Latvijas pareizticīgajiem aizliegs lūgties Ukrainas baznīcās? 1
Latvijas Pareizticīgā baznīca vēl nav nākusi klajā ar savu oficiālo viedokli attiecībā uz Ukrainas autokefālās pareizticīgās baznīcas izveidi, taču, visticamāk, ka nostāja būs līdzīga kā Maskavas patriarhātam, kurš Ukrainas jauno baznīcu nosaucis par nekanonisku un šķeltniecisku. Ko tas nozīmē tiem, kas sevi uzskata par Latvijas pareizticīgajiem?
Nenoteiktība baznīcā
Ukrainas autokefālās pareizticīgās baznīcas izveidi un atzīšanu kā “Dieva gribu” Jaungada runā akcentēja Ukrainas prezidents Petro Porošenko, kurš savu uzrunu teica pie Sofijas katedrāles Kijevā.
Latvijas Pareizticīgā baznīca, kas pieder Maskavas patriarhātam, līdz šim par Ukrainu savu nostāju nav paudusi, bet neilgi pirms gadumijas krievvalodīgajā portālā “vesti.lv” parādījās Latvijas Pareizticīgās baznīcas pārstāvja tēva Jevtihija komentārs:
“Latvijas pareizticīgajiem nav ļauts lūgties jaunās ukraiņu baznīcas dievnamos, tāpēc ka tā ir nelikumīga un šķeltnieciska,
kā par to ziņo Maskavas patriarhāts, kuram pieder arī Latvijas Pareizticīgā baznīcā.”
Tomēr apstiprinājumu tam, vai tas atbilst kopējai baznīcas nostājai, iegūt nav viegli. Pēc “LA” sarunām ar tās garīdzniekiem top skaidrs, ka Latvijas Pareizticīgajai baznīcai šis ir sensitīvs un varbūt pat neizlemts temats. “LA” sazinājās ar Latvijas Pareizticīgās baznīcas virspriesteri Nikolaju Tihomirovu, kurš atteicās runāt.
Vairāk informācijas nesniedza arī Latvijas Pareizticīgās baznīcas Jelgavas bīskaps Jānis Sičevskis, kurš par šo jautājumu dzirdot pirmoreiz un to nekomentēšot – par komentāriem ar presi atbildot preses sekretāre. Tiesa gan, “LA” divas dienas mēģināja sazināties ar baznīcas preses sekretāri Oksanu Dementjevu, tomēr viņas telefons bija izslēgts.
Tikmēr Rīgas Debesbraukšanas latviešu pareizticīgo draudzes virspriesteris Jānis Dravants, jautāts, ko darīt viņa draudzes locekļiem, ja viņi nonākuši Ukrainas autokefālās baznīcas dievnamā, atbild: “Mūsu draudzes locekļi parasti nebrauc uz to pusi. Bet, ja sanāk, tad viņi Ukrainā dodas uz tradicionālajām Maskavas patriarhāta draudzēm, un nav nekādu problēmu. Tā ir kanoniskā baznīca, kas pastāv gadu simtiem, bet pārējos jautājumus, lūdzu, uzdodiet preses sekretārei.”
Viņš gan piebilda, ka Latvijas Pareizticīgajā baznīcā, pēc viņa ziņām, neesot aktualizēts jautājums par attieksmi attiecībā uz baznīcas locekļu lūgšanos un svētdarbībām Ukrainas autokefālajā baznīcā. Draudzes locekle Anita Anna Āboliņa piebilda: kamēr neesot oficiāla statusa jaunizveidotajai Ukrainas baznīcai, viņai neesot viedokļa. “Ja nav organizācijas, nav arī viedokļa. Ja nav oficiāli atzītas baznīcas, nav domu par to, vai to apmeklēt vai ne,” piebilda A. A. Āboliņa. Tomēr viņa norādīja, ka viena garīdznieka teikto nevar uzskatīt par baznīcas oficiālo viedokli.
“Ukrainas baznīcā neiešu pie vakarēdiena”
Latvijas Kristīgās akadēmijas rektore Skaidrīte Gūtmane, kura ir arī praktizējoša pareizticīgā kristiete, aicina situāciju vērtēt no baznīcas kanonisko tiesību puses. Viņa atsaucas uz kādreizējo Grieķijas Pareizticīgās baznīcas priesteri Teodoru Zisi, kurš ir kanonisko tiesību eksperts un esot analizējis Maskavas un Konstantinopoles patriarhāta nostājas attiecībā uz Ukrainas autokefālās baznīcas izveidi.
Viņš nonācis pie secinājuma, ka pēc kanoniskajām tiesībām taisnība Ukrainas baznīcas jautājumā esot Maskavas patriarhātam. Jautāta, vai viņa dotos uz Ukrainas autokefālo baznīcu, ja būtu Ukrainā, S. Gūtmane atbild noliedzoši. “Pareizticīga kristieša trīs rīcības fundamenti ir cilvēka brīvība izvēlēties, paļāvība uz baznīcas hierarhiju un cieņa pret baznīcu, kā arī paklausība baznīcai, kura veido svarīgo iekšējās brīvības kategoriju. Es paklausīšu savai baznīcai, kura teiks, kā man jārīkojas.
Ukrainas baznīcā lūgšanu var izteikt, taču par citām lietām nevar būt ne runas – neiešu tajā pie grēknožēlas un euharistijas.
Kāpēc man tas būtu jādara? Pareizticīgā baznīca lieliski sakārto iekšējās brīvības jautājumus, ka cilvēkam nemūžam negribas atgriezties pie haosa,” apgalvo S. Gūtmane.
Kudors: Nav ko pārmest ukraiņiem
Krievijas Pareizticīgā baznīca līdz šim ieturējusi politiski pielādētu nostāju, kas vienmēr bijusi pietuvināta Kremlim.
Tas attiecas arī uz komentāriem par citu valstu politiku. Piemēram, 2012. gadā viņš aicināja Latvijā piešķirt valsts valodas statusu krievu valodai un arī izteica pārmetumus par pilsonības politiku. Karš Ukrainā un arī Krievijas Pareizticīgās baznīcas lojalitāte Putinam bijis katalizators, kas īstenoja Ukrainas tautas ilgi loloto sapni – par savu autokefālu baznīcu.
Austrumeiropas politikas pētījumu direktors Andis Kudors, kurš raksta doktora disertāciju par “maigās varas izpausmēm” Krievijas Pareizticīgajā baznīcā, uzsver, ka viņam nebūs nekāds pārsteigums, ja Latvijas Pareizticīgā baznīca jautājumos par attiecībām ar citām pareizticīgajām baznīcām sekos Maskavas patriarhāta vadības norādēm.
“Metropolīts Aleksandrs nevar ignorēt savas vadības varu visa patriarhāta reliģiskajos jautājumos, attiecības ar citām konfesijām un draudzēm ir reliģiskās dimensijas sastāvdaļa, Maskavas patriarhāts šajā ziņā sekos, lai visas tajā ietilpstošās organizācijas būtu vienotas. Ir skaidrs, ka Ukrainas Pareizticīgās baznīcas autokefālijas jautājums ietver arī politisko kontekstu. Tas noticis Krievijas agresijas dēļ pret Ukrainu, neredzu, ko pārmest ukraiņiem šajā ziņā.
Krievijas agresija arī palīdzēja pārliecināt Konstantinopoles patriarhāta vadību dot autokefālo statusu Ukrainas baznīcai,”
piebilst A. Kudors.
Viņš norāda, ka Maskavas patriarhātam raksturīgs paternālisms – vēlme kontrolēt kaimiņvalstu ticīgos. “Krievijas Pareizticīgajai baznīcai ir jārēķinās, ka, uzturot ciešas attiecības ar Kremli, pret to izturēsies ne tikai kā pret reliģisku, bet arī politisku organizāciju. Tomēr, ja pareizticīgie Latvijā vai Baltkrievijā neprotestē un paklausa savai vadībai, tad no malas nevienam nav tiesību iejaukties,” spriež A. Kudors.
Pētnieks gan norāda, ka Latvijas Pareizticīgās baznīcas metropolīts Aleksandrs izvairās publiskajā telpā runāt par politiku, par ko A. Kudors viņu ciena. “Metropolīts saprot noteiktu jautājumu sensitivitāti, tāpēc apzināti savas tiesības neizmanto miera labad,” piebilst A. Kudors. Viņš norāda, ka ticīgo ziņā ir lemt par viņu reliģiskās organizācijas nākotni. Latvijā arī esot pareizticīgie, kuri nesaista sevi ar Maskavas patriarhātu. Kā Latvijas pilsonis viņš labāk redzētu Latvijas Pareizticīgo baznīcu saiknē ar Konstantinopoles patriarhātu, tomēr tas ir jautājums, kas jālemj pašiem ticīgajiem.
