Zemgaliete Klāra Kalniņa – sociāldemokrāte ar dziļu dzimtenes mīlestību sirdī 0
Šogad maijā svinēsim 100 gadu jubileju kopš Satversmes sapulces ievēlēšanas. Godinot šo notikumu, “Mājas Viesis” turpina rakstu sēriju par cilvēkiem, kas stāvēja pie demokrātiskās Latvijas šūpuļa.
Satversmes sapulces deputāte Klāra Kalniņa devusi lielu ieguldījumu sociāldemokrātijas un sieviešu līdztiesības iedzīvināšanā Latvijā, bet svarīgāka par ideoloģiju viņai bija dzimtenes mīlestība.
Kad uz Nacionālā teātra skatuves 1918. gada 18. novembrī tika pasludināta Latvijas valsts dzimšana, šo vēsturisko soli spēra 38 Tautas padomes locekļi, kuru vidū bija tikai viena sieviete: Klāra Kalniņa.
Uz skatuves viņa stāvēja kopā ar vīru Paulu un dēlu Bruno, kas bija vieni no Latvijas sociāldemokrātu līderiem.
Taču neatkarīgas valsts dibināšanā Klāra Kalniņa piedalījās ne tikai kā sieva un māte, bet gan kā patstāvīga politiķe un domātāja,
kurai bija lieli nopelni Latvijas sabiedrības iepazīstināšanā ar sociāldemokrātijas un feminisma idejām.
Viens no Latvijas valsts dibinātājiem Miķelis Valters savulaik rakstīja, ka sociālisma idejas Latvijā nāca no bagātām Zemgales mājām, “no dēliem un meitām, kas trūkumu nepazina”.
Tā bija arī ar Klāru Kalniņu, dzimušu Veilandi, kuras tēvs bija turīgs zemnieks Jēkabnieku pagastā Jelgavas apriņķī.
Klāra nākusi pasaulē 1874. gada 25. februārī sešu bērnu ģimenē. Viņas bērnība aizritēja “Vanču” mājās Svētes upes krastos.
Klāras tēvam bija tikai septiņu klašu izglītība, bet sabiedrībā viņš bija ļoti ieredzēts,
kā pagasta vecākais bieži aicināts teikt runas vietējo iedzīvotāju kāzās un bērēs.
Tēvs interesējies par Latvijā un pasaulē notiekošo, lasīja tā laika presi: “Pēterburgas Avīzes”, “Baltijas Zemkopi” u.c. “Laikrakstus tēvs reizi nedēļā pārveda no Jelgavas. Tos gaidījām tāpat kā toreiz slavenos Jelgavas kliņģerus.
Vakaros tēvs mēdza, parasti jau gultā guļot, lasīt mātei laikrakstus skaļi priekšā.
Mēs, bērni, sasēduši uz ķeblīšiem, klausījāmies cik nu saprazdami,” savās atmiņās raksta Klāra. Avīzes burtojot, viņa pati iemācījās lasīt jau piecu gadu vecumā.
“Māte gribēja mani pieradināt pie rokdarbiem, bet tie mani pavisam neinteresēja. Man patika rakņāties pa grāmatu plauktiem. Arī vēlāk, skolā ejot, man patika rakņāties pa tēva bibliotēku. Tur es jutos kā citā pasaulē. Mani interesēja apraksti par citām zemēm.
Klausoties vecāku pārrunās, nopratu, ka pasaulē ir citas zemes, kur cilvēki nav tā apspiesti, kur dzīvo gudri, laimīgi ļaudis.
Klausoties par citām zemēm un vērojot vecāku noskaņu un uztveri, jau agrā bērnībā modās interese par citādu dzīvi nekā lauku sētas šaurībā.”
Sieviete un sociālisms
Klāra jau no bērnības bija ļoti sabiedriska. Kad māte taisījās braukt ciemos, Klāra vienmēr lūgusies, lai paņem viņu līdzi.
Sākoties skolas gaitām, viņa mācījusies kopā ar Aspazijas māsu un brāļiem.
Aspazija bija deviņus gadus vecāka, un Klārai viņa kļuva par paraugu, kam līdzināties.
“Daudzreiz Aspazija ieveda mūs visus “Daukšās” paciemoties, spēlēja mums priekšā klavieres. Bija atkal ko brīnīties par viņas daudzajām grāmatām svešās valodās. Aspazija bija jau beigusi Jelgavā augstāko meiteņu skolu, es cienīju un apbrīnoju viņu kā sievietes ideālu.”
Vēlāk arī pati Klāra sāka mācīties Jelgavas meiteņu skolā, kur mācības notika vācu valodā.
“Man tur nemaz nepatika. Meitenes vairumā bija pilsētnieces un labi ģērbušās. Jau pirmajā nedēļā man uzdeva no galvas izmācīties garas vācu un pat franču dzejas. Ar to man pietika. Sestdienas vakarā aizbēgu no pansijas un devos kājām uz 13 km attālajām tēva mājām.”
Pirmdienas rītā tēvs viņu nosūtījis atpakaļ uz skolu, kur beigās Klāra iejutusies tīri labi.
Sieviešu izglītība tolaik vēl nebūt nebija pašsaprotama lieta,
bet ģimnāzijas laikā Klāra sāka interesēties par sieviešu līdztiesības idejām, kas Latvijā ienāca no Rietumeiropas. “Starp skolas biedrenēm radās dažas, kas tāpat centās pēc sievietes līdzvērtības ar vīrieti un augstākiem dzīves mērķiem. Kādi šie mērķi īsti būtu, to vēl nevarējām pašas definēt.
Galvenais, gribējām censties pēc visas cilvēces augstākas labklājības
un sievietes kā pilnvērtīga cilvēka tiesībām, pēc Klāras Cetkinas un citu tautu sieviešu parauga.”
Klāra ar draudzenēm no Jelgavas ģimnāzijas izveidoja skolnieču pulciņu “Austra”, kura mērķis bija veicināt meiteņu pašapziņu un atbrīvoties no mietpilsoniskiem uzskatiem par sievieti kā zemāku, otrās šķiras cilvēku, kura dzīves piepildījums pēc vācu pilsoniskās sabiedrības uzskatiem ir “Kinder, Kuche, Kirche, Kleider” (bērni, virtuve, baznīca, drēbes – vācu val.).
Klāra rakstīja, ka pulciņa meitenes centušās atsvabināties no ieaudzinātās mazvērtības apziņas,
kas mācīja, ka labi un ērti iespējams justies vienīgi tēva un vīra aizvēnī.
Gatavojoties skolas eksāmeniem, Klāra cītīgi lasīja ne tikai mācību grāmatas, bet arī vācu marksista Augusta Bēbeļa sarakstīto “Sieviete un sociālisms”, ko viņa vēlāk iztulkoja arī latviešu valodā.
Pret sociālo netaisnību
“Austras” meitenes dažkārt pulcējušās uz sanāksmēm Daniševska kundzes pansijā. “Turpat dibenistabā dzīvoja mans brālis Rūdis, kopā ar Kārlīti Ulmani no Līvbērzes “Pikšām”, toreiz ļoti kautrīgu zēnu, kas bikli vairījās no meitenēm,” atcerējās Klāra.
“Kā mans brālis Rūdis stāstīja,
Kārlis bijis ļoti vājš rēķinātājs, un Rūdim aizvienam vajadzējis viņam palīdzēt atrisināt uzdevumus.
Vēlāk, kad Ulmanis kļuva par Latvijas ministru prezidentu, Rūdis bažīgi noteica: “Vai, vai, ka tikai viņam atkal nesajūk rēķini!””
Smags trieciens Klārai bija mātes pēkšņā nāve negadījumā ar zirga pajūgu.
“Aizmiršanos varēja dot vienīgi idejisks darbs, diskusijas ar domu biedriem. Lauku vientulība bija grūti panesama.”
Atbildot uz jautājumu, kā viņa kļuvusi par sociālisti, Klāra mūža nogalē sprieda: “Jau agrā bērnībā es sāku vērot dzīves sociālās netaisnības. Kalpu bērnu liktenis ļoti nodarbināja manu prātu. Pieaugot pilsētā arvien vairāk vēroju sociālās pretešķības starp mantīgajiem un trūcīgiem.”
Lauku darbos kalpiem tolaik bija jāstrādā no gaismas līdz tumsai, un daudz vieglāk neklājās arī rūpnīcu strādniekiem pilsētā,
kur nebija nekādu darba un veselības aizsardzības likumu, strādnieki vergoja pa 14 stundām dienā.
“Tādēļ ar sajūsmu pieslējos jaunstrāvniekiem, šiem “vētras putniem”, kas gribēja dzīvi veidot pēc sociālās taisnības principiem,” sprieda Klāra. Sociālisma idejās viņa bija atradusi savu reliģiju.
“Paļāvība sociālisma brīnumainajam, ne vien strādniecību, bet visu cilvēci atsvabinātājam, aplaimotājam spēkam bija stipra kā ticība.
Nesatricināma bija pārliecība, ka, pārvēršot ražojamos līdzekļus kopīpašumā, tos socializējot, automātiski radīsies ideāla nākotnes valsts, kurā gandrīz vienā rāvienā izaugs sociālistiski domājoši cilvēki un cilvēce pacelsies nepārredzamos kultūras un ētikas augstumos.”
Klāra atceras, ka viņu idejiski stiprinājis viens no “Jaunās strāvas” līderiem, laikraksta “Dienas Lapa” redaktors Jānis Pliekšāns, kurš vēlāk kļuva pazīstams kā dzejnieks Rainis.
“Biju ļoti iepriecināta par izdevību iepazīties ar mūsu idejisko vadoni.
Ar lielu interesi Pliekšāns apjautājās par Jelgavas skolnieču un skolnieku pulciņu darbību.
Viņš deva savus norādījumus un ieteica nenobīties no pretinieku zaimiem. “Nespēdami mūs idejiski atspēkot, pretinieki apmētā mūs dubļiem. Bet mēs uzvarēsim!” Šie vārdi man iedvesa jaunu sparu un ticību mūsu ideāliem.”
Izmācījās par zobārsti
21 gada vecumā Klāra iepazinās ar Tērbatas universitātes medicīnas studentu Paulu Kalniņu, kurš kļuva par viņas dzīvesbiedru 50 gadu garumā.
Pēc ģimnāzijas beigšanas par studijām domāja arī Klāra, bet sieviešu iespējas iegūt augstāko izglītību tolaik bija ļoti ierobežotas,
teju vienīgā pieejamā profesija bija skolotājas amats, kas Klārai negāja pie sirds.
Taču bija vēl kāda alternatīva: zobārstniecības studijas, kas bija atvērtas arī meitenēm. Tā nu Klāra devās uz Pēterburgu, lai mācītos par zobārsti.
“Rudenīgā, miglainā Pēterpils atstāja grandiozu, bet drūmu, baismīgu iespaidu. Ņevas prospekta skaļums, trauksme, pārpildītie veikali, bagātība skatu logos apžilbināja ar savu neredzēto spožumu un mirdzumu.
Viscaur bija sajūtams carisma režīma dzelžainais, brīvību smacējošais gars un stingums.
Arī zobārstniecības studijas nevarēja kaut cik atbilst manām slāpēm pēc filozofiskām un sociālām zinātnēm. Ieejot praktisko darbu laboratorijā, jutos nemājīgi, kā lielā modernā virtuvē. Bet gribot negribot vajadzēja samierināties,” rakstīja Klāra.
Pēc dažiem mēnešiem beigusies nauda, tādēļ Klāra atgriezās Latvijā, kur mācījās Rīgas zobārstniecības skolā, bet zobārstes diplomu vēlāk ieguva Tērbatā.
Kādu laiku viņa tiešām strādāja savā profesijā, bet Klāras lielākā aizraušanās vienmēr bija politika.
Sludinot sociālisma idejas, viņa krita cara režīma nežēlastībā un 1897. gadā pirmoreiz tika arestēta.
Klārai piesprieda mājas arestu, ko viņa izcieta tēva mājās.
Paulam Kalniņam klājās smagāk, jo viņš nosēdēja piecus mēnešus Jelgavas cietumā. Pēc atbrīvošanas viņš devās uz Tērbatu, kur bija jānokārto gala eksāmeni ārsta diploma iegūšanai. Tur arī steigšus tika sarīkotas Paula un Klāras kāzas, bez lielām ceremonijām, divu liecinieku klātbūtnē.
Dzīve trimdā
Jaunais pāris apmetās uz dzīvi Tukumā, kur Pauls uzsāka ārsta praksi. 1899. gadā pasaulē nāca viņu dēls Bruno, bet tas neatturēja Kalniņus no aktīvas politiskās darbības pagrīdē.
Piemēram, vienu gadu pirms Ziemassvētkiem viņi sagatavoja un izplatīja tūkstošiem skrejlapu ar uzsaukumu “Miers virs zemes!”, aicinot gāzt cara varu un nodibināt demokrātisku republiku.
Par vēršanos pret cara valdību Kalniņiem draudēja kārtējais arests,
tādēļ 1903. gadā viņi bija spiesti bēgt no Latvijas, dodoties trimdā uz Vāciju un tālāk uz Šveici. Četrus gadus vecais Bruno tika atstāts Klāras māsas uzraudzībā.
Pauls dabūja ārsta asistenta vietu Cīrihes slimnīcā, kur tika ārstēti epilepsijas pacienti.
“Eiropas valstu kultūra un brīvība apžilbināja kā neredzēts sapnis. Tas tiešām bija lēciens no tumsas brīvībā! Sirds tvīka sāpēs par zaudēto, bet kā izbrīnā noraudzījāmies un sekojām brīvo tautu dzīvei un sociāldemokrātisko partiju cīņai un principiālām diskusijām,” rakstīja Klāra.
“Cik bezbēdīgi toreiz emigranti uzņēmās nezināmo, nenoteikto stāvokli svešajās zemēs! Nebija taču toreiz nevienas valsts, kas emigrantiem sniegtu jebkādu atbalstu vai palīdzību. Un tomēr visi kaut kā iztika.”
Cīrihē viņi varēja studēt Krievijā aizliegtās grāmatas, piemēram, Marksa “Kapitālu”.
Klāra gan atzina, ka viņai tuvāki un pieņemamāki ir Frīdriha Engelsa uzskati.
“Eiropas sociāldemokrāti apbrīnoja krievu revolucionārus, bet viņu mentālitāte tiem palika sveša. Krievijas sociālistiem savukārt Eiropas parlamentārā demokrātisma ceļš uz sociālismu šķita pārāk gauss, nerevolūcionārs,” attiecības starp dažādiem sociālisma strāvojumiem raksturoja Klāra.
“Kamēr revolūcionārā tauta un strādnieku kustības aktīvie vadītāji Krievijā cīnījās uz dzīvību un nāvi, emigranti ārzemēs izplūda niknos savstarpējos strīdos par teorētiskiem jautājumiem, sevišķi par revolūcijas gaitu un partiju novirzieniem. Neskaitāmās sapulcēs lauza šķēpus lielie krievu sociālistiskās kustības vadoņi.”
Iepazinās ar Ļeņinu
Cīrihē un citās Šveices pilsētās tolaik dzīvoja vairāki Krievijas revolucionāri, piemēram, Ļeņins, Ļevs Trockis, Georgijs Pļehanovs un Pāvels Akselrods, ar kuriem Klāra varēja iepazīties klātienē.
“Ļeņina ārējais izskats nebija pievilcīgs. Strupais deguns, platā seja, plikais pakausis, skeptiskais smīns un viltīgi glūnošās acis nerādīja garīgas inteliģences pazīmes,” topošo vispasaules proletariāta vadoni raksturo Klāra.
“Ļeņinam kā politiķim piemita ļoti svarīga spēja orientēties un pareizi uztvert un novērtēt politisko situāciju.
Diemžēl viņam visi līdzekļi bija svēti, t.i., pieņemami un atļauti, ja vien tie sekmēja viņa politiskās līnijas uzvaru.
Lai gan sociāldemokrātijas aprindās Ļeņins guva diezgan daudz piekritēju, neviens no Ļeņina piekritējiem Cīrihē ne sapnī neiedomājās, ka reiz viņš kļūs par komunistiskās Krievijas nodibinātāju un diktatoru.”
1905. gadā Kalniņi saņēma ziņu par revolūciju, kas sākusies Krievijas impērijā un arī Latvijā. Sapratuši, ka šādā vēsturiskā brīdī viņi nevar nosēdēt trimdā, Kalniņi atgriezās dzimtenē, taču ilūzijas par drīzo cara varas krišanu un Krievijas tautu atsvabināšanu drīz vien tika izgaisinātas, jo valdošais režīms nežēlīgi izrēķinājās ar revolucionāriem.
1906. gada sākumā Kalniņi atkal bija spiesti bēgt no Latvijas un atgriezties Cīrihē, kur kādu laiku uzturējās arī Rainis un Aspazija.
Pēc nepilna gada stāvoklis Latvijā normalizējās un Kalniņi atgriezās dzimtenē.
Viņi apmetās uz dzīvi Majoros, kur Pauls sāka ārsta praksi, bet paralēli slepus turpināja darbu Latvijas sociāldemokrātu Centrālkomitejā un pagrīdes laikraksta “Cīņa” veidošanā. Šajā darbā aktīvi iesaistījās arī Klāra.
Par laimi, ārsta un zobārstes darbs bija labs aizsegs pagrīdes darbībai.
“Piesardzība, konspirācija un stingra izvairīšanās no satikšanās ar draugiem un biedriem bija nepieciešama, lai nekristu žandarmu rokās. Nebija viegli, pārbraukušiem dzimtenē atsacīties apmeklēt manu tēvu, Paula māti un citus tuviniekus,” atzina Klāra.
Kad teātrī sāka iestudēt Raiņa un Aspazijas lugas, Pauls un Klāra sākumā neuzdrošinājās tās apmeklēt, bet vēlāk sēdēja balkonā kādā tumšākā stūrī, lai nepievērstu sev lieku uzmanību.
Sociāldemokrātu šķelšanās
1914. gadā, kad sākās Pirmais pasaules karš, Pauls Kalniņš tika mobilizēts un nosūtīts strādāt par kara ārstu. Viņa pulku pārcēla uz Helsinkiem, kur vēlāk, bēgot no vāciešiem, Paulam pievienojās arī Klāra un Bruno.
Kalniņi bija sajūsmā par Somijas kultūru un augsto attīstības līmeni.
Bruno tur pabeidza ģimnāziju, bet vēlāk ar māti devās uz Pēterburgu, kur grasījās studēt tieslietas. Pēterburgā viņi sagaidīja 1917. gada februāra revolūciju, kas vainagojās ar cara gāšanu.
“Streikus un demonstrācijas Petrogradā 1917. gada februāra beigās izraisīja pilsētas komandanta un apgādes aparāta rīcība: vairākas dienas šai miljonu pilsētai nebija piegādāta maize pietiekamā daudzumā.
Sevišķi vakara stundās, kad strādnieku sievas nāca mājās no darba, maizes veikali bija tukši.
Ar badīgām sievām pie tukšajiem veikaliem policija nebija spējīga cīnīties. Nākamās dienās sākās stihisks ģenerālstreiks. Kad karaspēks pievienojās streikotājiem, revolūcija bija uzvarējusi. Lieliniekiem pie revolūcijas izcelšanās nebija nekādu nopelnu,” rakstīja Klāra.
Toties boļševiki Ļeņina vadībā veiksmīgi izmantoja situāciju, lai rudenī pārņemtu varu savās rokās.
“Raksturīgi, ka, saprotams, izņemot Ļeņinu un citus aktīvos boļševikus, vairumam sociālistu partiju vadošo personu bija it kā bailes no varas, no atbildīgiem valsts amatiem.
Ir cita lieta, strādāt nelegālā partijā un to vadīt, un cita ir veikt valsts uzbūvi
un praktiski organizēt un vadīt valsts iekšējo un ārējo politiku, kādā tie nebija vingrinājušies, kas nu bija pavisam jauns, neparasts un ļoti atbildīgs uzdevums. Dažam labam pietrūka dūšas. Tamdēļ Ļeņina uzņēmība un pārdrošība ņēma virsroku,” secina Klāra.
Kalniņi tikmēr jau bija atgriezušies Latvijā, kur revolūcija izraisīja šķelšanos sociāldemokrātu vidū. Vienā pusē bija boļševiki Pētera Stučkas vadībā, bet Kalniņi pieslējās sociāldemokrātiem–maziniekiem, kas iestājās pret boļševiku diktatūru un atbalstīja Latvijas neatkarību.
Šī frakcija pārņēma Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) nosaukumu.
“Līdz ar to šķelšanās latviešu strādnieku kustībā bija galīga un no tā laika sociāldemokrāti un komunisti (šo nosaukumu viņi pieņēma 1919. g.) vienmēr asi apkarojās. Mēs stāvējām par brīvību un neatkarīgu Latviju, viņi – par diktatūru un Krieviju,” uzsver Klāra.
Mūža laimīgākās dienas
Sociāldemokrātiem bija liela loma Latvijas Tautas padomē, kas 1918. gada 18. novembrī pasludināja Latvijas Republikas dibināšanu.
Klāra Kalniņa bija vienīgā sieviete Tautas padomes sastāvā.
“17. novembra nakts stundas un 18. novembra svinīgā akta pārdzīvojums ierindojami mana mūža laimīgo dienu skaitā. Beidzot nu reiz bija nokratīti un sabrukuši šķēršļi patstāvīgas, demokrātiskas Latvijas tapšanai. Krievijas revolūcija atraisīja Latvijas tautu no Krievijas važām, Vācijas revolūcija atbrīvoja ceļu Latvijas valsts tapšanai.
Raiņa izvirzītā senā doma par Latvijas valsti nu kļuva par īstenību.
Latvija iznira kā fēnikss no toreizējās Eiropas sabrukuma pelniem,” savās atmiņās rakstīja Klāra.
1920. gadā, kad tika ievēlēta Satver-smes sapulce, 150 deputātu vidū bija sešas sievietes, arī Klāra Kalniņa. Viņa aktīvi iesaistījās priekšvēlēšanu kampaņā, brauca uz lauku pagastiem un aģitēja balsot par sociāldemokrātiem.
“Atceros, reiz man bija agrā rītā jāierodas Strenču stacijā, bet norunātais vedējs kaut kāda pārpratuma dēļ nebija ieradies. Nekā darīt, vajadzēja 20 kilometrus līdz norunātām mājām nocilpot kājām!
Ceļš veda caur skaistu egļu mežu, un pavasara rīts bija tik saulains un skaists, ka ar lielu prieku ieelpoju pavasara smaržaino gaisu un, skaistās dabas iedvesmota, bez grūtībām sasniedzu nozīmēto nelielo Vidzemes sīkzemnieka mājiņu.”
Aģitācija bija sekmīga, sociāldemokrāti kļuva par lielāko frakciju Satversmes sapulcē, arī Klāra kļuva par parlamenta deputāti.
“Klāra Kalniņa, elegantā tērpā un modernā frizūrā, teatrāli gāja soli nostāk, it kā gribēdama pasvītrot, ka viņa šajā augstajā namā ienāk nevis kā Paula Kalniņa laulātā draudzene, bet gan kā patstāvīga politiska darbiniece,” Klāras ienākšanu parlamentā aprakstīja Fēlikss Cielēns.
Ulmaņa nodevība
Satversmes sapulcē Klāra nostrādāja līdz 1922. gadam, iesaistoties daudzu likumu izstrādē, bet uz 1. Saeimu viņa vairs nekandidēja. Partijas vadība nosprieda, ka trīs vienas ģimenes pārstāvji Saeimā būs par daudz, jo uz deputātu vietām pretendēja arī Pauls un Bruno.
Klāra aizgāja no aktīvās politikas, taču viņai arī turpmāk bija būtiska loma gan sociāldemokrātijas, gan sieviešu līdztiesības ideju popularizēšanā Latvijā.
Piemēram, 1925. gadā viņa izdeva brošūru “Par ko jābalso sievietēm”, aicinot sievietes izmantot savas vēlēšanu tiesības.
Kalniņa arīdzan aģitēja par līdztiesību darba samaksas ziņā,
jo tolaik sievietēm par identisku darbu nereti maksāja pat divreiz mazāku atalgojumu nekā vīriešiem.
Pauls Kalniņš no 1925. līdz 1934. gadam bija Saeimas priekšsēdētājs, tādēļ Klārai kā viņa dzīvesbiedrei bieži bija jāpiedalās svinīgos pasākumos, jātiekas ar ārvalstu diplomātiem un valdības locekļiem.
Punktu tam pielika Kārļa Ulmaņa sarīkotais valsts apvērsums un izrēķināšanās ar sociāldemokrātu līderiem.
“Piedzīvoju arī apkaunojošo 1934. gada 15. maija apvērsumu, kad tie paši vīri, kas 1918. gadā palīdzēja celt Latvijas brīvību, to atkal iznīcināja…
Man bija jāpiedzīvo, ka mans skolas biedrs Kārlis Ulmanis ieslodzīja cietumā manu vīru un dēlu. Bruno nācās pavadīt trīs sava mūža labākos gadus Rīgas Centrālcietuma mūros,” rūgtumu par Ulmaņa rīcību neslēpa Klāra.
Sapnis par brīvu Latviju
1940. gada vasarā, kad Latviju okupēja padomju režīms, Bruno Kalniņš uz neilgu laiku kļuva par komunistiem pakļautās Latvijas armijas politisko vadītāju.
Taču viņš drīz vien saprata, ka komunisti atnesuši Latvijai nevis brīvību, bet jaunu apspiešanu.
Nacistu okupācijas laikā Kalniņi klusi dzīvoja savā Mežaparka mājā, bet kara beigās atbalstīja Latvijas Centrālo padomi, kuras mērķis bija Latvijas neatkarības atjaunošana.
1944. gada rudenī Pauls un Klāra bēgļu laivā mēģināja sasniegt Zviedriju, bet viņu laivai sabojājās motors un vācu patruļkuģis viņus nogādāja Vācijā. Pauls un Klāra apmetās kādā Austrijas pierobežas pilsētiņā, kur 1945. gada augustā Pauls saslima un aizgāja mūžībā.
Klārai izdevās pārcelties uz Stokholmu, kur viņu jau gaidīja dēls Bruno ar ģimeni.
Mūža nogali Klāra Kalniņa pavadīja Zviedrijā, nezaudējot cerību, ka kādu dienu viņai būs iespēja atgriezties dzimtenē.
“Dzīve visā visumā ir bijusi burvīgi jauka, ka šķiroties no tās būs neizsakāmi grūti! Dzīves nepiepildīto sapņu žēl, tik žēl! Neizsakāmi stipra un neapslāpējama vēlēšanās ir piedzīvot un redzēt vēl atomlaikmeta daudzsološos panākumus dzīves augšupejā.
Tamdēļ jādzīvo un jārosās, kamēr vitālitāte nav vēl galīgi apsīkusi.
Jādzīvo domās par brīvu un neatkarīgu Latviju,” 90 gadu vecumā rakstīja Klāra. Viņa aizgāja mūžībā 1964. gada novembrī, tika apbedīta Stokholmā.
Latvijas brīvības atjaunošanu viņa nesagaidīja, taču Klāra noteikti būtu lepna, ka viņas iedēstītās idejas mūsdienu Latvijā ir kupli uzplaukušas: piemēram, mūsu Saeimā strādā gandrīz 30 deputātes un sievietēm ir iespēja ieņemt visaugstākos amatus valsts pārvaldē.
Raksta sagatavošanā izmantota 1964. gadā izdotā Klāras Kalniņas atmiņu grāmata “Liesmainie gadi”.
Publikācija tapusi projektā “Pie nācijas šūpuļa. 1920.–1990.”
Projekts tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latvijai – 100” atbalstu.
