Liāna Langa: “Radošajiem vajadzīgs likums, kas neizvaro!” 2
Liāna Langa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kamēr Covid-19 globālās pandēmijas raisītā spriedze sabiedrībā arvien pieaug, radošās jomas pārstāvji nostādīti aci pret aci ar netālredzīgu un netaisnīgu autoratlīdzību regulējuma projektu.
Tas steigā tiek bīdīts līdz ar nākamā gada budžetu un draud krasi pasliktināt autoru dienišķo iztikšanu un radošā darba apstākļus, kā arī palielināt nevienlīdzību valstī.
Tās mazināšana gan bijusi, vismaz vārdos, valdības skaļi pausta apņemšanās.
Jaunais regulējums no valdības puses demagoģiski tiek piesegts ar rūpēm par radošo ļaužu sociālo nodrošinājumu vecumdienās, par ko līdz šim īsti nav domāts un kas, protams, ir nepieciešams.
Taču jautājuma būtība ir cita.
Vai radoša cilvēka talanta izpausme mākslā, mūzikā, literatūrā utt. ir definējama kā saimnieciska darbība?
Lieta tā, ka, datorā uzrakstot šo sleju, es tomēr nekādu saimniecisko darbību neveicu. Ne grāmatas uzrakstīšanai, ne gleznas uzgleznošanai vai stīgu kvarteta sacerēšanai nav un nevar būt nekā kopīga ar saimniekošanu, kas nestu pelņu. Tā jau sākotnēji savā būtībā ir neadekvāta izpratne.
Spiežot autorus kļūt par pašnodarbinātajiem vai “ierakstīties” citos uzņēmējdarbības nodokļu režīmos, no valsts puses pieļauta fundamentāla kļūda izpratnē par radošā procesa un tā apmaksas specifiku.
Ja Finanšu ministrija trīs gadu desmitus nespēj piedāvāt jēdzīgu, likumā formulētu skatījumu uz valsts un radošo personu lietišķajām attiecībām, tad atliek vai nu apšaubīt iestādes intelektuālo jaudu, vai pieņemt, ka tai Valsts jautājums ir dziļi vienaldzīgs.
Pat aizrādījums augstākajā – valsts prezidenta līmenī –, ka virzītais likumprojekts ir nepārdomāts un neizstrādāts, ministriju neapstādina.
Tā spītīgi to turpina virzīt, solot miglainus kompensējošos mehānismus un mierinot ar iespēju pretendēt uz maznodrošinātā statusu un pašvaldības pabalstu.
Vai līdz ar jauno nodokļu reformu tiks arī būtiski palielināts Valsts kultūrkapitāla fonda budžets? Palielinātas dotācijas izdevējiem un medijiem, lai tie spētu maksāt krietni lielākus honorārus, no kuriem tad var maksāt tos jaunos nodokļu procentus? Ja tā, tas jādara pirms jaunā likuma stāšanās spēkā, nevis pēc tam. Šī ir ironiska retorika, skaidrs, ka nekas tāds budžeta plānos nav paredzēts.
Ja rakstnieks raksta eseju, viņš rēķinās, ka, to publicējot, saņems vienreizēju autoratlīdzību. Tā nav alga vai regulārs ienākums, tai nav sakara ar saimniekošanu vai uzņēmējdarbību.
Rakstnieks nav mikrouzņēmējs.
Esejas publicēšana nenozīmē gūt jelkādu peļņu, to pārdodot, jo honorāros netiek ietverts investīciju aprēķins talanta izkopšanā. Esejas vērtību nekādi nevar izkalkulēt grāmatvedis un pilnīgi noteikti arī ne finanšu ministrs Jānis Reirs. Dators mehāniski saskaitīs vien zīmju skaitu, no kā izrietēs honorāra apjoms.
Radošam talantam nav izcenojuma. Līdz šim eiropeiskajā kultūrā uzskatījām, ka talantu nedrīkst aprakt, to neīstenojot, un ka talants ir kas īpašs, metafizisks un racionāli neizskaidrojams.
Bet kāda mārrutka pēc šodien katru talantīgu gleznotāju valsts spiež kļūt par grāmatvedi? Kādu izpratni un attieksmi īsti demonstrē valsti pārstāvošā Finanšu ministrija? Kaut kas ir aizgājis pilnīgi un galīgi šķērsām pašos pamatos.
Tādēļ iecerēto autoratlīdzību regulējumu nekādā gadījumā nedrīkst ieviest jau nākamgad, tā būtu kļūda ar dramatiskām sekām radošajiem cilvēkiem. Tas ir jāatliek.
Savukārt jaunā gada pirmā puse jāveltī tāda likuma izstrādei, kas atspoguļotu valsts apjēgu par talanta vērtību, autora darba būtību un materiālo iztikšanu. Latvijā maksātās autoratlīdzības atsevišķās kultūras jomās ir tiešām simboliskas, to aplikšana ar regresīvu nodokli – klaja mežonība.
Vārdos sevi pozicionējam kā kultūras lielvalsti, bet darbos demonstrējam vēlmi to izvarot, pagalmā dejojot kretīniem.
Neviens radošais nevēlas nevienam sēdēt uz kakla, nemaksāt nodokļus un vecumā saņemt minimālu pensiju. Mums nevajag kompensējošo mehānismu ielāpus un rindas pēc pabalstiem, bet gan civilizētu likumu.
