Latvija mīnus astoņi simti 0
Pirms klusākas kino vasaras sezonas iestāšanās kārta vēl vienai Latvijas valsts simtgades programmas filmai – brāļu Ābeļu vēsturiskai rekonstrukcijai, dokumentālai drāmai “Baltu ciltis. Pēdējie Eiropas pagāni”, kuras pirmizrāde notika 16. maijā. Šī filma no simtgades kino projektiem skatās vissenāk vēsturē – 13. gadsimtā tagadējā Latvijas un tuvējā teritorijā, kad līdz vienotas valsts izveidei vēl ļoti tāls ceļš ejams.
Ceļotāji pagātnē
Filmas dubultais nosaukums piesaka vēstījuma uzstādījumu – filma par baltu ciltīm, kuras tobrīd vēl nav pievērstas kristietībai, sīksti pretojoties krustnešu un garīdznieku nestajai ticībai. Filmas vēstījuma veidošanai radīts galvenais varonis, dānis Larss (spēlē Kaspars Aniņš), kurš vietējās dzīves izpētes nolūkā kā tirgonis dodas uz prūšu zemi un tālāk ceļo pa baltu cilšu teritorijām. Kā vēsta aizkadra balss filmā, Larsa tēls veidots, balstoties uz rakstītiem avotiem, kuru autors apceļojis šīs pašas zemes tajā laikā. Tā ka līdzīgs ceļojums filmā atainotajam tiešām varētu būt noticis, un dānis ar vietējām ciltīm un to paražām varētu būt iepazinies aptuveni tādā veidā, kā piedāvāts filmā. Preses konferencē autori filmu “Baltu ciltis” pieteica kā ceļojumu – cauri gadalaikiem, teritorijām, arī laikam, jo filma ir tās autoru redzējums par to, kāda varēja būt dzīve 13. gadsimtā. Pēc starptautiski veiksmīga pieteikuma spēlfilmu veidā ar īsmetrāžas filmu “Kastrāts kuilis” (2014) režisori Raitis un Lauris Ābeles iedziļinās vēsturē – “Baltu ciltis”, režisoru pirmais pilnmetrāžas darbs, tapis divus gadus, sekojot īsmetrāžas filmai “Kurši” (2015), un starp abām atrodamas daudzas paralēles – “Kurši” ir kā ievads vai pirmais pakāpiens daudz apjomīgākam, profesionāli izaicinošākam darbam “Baltu ciltis”. Arī “Kuršu” veidotāju grupā ir cilvēki, kuru vārdus lasām arī jaunajā darbā – režisori Raitis un Lauris Ābeles, scenārists Toms Ķencis, operatori Mārcis Ābele un Jānis Indriks, eksperti un konsultanti no arheologu un vēsturnieku vides.
No cilts līdz ciltīm
Jo senāk atpakaļ pagātnē skatāmies, jo vairāk izaicinājumu ir dokumentālo filmu veidotājiem – cik un kādi ir informācijas avoti, kāds ir pieejamais vizuālais materiāls tēmas ilustrācijai. Ar to saskaras gan “Kurši”, gan “Baltu ciltis”, stāstot par vienu laiku un izmantojot līdzīgu vēstījuma un vizuālo materiālu formu.
“Kurši” veidoti ar klasiskāku pieeju dokumentālajam materiālam: vēstījumu par kuršiem skaidro ar aizkadra teksta un ekspertu interviju starpniecību, vizuālais attēls radīts no dažādiem avotiem: ekspertu “runājošās galvas” intervijās, inscenētas epizodes, datorgrafikas, kartes. Jau pašā filmas sākumā aizkadra komentētājs uzdod jautājumus, ievirzot filmas vēstījumu – kādas liecības par sevi kurši ir atstājuši un ko mēs par viņiem varam uzzināt? Tā ir arī ļoti skaidra norāde uz šī darba mērķi – populārzinātnisku pētījumu filmas formātā par noteiktu tēmu, kam ierasti savi vizuālie kodi, tostarp jau minētie vizuālie elementi. Īsmetrāžas formātā (26 minūtēs) ietilpinātas dažādas tēmas par kuršu dzīvi – dzīvesveidu, karojumiem, iezīmējot kuršu raksturu, pagānisko ticību, pilskalnus, svētajiem rituāliem (filma apskatāma brīvpieejā internetā, kļūstot par informatīvu avotu vēstures izzināšanā). Apzīmējot “Kuršus” kā pirmo pakāpienu uz “Baltu ciltīm”, tas attiecas uz vairāku tematisko motīvu atkārtošanos, kas šeit ir izvērstāki un dažādāki, jo attiecas vairs ne uz vienu, bet vairākām ciltīm.
Lielākā atšķirība ir filmas vēstījuma un vizuālā attēla veidošanā: nevis plašs neitrāls vēstījums par baltu cilšu stāvokli un dzīvi 13. gadsimta sākumā, bet gan izdomāts personāžs kā centrālais varonis, caur kura prizmu tiek stāstīts stāsts, atsakoties no ekspertu klātbūtnes uz ekrāna, bet tomēr saglabājot aizkadra balsi (tās ierunājuši aktieri Guna Zariņa un Kaspars Znotiņš). Līdz ar fiktīva varoņa ieviešanu galvenais vizuālais vēstījums balstīts inscenējumos un datorgrafikās (viens no galvenajiem elementiem ir kartes ar varoņa ceļojuma trajektoriju) un animācijā kā notikumu papildu ilustrācijā. Abu filmu tapšanā piedalījušies vēstures rekonstrukciju entuziasti, kam pilnmetrāžas filmā “Baltu ciltis” īpašs nopelns, jo 100 minūšu garajam darbam ar dažādu cilšu piederīgo atainojumu bijis vajadzīgs liels kostīmu un lietisko priekšmetu skaits, lai radītu piederības sajūtu attiecīgai vietai un lielāku autentiskuma pakāpi (cik tas vispār iespējams ar astoņu gadsimtu starpniecību). Filma arī uzņemta vairākās valstīs – Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Polijā –, piemeklējot vietas un priekšmetus arī no šīm lokācijām. Tieši rekonstrukciju apjoms, raksturs, iesaistīto personu skaita palielināšana liecina par stilistikas attīstīšanu pilnmetrāžas filmā (filmas māksliniece Zanda Zeidaka), tajā pašā laikā gan “Kuršos”, gan “Baltu ciltīs” saglabājot vēstījuma lineārismu. Lai arī abās filmās dokumentāls materiāls ir vēstījuma pamatā, tomēr stāstījums par izdomātā varoņa gaitām kombinācijā ar neitrālu aizkadra balss skaidrojumu par notikumiem un kontekstu, neskatoties uz oriģinālāku un komplicētāku vizuālo materiālu kā “Kuršos”, “Baltu ciltīs” ir ļoti rimts, kā dēļ nav viegli noturēt uzmanību un rast piesaisti varoņa gaitu atainojumam, neskatoties uz dažādajiem dramatiskajiem pavērsieniem Larsa liktenī.
Filmas kā alternatīva vēsturiskām grāmatām vai audioprogrammām ir vajadzīgs papildinājums, jo informācijas uztveres formas ir atšķirīgas. Tāpat interesanti novērot, ka šogad iznākušas divas filmas par līdzīgu tēmu un laiku, bet atšķirīgu pieeju laikam un materiālam – Aigara Graubas spēlfilma “Nameja gredzens” un “Baltu ciltis”.
“Baltu ciltis. Pēdējie Eiropas pagāni”, populārzinātniska dokumentāla filma
* Režisori: Raitis Ābele, Lauris Ābele, scenārija autors Toms Ķencis, Guntis Berelis, operatori: Mārcis Ābele, Jānis Indriks, māksliniece Zanda Zeidaka, komponists Kaspars Bārbals, montāžas režisore Gunta Ikere, producenti Dace Siatkovska, Kristele Pudāne, Toms Palmens (“Tritone Studio”).
* Seansi kopā ar radošo komandu: 23. maijā Ventspils kinoteātrī “RIO”, 24., 26. maijā k/t “Splendid Palace”, 25. maijā Talsu kinoteātrī “Auseklis”, 27. maijā Jūrmalas Kultūras centrā.
