Ja cīņai ceļamies visi, kļūstam neuzvarami. Saruna ar filmas “Dvēseļu putenis” režisoru Dzintaru Dreibergu 3
Piektdien, 8. novembrī, Lāčplēša dienas priekšvakarā, pirmizrāde vienai no visilgāk un visvairāk gaidītām filmām – vēsturiskai drāmai “Dvēseļu putenis”. Ar tās režisoru Dzintaru Dreibergu runājam par izvēli, atbildību un mūžību.
Nesavtības varoņdarbs – tā divos vārdos varu raksturot šo filmu, ietverot tajos gan uz ekrāna redzamos notikumus, gan arī filmas tapšanas procesu. Stāsts par tautas asinīm pirkto valsts neatkarību ir lielākais maza budžeta darbs Latvijas kino vēsturē un vienlaikus arī viens no patiesākajiem ekrāna stāstiem.
Kurš kuru atrada – tu “Dvēseļu puteni” vai “Dvēseļu putenis” tevi?
Abpusēja mīlestība. Kopš brīža, kad sāku nodarboties ar kino, tieši šādi stāsti mani ir interesējuši.
Man vienmēr ir šķitis svarīgi saprast, cik dziļas un stipras ir mūsu saknes.
Ir grūti dzīvot, ja neapzinies, kas tevi šeit notur un pie kā tu vari pieturēties.
Citādi var atrauties un aizlidot pa vējam.
Jā, aizlidot šā vārda visdažādākajās nozīmēs. Man ir filma par pusaudzi, sauktu par Mikrobu. Gribēju saprast, kā puika, kas dzimis pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, var pieaugt, kļūt par vīrieti, ja viņam nav paveicies ne ar apstākļiem, ne ar vecākiem. Nav neviena, kas varētu dot jēdzīgu padomu. Arī skolā ir grūti, jo skolotāji paši lāgā nespēj pārorientēties uz jauno sistēmu. Nav autoritāšu, nav padomdevēju. Nav ne sakņu, ne droša mietiņa, pie kura jaunam kociņam pieturēties.
Un vēl man ir filma “Nāc ar mani padejot”. Tajā es risinu ļoti personisku jautājumu: kas īsti ir Dziesmu un deju svētki? Kam tie vajadzīgi? Es pats nekad neesmu ne dejojis, ne dziedājis. Pareizāk sakot, dziedājis esmu, bet maz un slikti. Vai šie svētki ir kāds rudiments? Mēs taču tā vairs nedejojam, mēs tā vairs neģērbjamies.
Tāpēc nolēmu vienu nedēļu sekot kādam jauniešu kolektīvam, kas atbraucis uz Rīgu, lai piedalītos svētkos. Un tur atklājās interesantas lietas.
Viņi brauc, jo ir tāda iespēja. Tad saprot, ka ir izrāvušies no ierastās vides, no vecākiem. Un septiņās dienās pārdzīvo ļoti intensīvu emociju spektru. Viņi samīlas, sanīstas, atkal sanāk kopā, līdz kļūst tik vienoti un spēcīgi kā nekad agrāk. Pa to nedēļu viņi ir pieauguši un pārmainījušies.
Kad mēs montāžā uz to visu skatījāmies, pēkšņi sapratām, ka tieši tas jau arī ir iekodēts visās viņu dejās. Un labi, ka šī tradīcija ir saglabājusies. Tas nav tāpat vien. Šie svētki tik tiešām ir nozīmīgi.
Gan katram dalībniekam personiski, gan mums visiem kā nācijai.
Tieši tā! Taču man bija svarīgi to nevis vienkārši pieņemt, bet izprast. Un tad – cik negaidīti, tik arī gaidīti – nāca piedāvājums piedalīties konkursā.
Kas tev, jaunam cilvēkam, šķita tik svarīgs un nozīmīgs, lai tu būtu ar mieru uzņemties šādu risku un atbildību? Šī taču ir tava pirmā pilnmetrāžas spēlfilma.
Jā, šī ir pirmā, un tā patiešām ir milzīga atbildība. Visādā ziņā. Jau pašā sākumā es sev definēju atskaites punktu: gribu uzņemt tādu filmu, lai pirmizrādes dienā varu apzināties, ka esmu paveicis visu, kas bijis manos spēkos, ielicis filmā nevis daļu, bet visu sevi. Taču ir arī otrs un galvenais atskaites punkts: lai varu aiziet uz Brāļu kapiem un justies tur labi. Protams, arī skatītāji man ir ļoti, ļoti svarīgi, gribu, lai iespējami daudzi noskatās šo filmu.
Tomēr atbildība numur viens man ir to puiku priekšā, kas mums ir devuši iespēju dzīvot brīvā Latvijā.
Filmai ir izcils scenārija autors – Boriss Frumins. Vai Boriss bija tavs skolotājs Tallinā?
Es sāku mācīties Kultūras akadēmijā. Un tad uz nedēļu pie mums atbrauca Boriss Frumins. Pēc tās nedēļas man bija skaidrs, ka jābrauc uz Tallinu, kur viņš tikko bija nodibinājis Baltijas Filmu un mediju skolu. Mums paveicās, bija treknie gadi, kad varējām iegūt pasaules līmeņa izglītību bez maksas. Mēs bijām veiksminieku kurss.
Boriss Frumins ir pasaules līmeņa autoritāte; filmas, kas uzņemtas pēc viņa rakstītiem vai konsultētiem scenārijiem, joprojām gūst godalgas visaugstākā līmeņa festivālos. Viņam ir izcila stila izjūta. Varbūt Borisam nedaudz pietrūkst latviskās saldskābmaizes stīgas, bet to savukārt arī es varu pielikt. Galvenais – viņš prot strukturēt un precīzi izturēt stilu, un tas ir īpaši svarīgi, ja scenārija pamatā ir 800 lappušu bieza grāmata, kas jāpārvērš pusotru stundu garā ekrāna stāstā.
Un vēl viņam piemīt apbrīnojamas darba spējas un pamatīgums. Kopš pirmās dienas Boriss gāja pie vēsturniekiem, izjautāja par detaļām, piemēram, vai zobu birstīte bijusi somā.
Detaļās, it kā sīkos ikdienas niekos, elpo ticamība. Un laiks.
Tur jau tā lieta! Tāpēc centāmies būt precīzi līdz pēdējam sīkumam. Lai ar darvas karoti nesabojātu medus mucu.
Oto Brantevics Artūra Vanaga lomā ir absolūts brīnums. Patiess līdz kaulam un zosādai. Kā tu viņu atradi?
Tev taisnība, viņš ir brīnums. Visdažādākajā ziņā. Gudrs, nosvērts, saviem gadiem pat ļoti pieaudzis. Ar pārliecību un uzskatiem.
Artūra Vanaga lomai pieteicās vairāk nekā 1300 puiku, kurus izjautājām, fotografējām, filmējām un tad kopā ar aktieru atlases vadītāju Gunitu Grošu rūpīgi atsijājām, beigās nonākot pie fantastiskiem pretendentiem. Un tad man bija jāsaprot un jāsajūt, kurš būs īstais. Vislielākais izaicinājums ir tas, ka uz ekrāna Artūram Vanagam jāizdzīvo pieci gadi, kuros no nevainīga un bezbēdīga puikas viņš pieaug par jaunekli, kas pārdzīvojis karu, redzējis nāvi.
Tādai gammai ticami iziet cauri var tikai cilvēks, kam pašam dvēsele ir dziļa un nobriedusi.
Ar lielu interesi noskatījos “Dvēseļu puteņa” mājaslapā atrodamos “Aizkadrus” – vienpadsmit emocionāli piesātinātas epizodes par filmas tapšanu. Vienā no tām Oto, jautāts par draugu nozīmi karā, atbild: draugs karā ir ieroča vērtībā.
Tā nav sešpadsmitgadīga puikas atbilde. Turklāt “Aizkadros” neviens vārdus tev mutē neliek, tur filmas dalībnieki runā, ko tajā brīdī domā un jūt. Paskaties Oto profilu feisbukā! Viņš publicē sarkanbaltsarkanu karogu, piedalās ar Latvijas neatkarību saistītās aktivitātēs, dodas uz Brāļu kapiem.
Zīmīgs man šķiet arī tas, ka viņš nesapņo par aktiera karjeru, bet grib iestāties Robežsardzes akadēmijā un kļūt par robežsargu. Nevis vienkārši par karavīru, bet par robežsargu. Nosargāt robežas – tā ir 21. gadsimta vislielākā problēma gan burtiskā, gan metaforiskā ziņā.
Jā, tāda ir viņa būtība – nosargāt mūsu valsts robežas un arī tās vērtības, uz kurām šī valsts balstās. Cik labi, ka mums ir Oto! Cik labi, ka ir vēl daudz citu jaunu, iekšēji skaistu cilvēku! Tas liecina, ka Latvijai ir nākotne.
Filmas galvenais operators Valdis Celmiņš labi pateica: mēs strādājam, lai pārsteigtu skatītājus nevis ar grandiozām kauju ainām, bet ar mūsu varoņu pieaugšanu.
Valdis pareizi pateica – visa pamatā ir jaunu puišu, gandrīz bērnu, pieaugšanas stāsts. Stāsts par to, kā samierināties ar šausmām, ko atnesis karš, kas sagrauj gaidas. Un tomēr saglabāt cerības, jo karā bez cerībām nevar.
Mēs sapratām, ka ekonomisku apsvērumu dēļ nevarēsim uzfilmēt vērienīgas karalauku panorāmas, taču vienlaikus mums šķita ļoti svarīgi vismaz ieskicēt galvenās kaujas. Lai skatītāji redz, kā izskatās gāze Nāves salā, kādas bija Slokas kaujas un kādas – Cēsu kaujas.
Protams, varējām visu risināt arī tikai caur Ziemsvētku kaujām, tomēr mums gribējās sniegt kaut vai mazu ieskatu katrā no tām, lai saprastu to milzīgo dažādību. Un arī to, cik ļoti cilvēks nogurst no kara, piedaloties tajā mēnesi, gadu, divus…
Nogurst no kara un neziņas, kad tas beigsies un kā. Tikai spītīgi ticot Latvijai. Un cerot uzvarēt.
Ja nāktos izskaidrot Latvijas vēsturi, šaubos, vai daudzi to spētu. Tas bija ļoti grūts periods. Tāpēc tas, ka Aleksandrs Grīns, pats strēlnieks būdams, ir uzrakstījis šo romānu, ir nepārvērtējams ieguvums. Tā ir vēstures liecība, kurā ir precīzi aprakstītas detaļas un fakti, taču vienlaikus ir iekodēts arī svarīgs vēstījums: tikai mēs paši varam izcīnīt savu neatkarību un tādu valsti, kādu gribam. Nekāda ārēja vara nenāks un mūsu vietā to nedarīs.
Pieaugšana un garīga nobriešana, man šķiet, ir notikusi arī ar daudzajiem brīvprātīgajiem masu skatu dalībniekiem. Kas viņus motivēja?
Vissmagākās mums bija pēdējās filmēšanas dienas – Cēsu kaujas. Nežēlīga lappuse Latvijas vēsturē. Kaujās piedalījās jauni puikas. Un mūsu brīvprātīgie, kas par filmēšanos nesaņēma ne santīma, arī bija jauni puikas, kam gluži noteikti nebija jābūt tur, kur viņi bija. Vairākas reizes mums šķita: ko mēs darām, kāpēc mēs viņus tik šausmīgi mokām?!
Līdz pēkšņi nāca atskārta: mēs to neesam izgudrojuši, tas patiešām notika šeit, un tie, kas te cīnījās un mira, bija tādi paši jauni puikas.
Un arī toreiz bija nežēlīgi auksts.
Ziemsvētku kauju filmēšanā masu skatu dalībniekiem sniegā bija jāpavada garas stundas. Viņiem sala, lai kā viņi tika bužināti un sildīti. Skaidrs, ka tas prasīja apņēmību un spītu, jo katrs taču varēja pateikt: paldies, es eju mājās! Un mēs viņus ne sekundi neaizkavētu. Taču viņi teica: viss ir labi! Ja vajag, mēs arī rīt varam atbraukt!
Viens brīvprātīgais atzinās: mēs te brīžiem ņerkstam, bet kā tie cilvēki to spēja? Paldies viņiem, ka mēs te stāvam un varam dzīvot brīvā Latvijā!
Jā! Un zini – arī mēs, šo darbu darot, pēkšņi sapratām: jo smagāk kļūst, jo skaidrāk mēs sākam apzināties, kādām šausmām tiem puikām pirms simt gadiem bija jāiet cauri. Un tad tevī pamostas cieņa un pateicība.
Kā teica vēl viens brīvprātīgais: komforts ir sirdī. Ja kļūst auksti, tu nepietiekami karsti mīli dzimteni.
Kādi vārdi! Vienā tādā reizē pie mums pienāca Ziedonis, mūsu militārais konsultants Ziedonis Ločmelis, karavīrs, kas dzīvē daudz ko pieredzējis, un ar asarām acīs pateica: redzot tādus puikas, es varu droši aiziet! Zinu, ka ar Latviju viss būs kārtībā.
To pašu varu pateikt arī es. Mūsu aktieri un masu skatu dalībnieki bija arī mans iedvesmas avots.
Ir pagājis vairāk nekā simt gadu, nav vairs strēlnieku, kam pajautāt. Taču tas, ko redzam uz ekrāna, pārliecina ar ticamību. Līdz vissīkākajām detaļām. Bieži tā negadās.
Strēlnieku tik tiešām vairs nav. Bet ir vēsturnieki. Mums bija astoņi konsultanti – par kostīmiem, militārām lietām, reglamentu. Lai būtu pareizā uniforma, pareizie uzpleči, zīmes. Tu zvani un prasi. Un novērtē tos, kas godīgi pasaka: droši nav zināms. Vai – tūdaļ pārbaudīšu. Un tad atzvana un saka – tā nav darīts, bet tas ir iespējams.
Un tad tu piezvani Ziedonim, kas ir pārbedījis strēlniekus, un viņš pasaka: es pats to esmu atradis, zinu. Tikai tad es beidzos jūtos drošs.
Un vēl man bija milzīgas bailes no stereotipiem.
Man riebjas karš. Man riebjas, ja karu glorificē.
Man riebjas izskaistinātas kauju ainas, kur skaisti sprāgst…
…un skaisti mirst.
Jā! Karā nekā skaista nav! Karš ir drausmīgākais no visa, kas var notikt.
Lai izvairītos no sadomātām lietām, es izlasīju visu, kas par to laiku ir pieejams. Labi, ka ir strēlnieku burtnīcas ar ļoti daudzu liecinieku atmiņām. Vairāk nekā tūkstoš lappušu biezs izdevums, kur stāstīts par katru kauju, ko šie cilvēki piedzīvojuši.
Kinohroniku ir maz, tomēr ir. Man, piemēram, nebija skaidrs, kas tā puķu spraušana tāda. Šķita – dīvaina lieta. Taču ir īss arhīva materiāls, kur tas nofilmēts. Kad redzi, kā sprauž puķi pogas caurumā, saproti – tā tiešām ir bijis.
Tā pa krikumiņam tu saliec to ainu un tiec pie patiesības. Izpēte ir ļoti svarīga. Nedrīkst uzticēties sajūtām, ir jāzina precīzi.
Filmā nav neviena kadra, par kuru es nevarētu pateikt, kāpēc tur ir tas, kas tur ir.
Jā, ir dažas apzinātas piekāpšanās. Piemēram, mums ir tikai Mosinas šautenes. Patiesībā strēlniekiem bija gan Mosinas, gan arī Arisakas, Mauzera un Vinčestera sistēmas ieroči. Taču šo ieroču iegāde būtu pārāk dārgs prieks, tādēļ mēs nolēmām palikt pie Mosinām, jo tas nemaina stāsta būtību. Izskats ir mazliet atšķirīgs, bet nogalina visas.
Tu pieminēji Ziedoni. Kā saprati, ka galvenajiem varoņiem ir jādodas pie viņa uz treniņnometni?
Tam bija gan emocionāls, gan praktisks nolūks.
Uz ekrāna cilvēks ar ieroci nedrīkst izskatīties pēc tāda, kas nekad nav turējis ieroci rokās.
Tikai filmas sižeta pirmajās dienās, kad viņi nesagatavoti ir iemesti cīņās, tā drīkst. Tāpēc man bija svarīgi, lai viņi saprot, kas ir ierocis.
Un kas ir ieroču brālība.
Tā ir otra puse. Ne velti visi strēlnieku stāsti ir par to, kā vienā brīdī viņi kļūst brāļi. Pēc Ziedoņa nometnes puišiem arī filmēšanas laukumā bija cita ķīmija.
Šie draugi filmā – Oto Brantevics, Gatis Gāga, Jēkabs Reinis, Renārs Zeltiņš un Mārtiņš Liepa – ir pasakaini. Gatavi darīt visu, ko vajag. Viņiem taču tā bija ļoti liela fiziska slodze. Un, protams, arī emocionāla.
Viņi brauca pārbedīt strēlniekus. Tas bija kā reāls atskaites punkts pašam galvenajam –
šis nav izdomāts stāsts par kādu elfu un orku armiju cīņu.
Tas patiešām ir noticis. Šeit un pirms nieka simt gadiem, kas patiesībā ir ļoti, ļoti nesen. Tas palīdz mainīt apziņu. Mēs stāstām nevis par tālu vēsturi ar kādiem mistiskiem cilvēkiem. Nē, tas bija nesen, un tie, kas šeit mira, bija tādi paši cilvēki kā mēs. Tikai varbūt mazliet izturīgāki nekā mēs tagad.
Bet vai tas, ko paveica tava komanda un visi tavi brīvprātīgie, neliecina, ka liela mērķa labad arī mēs varam būt pašaizliedzīgi un nesavtīgi?
Īstenībā jā! Mēs visi darījām vairāk, nekā tas noteikts tāmē un darba aprakstā. Visi. Īstenībā tas ir interesants aspekts. Latvijas neatkarību izcīnīja brīvprātīgie. Nevis algotņi, bet brīvprātīgie. Atcerēsimies, kas notika pēc Cēsu kaujām! Kāds milzīgs brīvprātīgo skaits pieteicās! Divās nedēļās atguvām Rīgu. Un būtu iztīrījuši visu Latviju, ja vien sabiedrotie atkal nebūtu kaut ko pateikuši. Cīņās pret Bermontu tieši tas pats – armija gatava atkāpties, brīvprātīgie saka: nē, mēs Rīgu neatdosim!
Filmēties pieteicās tie, kam ir svarīgi, lai par šo Latvijas vēstures lappusi tiktu uzņemta filma.
Gluži kā toreiz, arī tagad brīvprātīgajos pieteicās visdažādāko vecumu un profesiju cilvēki – skolēni, studenti, sportisti, uzņēmēji.
Un vienīgā motivācija: paldies viņiem, ka mēs te stāvam!
Tieši tā! Jo grūtāk mums bija, jo vairāk sajutām, cik ļoti mēs vēl esam tāli no tā, lai līdz galam saprastu, kādām šausmām viņiem toreiz bija jāiziet cauri.
Man ļoti patīk tas, ko tu pateici par nesavtību un pieaugšanu. Man kļuva silti un labi brīdī, kad kāds no jaunsargiem pieskrēja pie manis, lai pateiktu, ka izlasījis grāmatu. Cits stāstīja, ka esot jau otrajai nodaļai ticis pāri. Vēl cits žēlojās, ka visās bibliotēkās grāmata izņemta.
Ko nejaudāja literatūras un vēstures skolotāji, to tu un tava komanda paveicāt ar filmu “Dvēseļu putenis”.
Paldies, man prieks to dzirdēt! Protams, mana cieņa un apbrīna visiem tiem skolotājiem, kas veic savu misiju, saņemot gluži simbolisku atalgojumu. Tāpēc mēs izveidojām filmas mājaslapu, lai vēsturiskas ziņas par strēlniekiem nebūtu jāmeklē Vikipēdijā.
Mēs gribam, lai filma padarītu mūs zinīgākus un stiprākus.
Un vēl man ir prieks, ka tu esi atradusi laiku un noskatījusies “Aizkadrus”.
Turklāt ar baudu un interesi! Katrai epizodei ir sava dramaturģija un caurviju pavediens, viss salikts precīzi – tā, ka trāpa sirdī.
Parastie “Making of” jeb “Behind-the-scenes” man pa lielākai daļai šķiet neinteresanti, tāpēc izdomājām šo formu. Visas “Aizkadru” epizodes ir veidojusi mūsu pašu komanda. Savējais ar mazu kameriņu, kurš zina, kurā brīdī nedrīkst bāzties, lai netraucētu kadram, un kur ir jābūt, lai dabūtu klātienes sajūtu.
Un tad vēl Sniegs, fona skatu dalībnieks Rihards Sniegs, “Aizkadru” seja, – viņš taču arī ir fantastisks atradums.
Jā, viņš ir traks. Viņš filmējās ilgāk par citiem brīvprātīgajiem.
Ar fonu skatu dalībniekiem ir tā: tie, kam jau pieredze, sāk saprast, ko labāk izvēlēties.
Sākumā visi grib skriet. Savukārt tie, kam pieredze lielāka, piesakās pirmie būt nošauti.
Lai nav 30 reizes jāskrien kalnā augšā lejā. Filmā tā būs pavisam maza epizodīte, taču prasa ārprātīgu slodzi.
Un vēl sākumā visi grib īsto ieroci. Tie, kas īsto jau pamēģinājuši, piesakās uz mulāžu. Tā gan būs tālāk no kameras, taču ir četras reizes vieglāka par īsto. Kas kaut reizi ir skrējis ar īstu ieroci kalnā un lejā, zina atšķirību.
Tomēr visi, pilnīgi visi, kad jautāju, vai viņi ir gatavi, ar sparu sauca: jāā! Un tad es teicu: labiii!
Ziemsvētku kaujas un uzvara ieliek pamatu tam, ka vēlāk, cīnoties par Latvijas valsti, mēs ticam, ka varam, esam gana spēcīgi. Un arī tagad par visu vairāk mums vajag ticības un pašapziņas.
Un vēl apziņas, ka Latvija nav radusies tukšā vietā. Mēs esam stipri un vareni, kad esam vienoti. Kad dziedam savu himnu un ticam tam, ko dziedam. Tādā brīdī Latvijas cilvēki ir lielākā un spēcīgākā armija.
Ja cīņai par tēvzemi un brīvību ceļamies visi, mēs kļūstam neuzvarami.
Kolīdz to apzināmies, neviens vairs negrib ar mums cīnīties. Šīs sajūtas dēļ es veidoju “Dvēseļu puteni”.
Ir svarīgi zināt, par kādu cenu ir pirkta mūsu brīvība, jo tikai tā var saprast, kāds dārgums un vērtība ir sava valsts. Ko tīri personiski tev nozīmē šī filma? Cik ilgi tā tapa?
Pirmizrādes brīdī būs seši gadi.
Tātad seši gadi un visa tava iepriekšējā dzīve un pieredze.
(Smejas.) Jā, tā gan! Pilnīgi viss, kas man līdz tam bija iedibināts un izveidots, tika pakļauts filmai. Visi citi mani personiskie mērķi tika atbīdīti malā. Filma prasīja visu manu laiku, enerģiju un spēku.
Un ne jau tikai man tā bija. Producente Inga Praņevska – viņa taču nesaņem neko, bet strādā uz spēku izsīkuma robežas un dara visu, lai šis projekts tiktu īstenots.
Operators Valdis Celmiņš, kam ir trīs bērni, katru brīvu brīdi brauca meklēt vietas, pārrunāt katru scenārija epizodi, lai tā būtu pēc iespējas precīza un izteiksmīga.
Gatis Belogrudovs montāžā sēdēja dienu un nakti, turklāt ne tikai šeit, mūsu studijā, bet arī pie skaņu ieraksta.
Tas, ko filmai deva Lolita Ritmane – viņas mūzika, ziedotais laiks un talants –, tam nav nekāda sakara ar honorāriem, kādus viņa saņem Holivudā.
Tie, kas mūsu mākslinieka Jura Žukovska vadībā taisīja vizuālos efektus, visu vasaru veltīja tikai šim vienam darbam, lai gan varēja pa starpām ņemt citus finansiāli izdevīgākus projektus.
Visa komanda ir darījusi vairāk, nekā prasīts, jo ir ticējusi, ka tas ir svarīgi.
Īstenībā tas ir vienīgais veids, kā tik vērienīgu projektu Latvijā var pacelt.
Jā, no visiem šī filma ir prasījusi ļoti daudz nervu, un arī fiziski tas bija smags process, ļoti smags. Taču tam ir arī otra – garīgā – puse, kurā es nemūžam neko nemainītu. Jo tad, ja šī filma uzrunās cilvēkus, ja tā ļaus – kā tu teici – nostiprināt mūsos ticību un pašapziņu, palīdzēs saprast, kas bija tie puikas, kurus mēs 11. novembrī godināsim, tad es droši varu teikt: tas bija tā vērts!
Tāpēc tagad mēs pa jaunam iedziedam strēlnieku dziesmas. Ir zelta cilvēks Andris Balcers, uz kura turas visi ar strēlniekiem saistītie svētki. Savulaik pa vairāki lāgi saukts uz čeku, tomēr nav padevies. Viņš ar “Vilkiem” ir ierakstījis visas zināmās strēlnieku dziesmas. Šīs dziesmas ir daļa no mūsu valsts svētkiem.
Tāpēc arī pirmizrādi mēs veidosim kā īpašu sarīkojumu. Tas nebūs brīdis, kad es kopā ar uzņemšanas grupu iešu iedzert alu un pateikt, kādi malači mēs esam.
Piektdien, 8. novembrī, visās 14 kinoteātra “Citadele” zālēs tiks rādīts “Dvēseļu putenis”, lai brīvprātīgie, vairāk nekā 3000 cilvēku, varētu to noskatīties.
Un lai mēs katram no viņiem varam pateikt paldies. Viņi to ir pelnījuši.
Tātad arī pirmizrāde iecerēta kā unikāls notikums Latvijas filmu pirmizrāžu vēsturē.
Jā, tā mēs esam iecerējuši. Protams, pirmizrādes dienā mēs teiksim paldies arī visiem tiem Latvijas uzņēmumiem, kas mūs atbalstīja. Tas ir svarīgi, ļoti, ļoti svarīgi. Jo “Depo”, “LMT”, “Cēsu alus” – viņi mums deva ne tikai naudu, viņi deva sajūtu, ka neesam vieni.
Paldies “Impro”, kas izvadāja brīvprātīgos siltos autobusos! Mēs paši to nevarētu. Paldies “Kurbadam”, kas cauri Rīgai aiztransportēja bruņumašīnu! Paldies tiem, kas drukāja! Paldies tiem, kas brīžos, kad aptrūkās spēka un enerģijas, cienāja mūs ar kafiju un saldumiem! Paldies tiem, kas deva mums puķes! Arī tas ir svarīgi – lai būtu ko spraust un mētāt. Un tā es varētu turpināt vēl un vēl, un vēl…
Taču galvenais – visi to darīja ne jau tādēļ, ka titros uz mirkli parādīsies viņu logo, bet tādēļ, ka arī viņi tic, ka šāds stāsts mums ir vajadzīgs. Tas mums palīdzēja. Ļoti.
Tāpēc mēs nolēmām pirmizrādi sarīkot 8., nevis 11. novembrī, lai ar šo filmu sagatavotu svētkus.
Lai filma rada svētku sajūtu, lai tagad mēs zinām, ko un kāpēc svinam.
Varbūt kāds pēc filmas aizies uz Kara muzeju, kāds aizbrauks uz Brāļu kapiem, kāds dosies uz 11. novembra krastmalu. Galvenais, lai mēs katrs sevī atrodam to sirds daļiņu, kurā ir jābūt šai svētku sajūtai.
Vai tev ir personiskā dzīve?
Mana personiskā dzīve ir cilvēks, ar ko es veidoju šo filmu. Tas ir īpašs stāsts. Daudzu stāstu vērts.
Vai esmu pareizi sapratusi – tava otra puse ir Inga, “Dvēseļu puteņa” producente?
Jā, mana otra puse ir Inga.
Tikai pats tuvākais cilvēks var tev noticēt un būt ar tevi līdz galam.
Kā gan citādi var uz sešiem gadiem atteikties no visa, kas nav saistīts ar filmu. No mums abiem šis projekts ir prasījis daudz.
Bet daudz arī ir devis.
Noteikti. Tas ir bijis liels pārbaudījums attiecībām. Bet vienlaikus arī liela laime, ka mana otra puse ir kopā ar mani un ir ziedojusi visu savu laiku un talantu tam, lai šī filma notiktu.
Tas mūs ir stiprinājis. Licis pieaugt gan katram pašam par sevi, gan mūsu attiecībām.
Uzziņa
Dzintars Dreibergs
Kinorežisors
Dzimis 1981. gada 1. februārī.
2002. gadā absolvējis Rīgas Ekonomikas augstskolu, iegūstot bakalaura grādu uzņēmējdarbībā un finansēs.
2004. gadā ieguvis maģistra grādu uzņēmējdarbībā un finansēs.
2006. gadā absolvējis kino režijas maģistrantūru Baltijas Filmu un mediju skolā Tallinā.
Filmas “Dvēseļu putenis” režisors.
