Sandra Vensko ir 1958. gadā Liepājā dzimusi un Liepājā dzīvojoša dzejniece, dramaturģe un prozaiķe, Latvijas Rakstnieku savienības un Dramaturgu ģildes biedre. Viņa izaudzinājusi trīs dēlus un ieguvusi pedagoģijas maģistra grādu. Pirmā dzejas grāmata “Jūras puķe” iznākusi 1993. gadā; nupat, 12. septembrī, atvērts eseju krājums “Vēstules naktssargam”. 


Lasītākie

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24

Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 156

Kokteilis

Magnētiskās vētras 2024. gada aprīļa beigām – visbīstamākās dienas

Lasīt citas ziņas

Lugas “Pagalms” un “Novēli man…” iestudētas Liepājas teātrī, “Melnais mežastrazds” un “Kazas” Latvijas Radioteātrī.

Bērnu grāmata “Mazulīte Vējaslota” ar nosaukumu “Lielās Pļavas Iemītnieki” iestudēta Radioteātrī. Bērniem domātā luga “Mārča” godalgota Kultūras ministrijas lugu konkursā, pusaudžu auditorijai paredzētais garstāsts “Vāvere” jeb “Stāsts par manu tēvu” 2007. gadā ieguvis pirmo vietu Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padomes rīkotajā konkursā “Baltā Vilka grāmatas”.

Polijā plānots Zelenska slepkavības mēģinājums: uzbrukumam bija jānotiek lidostā

Daļai dzīvokļu īpašnieku varētu pieaugt maksājums par sev nepiederošās zemes lietošanu

Kirkorovs zaudē Eiropas tiesā: noraida Krievijas popzvaigznes sūdzību par aizliegumu viņam ieceļot Lietuvā

– Nupat ar Valsts prezidenta Andra Bērziņa atbalstu nodibināts Nacionālās rakstniecības atbalsta fonds. Kā vērtējat šo iniciatīvu?

S. Vensko: – Ļoti pozitīvi, kā labu vēsti kultūras atbalstam, un ceru, ka fonda dibināšanai tiešām sekos konkrēts darbs. Tad jau būs arī augļi, iespējams, ne tikai labu grāmatu izskatā. Tas, ka Valsts prezidents pagriežas pret kultūru, var tikai priecēt radošus cilvēkus.

– Cik jums kā personībai un radošam cilvēkam svarīgi, ka esat liepājniece?

– Savas kursiskās saknes ļoti izjūtu, Piemare man palīdz gluži mentālā līmenī, galu galā – dzīvoju vietā, kur senatnē pāri skalojusies jūra. Mēs, kurzemnieki, esam tiešāki un skarbāki. Taču man vajag izjust arī kopumā Latviju, nevar teikt, ka esmu ieciklējusies tikai uz Liepāju un liepājniecisko.

– Rakstāt gan bērniem, gan pusaudžiem un pieaugušajiem. Kāda atšķirība?

– Bērniem rakstu nesalīdzināmi atbildīgāk, jo viņiem vēl nav dzīves pieredzes, un grāmatas ir viens no veidiem, kā šo pieredzi var iegūt. Turpretī pieaugušajiem piedāvāju pati savu dzīves redzējumu.

Piedāvājam ieskatu vēl nepublicētajā krājumā “Moongarden – lapsiņas stāsts”.

***

latviska noskaņa sirsniņu kalni

asiņu upes un tilti pār tām

pēdējie zēni no kara nāk mājās

savādi nāk kā uz atvadām

mans tētis nāk

naktsvijoles plūc

aitas ganās nokautas

pārdurtām pēdām

zābakos šļurkst tulznas,

smird zīda nomelnējušās plaušas –

kājauti utis

mazas pulkstenītes mirdz

mazas bites uz vaiga

asaro sari bārdas rugāji

paskaidrojiet viens otram –

vai viss ir un paliks purva prauli

mans tētis nāk

kaut kur caur Džūksti

Lestenē paliek vienuviet

kā mūžīgi Latvijas čuksti

aitas ganos nokautas

dažas atradušās

dažas vēl dzīvas šodien

un jetviķvaitnazīt blēj

pārdurtām pēdām

zābakos šļurkst tulznas

smird zīda nomelnējušās plaušas –

kājauti blusas

latviska noskaņa sirsniņu kalni

asiņu upes un tilti pār tām

pēdējie zēni no kara nāk mājās

savādi nāk kā uz atvadām

***

tur paliek nospiedums

ko mute maigi nopaijā

tik skaisti izliekušies gurni

tur paliek komats nošu maliņa

vai mēness šķēlīte kā citrons asa

un nojausma no zīda krasta

kur medūza caur ledājiem

spēj sagriezt

nakti gabalos – tu nāc

pie sevis svilpodams – un ūdens pašķiras