Leģendas par teātra leģendu 0
Valmieras teātra sezonas pirmajā iestudējumā “Lūcis” uz skatuves aktiera Imanta Strada vizuāli precīzā iemiesojumā kāpj Pēteris Lūcis – baltā kreklā, ar prievīti ap kaklu, žaketi vaļā un neiztrūkstošajām ledenēm. Tieši šāds viņa portrets glabājas arī kaut kur manā atmiņā, lai gan savu apzināto skatītāja pieredzi Valmieras teātrī sāku jau “pēc Lūča” laikmetā. Iestudējums pēc ieceres vairāk orientēts uz jaunākajām skatītāju paaudzēm, kurām, iespējams, savu atmiņu par Lūci nemaz nav. Arī aktieransamblī apvienojušies dažādu paaudžu mākslinieki – gan aktieri, kas Lūci pazinuši (Rihards Rudāks, Lelde Kalēja, Regīna Devīte, Astra Baumane), gan tādi, kuriem personisku atmiņu par viņu nav (Imants Strads, Ivo Martinsons, Inese Pudža, Rūta Dišlere, Uldis Sniķers). Visi, izņemot Lūča atveidotāju, spēlē vairākas lomas, brīžam arī paši sevi, līdz ar to režisore izrādē kopā ar aktieriem spēlējas gan ar Lūci kā leģendu, gan leģendām par šo leģendu, bet iznākums savā ziņā ir tradicionālāks, nekā varētu gaidīt. Proti, kaut arī uzvedumam piemīt pētniecisks potenciāls, robežšķirtni starp paaudzēm un teātra laikmetiem pārvarēt neizdodas.
Aktieris, režisors, teātra pedagogs Pēteris Lūcis (1907 – 1991) latviešu teātra vēsturē ierakstīts kā nozīmīgs, kaut arī ne neapšaubāmi izcils mākslinieks. Latviešu kino kanonā Lūcis iegājis ar Oskara lomas atveidojumu filmā “Zvejnieka dēls”, bet teātrī viņa sasniegumi ir daudz ilgstošāki – sācis karjeru Jelgavas teātrī, pēc tā izformēšanas nokļuvis Valmierā, Lūcis, būdams šī teātra galvenais režisors no 1957. gada līdz aiziešanai mūžībā, kļūst par Valmieras teātra stūrakmeni, kura tiešākā vai netiešākā ietekmē izaugušas vairākas aktieru paaudzes un veidojies teātra organizatoriskais un mākslinieciskais kurss.
Iestudējums apzināti veidots kā kolāža, kas būvēta no maziem gabaliņiem – kuri ir dažādai gan formā, gan saturā un izaudzētas no tikpat dažādiem avotiem. Izmantoti gan dokumentāli materiāli (vēstules, dokumenti, video un audio ieraksti u. tml.), gan laikabiedru atmiņas (paša Lūča dzīves laikā publicētas un īpaši izrādes vajadzībām savāktas), gan Lūča iestudēto izrāžu un kinolomu kadri, kas mijas ar dzīvajā izspēlēto skatuves darbību. Izrāde nenoliedzami ir tehniski sarežģīta, taču brīžiem scenogrāfes un videomākslinieces Inetas Sipunovas un gaismu mākslinieka Kevina Vina-Džonsa radītā skatuves mašinērija negribot priekšplānā izvirza nevis to, kas tiek rādīts, bet to, kā tas tiek darīts.
Apjomīgais izejmateriāls liecina par izrādes radošās komandas ieguldīto darbu, tomēr informācijas pārbagātība, kas nonāk pie skatītāja, šķiet līdz galam neapstrādāta, jo trūkst vienojoša atskaites punkta, kas šo visu gan estētiski, gan idejiski saliktu pa plauktiņiem, novēršot šobrīd jūtamo svaidīšanos no vienas tēmas pie citas. Iestudējumā ieskanas daudzi ar Lūča radošo mūžu saistīti jautājumi, pieskaroties gan latviešu teātra vēsturē zināmiem faktiem, gan nedaudz iezīmējot Valmieras teātra iekšējo “folkloru”. Tomēr ir arī tādi aspekti, kas tiek pieminēti, taču pat trīs stundu garajā iestudējumā līdz galam atrisināti netiek. Piemēram, viena no neveiklākajām vietām izrādē saistās ar Lūča iestudēto brīvdabas izrāžu fenomenu – Ivara Vīgnera dziesma “Meldermeitiņa” tiek atskaņota fonogrammā tumsā, radot iespaidu, ka izrādes komandai pietrūcis iedvesmas vai radošu līdzekļu, lai to adekvāti attēlotu skatuves valodā. Neobligātas, jo ar paša Lūča personību nesaistītas, šķiet teātra iekšējo sadzīvi attēlojošās epizodes, īpaši aktrises Regīnas Devītes emocionālais stāstījums par Lūča iestudētās Niskavuori cikla galvenās aktrises Elzas Barūnes sūro dzīvi, kad, alkstot pēc aplausiem uz skatuves, mājās jāpamet mazs bērns. Aktrises monologu noslēdz kopā ar Uldi Sniķeru izspēlēta etīde, kurā viss tikko izstāstītais tiek skolnieciski ilustrēts. Gan šajā, gan citās vietās izrādē ieskanas didaktiska intonācija – piemēram, kaismīgs ir aktrises Ineses Pudžas izpildītais groteskais monologs, kurā viņa norāj kolēģus, kas neinteresējas par Latvijas un Valmieras teātra vēsturi.
Komiski atveidotas tās izrādes vietas, kurās ar vecākās paaudzes aktieru un teātra ilggadējās literārās daļas vadītājas, Lūča palīdzes Austras Skudras palīdzību mēģināts restaurēt epizodes gan no mēģinājumu procesa, gan Lūča izrādēm. Iestudējums netieši pieskaras teātra vēsturē ļoti būtiskam jautājumam – cik mainīga ir teātra daba un kā pat pirms pāris gadu desmitiem aktuālas teātra formas, no šodienas skatpunkta raugoties, jau var šķist (un objektīvi varbūt arī ir) novecojušas. Režisore intervijās Lūča teātri vairākkārt nodēvējusi par “antikvāru”, un arī iestudējumā Lūča mākslinieciskā metode – tieksme pēc absolūta patiesuma un skaidrības aktierspēlē – pakļauta ironijai. Asprātīga un pirmizrādē viena no visprecīzāk nospēlētajām ir aina, kurā Imanta Strada Lūcis iestudē pašdarbības kolektīva koncertu un Ulda Sniķera tautastērpā ģērbtajam puisim liek atkal un atkal uznest uz skatuves kokli, šajā priekšmetā un darbībā iekodējot teju visu latviskuma esenci.
Gluži pretēju – sentimentālu – skatpunktu izrādē ienes Lūča laikabiedru klātesamība. To veido gan Austras Skudras ekspresīvie balss ieraksti, kas praktiski virza uz priekšu izrādes vēstījumu, gan atsevišķā epizodē izspēlēts sarunu šovs, kad uz skatuves uznāk Ivars Briedis, Ausma Dzintare un Dzintra Lezdiņa, atbildot uz jaunākās paaudzes aktieru uzdotajiem jautājumiem. Izskan gan ļoti diskutablas atbildes (piemēram, par to, ka padomju laika kritika ideoloģisku iemeslu dēļ nav atzinusi Lūča izrādes, jo tajās izpaudās izteikti latviskas vērtības), gan subjektīvas pārdomas par to, kāds ir Lūča personības un skatītāju mīlēto izrāžu fenomens. Un tieši šajā vietā rodas vēlme – kaut izrādes veidotāji ietu dziļumā.
No karikatūrisma izrādi glābj Imanta Strada tēlojums Lūča lomā. Aktieris ne tikai grimēts pēc viņa līdzības un precīzi studējis Lūča kustības, balss tembru, runas veidu, bet arī veicis rūpīgu darbu, apgūstot par Lūča personību un darbu pieejamos materiālus. Rezultāts ir dzīvs, daudzšķautņains skatuves tēls, kuru Imants Strads atveido ar nopietnību, pamatodams Lūča rīcību pat brīžos, kad no apkārt esošo cilvēku skatpunkta viņš izskatās smieklīgs. No otras puses, Lūča tēlā aktierim izdodas arī nospēlēt to, ko izrāde kopumā nespēj pateikt ar citiem līdzekļiem – iezīmēt personības mērogu, to neidealizējot, un pretrunīgumu, to neizsmejot.
Uzziņa
“Lūcis”, dokumentāls meklējums divos cēlienos Valmieras Drāmas teātrī
Režisore: Elīna Cērpa, scenogrāfe un videomāksliniece Ineta Sipunova, kostīmu māksliniece Baiba Litiņa, Emīla Zilberta muzikālais noformējums, gaismu mākslinieks Kevins Vins-Džonss.
Lomās: Imants Strads, Astra Baumane, Ilze Pukinska vai Regīna Devīte, Lelde Kalēja, Ivo Martinsons, Inese Pudža, Rūta Dišlere, Rihards Rudāks, Uldis Snikers, P. Lūča laikabiedri – Ivars Briedis, Ausma Dzintare, Dzintra Lezdiņa.
Nākamās izrādes: 15., 23. septembrī.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Zane Brikmane: “Noteikti ir viena no neparastākajām izrādēm, ko līdz šim esmu redzējusi. Iesaku!”
Armands Kalniņš: “Būtisks jaunās sezonas sākums. Izrāde ir daudz dziļāka par vienas nozīmīgas mūsu teātra personības raksturojumu, tā uzvedina uz pārdomām – ko varam un ko nespējam paveikt mērķa labad. Tā ir kā sirdsdarbs, neceļot pieminekli, bet godājot un novērtējot.”
vdt.lv
