“Latvijas lappusēs laikmeta lāses lasu.” Evelīnas Visockas dzeja 0
Evelīnas Visockas (dzimusi Romāne) dzimtā puse ir Rēzeknes novada Mākoņkalna pagasts. Mācījusies Pušas astoņgadīgajā skolā un Rēzeknes internātskolā, vēlāk – Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, kur iegūta krievu valodas un literatūras skolotāja kvalifikācija.
Darba gaitas pagājušas Sakstagala pagasta bērnudārzā “Ābelīte”, Varakļānu vidusskolā, Galēnu pamatskolā, bet Dravnieku pamatskolā 25 gadi nostrādāti skolas direktores amatā.
Šobrīd Evelīna Riebiņu novada domē strādā par izglītības jautājumu koordinatori. Vada vairākus ESF projektus izglītības jomā un Kultūras ministrijas programmu “Latvijas skolas soma”. 2010. un 2015. gadā bijusi X un XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku koordinatore Riebiņu novadā, tagad uzsākta gatavošanās 2020. gada svētkiem.
Evelīnas dzeja ir publicēta kopkrājumos “Krāsainās dejas” (2017), “Kvadrātsakne” (2018) un “Mans dzimtais novads” (2017), literatūras almanahā “Olūts” (2018), jau trešo gadu – ikgadējā dzejas almanahā “Rēzekne”.
“Pirmo radošo darbu sacerēju par pavasara ziediem. Mācījos 3. klasē un šo dzejoli uzrakstīju skolas sienas avīzē, kuru pati arī noformēju, jo man bija ļoti glīts rokraksts un patika zīmēt. Vidusskolas gados bija kladīte, kurā rakstīju dzejoļus, tos parādīju savai literatūras skolotājai, kura palaboja, ieteica, kā labāk rakstīt,” par dzejoļu rakstīšanas pirmsākumiem stāsta Evelīna. Nopietnāk viņa tam pievērsusies 2012. gadā: “Iedvesma rodas no emocionāla pārdzīvojuma, priecīga saviļņojuma, kad jūtos pacēlusies metru virs zemes, lidojumā, plašumā. Dzeja ir meditācija, manas dvēseles valoda,” saka Evelīna.
Viņa darbojas Roberta Mūka muzeja radošajā apvienībā “Mūka ķēķis” Galēnos un Viļānu radošajā kopā “Atļaujies ienākt!”. “Nosaukums “Mūka ķēķis” radās, pamatojoties uz to, ka Roberts Mūks, dzīvodams Amerikā, piedalījās “Elles ķēķī”, kur pulcējās emigrējušo latviešu radošā inteliģence,” atklāj Evelīna. “Kopā ar Roberta Mūka muzeja radošo apvienību “Mūka ķēķis” esam izstaigājuši Mūka dzīves takas, uzstājoties Galēnos, Maltā un Dricānos, kur viņš dzīvojis. Protams, piedalāmies arī Dzejas dienās, Muzeju nakts pasākumos un grāmatu prezentācijās. Šogad septembrī pirmo reizi lasījām dzeju vecākajā latgaliešu mūzikas un dzejas festivālā pasaulē “Upītes Uobeļduorzs”, kur vēlreiz apjautām, cik bagāta un skaista ir latgaliešu valoda.”
– Kā jūs sevi raksturotu?
E. Visocka: – Visu dzīvi uztveru krāsās. Patīk daudzveidība, spilgtums, ekstravagance, saskatu skaistumu visur, kur esmu. Vienmēr patikušas sarkanas un dzeltenas rozes, bet tagad jūsmoju par magoņu spilgtumu un orhideju cēlumu. Runājot par darbu, man piemīt liela atbildības un pienākuma sajūta, vēlme visu izdarīt laikus, kārtīgi un pareizi. Lepojos ar savām meitām – Sarmīti un Veldzi –, kā arī esmu laimīga vecmāmiņa trim mazbērniem – Austrai Adrijanai, Oliveram un Dorianam Kristoferam.
– Kura varavīksnes krāsa sirdij vistuvākā?
– Ja es gleznotu – tad ar plašu otas vēzienu un spilgtās neatšķaidītās krāsās. Visvairāk tērpos patīk sarkanā rožu krāsa un rudzupuķu zilā. Dzeltenais un zaļais valdzina tad, kad ir vēlme pēc saules siltuma. Ziemā sniega baltums žilbina, apsarmojuši koku zari ļauj justies kā pasakā.
– Kādēļ jūs citiem ieteiktu apmeklēt Roberta Mūka muzeju Riebiņu novada Galēnos?
– Roberts Mūks bija pasaulē slavens dzejnieks, filozofs un reliģiju pētnieks, neparasta personība. Ir interesanti lasīt dzejoļus, kuros ieskanas filozofiskā nots. Muzeja apmeklētāji var iepazīt neparastu cilvēku liktenīgu dzīves gājumu – apli, proti, Roberts Mūks ir dzimis Latvijā, lielāko mūža daļu dzīvojis Amerikā, bet mūža nogali pavadījis un apbedīts dzimtajā pusē.
Muzejā ir bagātīgs materiālu klāsts, autorgrāmatu fonds un pat mēbeles no dzejnieka kabineta, kā arī aplūkojamas kaklasaites un pīpes. Var pastaigāties Galēnu parkā un nesen atklātajā Filozofijas takā, kas ir skaista dāvana Latvijai simtgadē, apskatīt no koka tapušas skulptūras, kurās atveidoti Roberta Mūka dzejoļu tēli. Tāda filozofijas taka ir vienīgā Latvijā.
– Esat radoša un enerģiska personība. Kādi ir jūsu hobiji?
– No 2010. gada dziedu vokālajā ansamblī “Zapevočki”, jo patīk spilgtums, skanīgums un atraktivitāte. Manu uzmanību piesaista krāsainas šallītes, tāpēc tās sakrājušās ap simtu. Mājas pagalmā smaida dažādi dārza rūķi, un ir vēlme kolekciju papildināt. Ar nepacietību gaidu un skatos visas intelektuālās spēles televīzijā, arī pati mēģinu atbildēt uz jautājumiem. Esmu pietiekami daudz ceļojusi, bet vienmēr ar prieku atgriežos mājās Latvijā – visskaistākajā valstī pasaulē. Tieši Latvijā ir burvīga iespēja izbaudīt četrus gadalaikus, vērot pārmaiņas dabas procesos.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ielūkoties Evelīnas Visockas dzejoļos.
Laika plūdi
Laika plūdums kad dvēseli skar,
Uztvert iekšējo gaismu tad var.
Dzīves pavedienu kamolā satīt
Un no tā cimdus adīt.
Cik neparastas toņu pārejas,
Kādas krāsas kopā salejas.
Kad domu pavediens greizs,
Tad raksts top nepareizs.
Savu dzīvi kā cimdus adām,
Dažādus musturus radām.
Kuras cilpiņas izdodas,
Citas nomūk no adatas.
Bet, cik dzijas palicis kamolā,
Tik laika dzīvot šai veidolā.
Lai pietiek krāsainiem cimdiem,
Siltu smaidu, skatienu simtiem.
Latvija
Latvijas lappusēs laikmeta lāses lasu. Laukos laipni lūkojam lampas, lādes. Liekam lietā lietišķus likumus. Līksmos Līgosvētkos lietus līņā logos. Lai līdzi līgojas linu lauki! Lielisks laiks lūgšanām Latvijas labklājībai. Lepni lasām Lāčplēša, Laimdotas lomas. Literāti lasītājiem lugas līmē. Līgatnē lieli lāči ložņā. Liepājā liepas lapas lidina. Lakstīgalas Ludzā lallina. Lustīgas Lieldienas Latgalē lielajā laukumā. Lielupe labajā līkumā lielījās. Loku lokiem lejā liecamas lazdas. Lubānā laivā līdaku loms. Lipīgas lapsenes lido līkločiem. Laimīti līgaviņa laulībā lūdz. Lepns latviešu lielkoncerta logo. Latvijā labi lauksaimnieki, lopkopji. Laimi Latvijai!
Latvieši pasaulē
Austrālija, Amerika, Brazīlija, Vācija –
Kas šos ziedus pa pasauli izbārstīja?
Latvijas Dziesmu un deju svētki salasīja,
Māras zemes Zvaigžņu ceļā iesaistīja.
Pūš vējiņš un dzen laiviņu,
Paņemiet līdzi rudzu vārpu saujiņu!
Caur sidraba birzi izejiet,
Tēva sētu vienmēr pieminiet!
Ziedi debesīs
Rīga,18. novembris –
Tūkstošiem cilvēku krastmalā.
Nesteidzas neviens, satiekas un smaida,
Debesīs raugās un gaismas brīnumu gaida.
Pēkšņi tumsas plīvurs sāk plaisāt un plīst,
Izšaujas, dzirksteļo ziedi un Daugavā līst.
Dāsni birst sudrabs no Latvijas krūkas,
Plaukst pienenes, nozied un izdziest pūkas.
Mirdz asteres un dālijas krāšņumā zeltainā,
Šalc sajūsma skaļā saucienā krāsainā.
Ugunīgi sarkanbaltsarkano rožu pušķi
Dzimšanas dienā tiek sniegti ar blīkšķi.
Debesis zied,
Himnu dzied…
