulriets,
bet jūru atšķaidīs ar asini, un golfa straume ritēs.
Klausoties labāko staciju gaudas grauzdētas,
mēs runāsim ar tevi – lai tikai nepazaudētos
tur, kur, laivai slīdot, vējiņam nebūs pūst.
Kur nevienam nespīd dzelzs dienvidu krusts.
