Reklāmfoto

Līdzības par Latviju gleznās 0

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā līdz 2. septembrim skatāma gleznotājas Aijas Zariņas personālizstāde “Tēvs”.

Reklāma
Reklāma

 

Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Lasīt citas ziņas

“Meklēju atbildi par to, kas ir jādara tieši man. Es meklēju būtību. Es meklēju savu uzbūvi. Vēroju, kas man tiek rādīts. Ko man šajā mirklī rāda? Es gribu izprast, kas tas tāds ir, jo tas nav nejauši. Mēs esam perfekti izstrādātas sistēmas. Mūsu cilvēce. Tur strādā perfektas likumības. Tās ir man pieejamās lietas, tās ir manā rīcībā. Tas ir mans izziņas process.”* Šie vārdi pieder Aijai Zariņai, vienai no vispretrunīgāk vērtētajām latviešu māksliniecēm. Sarežģīta un talantīga personība. Vairākām viņas personālizstādēm bijusi skandaloza rezonanse. Apzīmējumi persona non grata, “karojošais tīrradnis”, “nepieradināmā”, kas dažādos rakstos veltīti A. Zariņai, uzsverot viņas mūžīgo opozicionārismu. Bezkompromisu cilvēks, taisna, vienmēr ceļā uz ideju. Varonisks tēls, kas izpaužas ar vērienu un drosmi. 80. gadu dusmīgās, drosmīgās, dumpinieciskās mākslinieces rokraksts, šķiet, ir nekļūdīgi atpazīstams – tīras krāsas, tīras līnijas, mazliet bērnišķīgs naivums, mazliet skarbi laukumi, lakoniski tēli un tajos koncentrētas idejas.

Darbi, ko varētu salīdzināt ar vizualizētām haikām vai aforismiem. Viņa uzdrīkstējās lauzt tradicionālo sociālisma mākslas kanonu un reducēt glezniecību līdz zīmējuma kontūrai. Naivisma stilā viņas darbos dzīvo mitoloģiskie varoņi, simboliski tēli, zīmes, kas ietver vēl kaut ko vairāk par to, ko vēsta vizuālais attēls.

 

CITI ŠOBRĪD LASA

Viņas adatainām domām un skarbiem darbiem var piekrist un var nepiekrist, bet nevar noliegt vienu – viņa ar savu dumpinieces un negantnieces garu iekustina uz domāšanu, rada emocionālu sprādzienu ikvienā mākslas vērotājā.

 

A. Zariņas darbības amplitūda ir plaša: gleznotāja veidojusi instalācijas, vides objektus, land art darbus, performances, scenogrāfiju teātra izrādēm, grafikas un grāmatu noformējumu, taču pēdējos desmit gados visvairāk strādājusi tieši glezniecībā. Par savu pēdējo personālizstādi “Tēvs” izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā māksliniece saka: “Tētis. Ģimene. Līdzībās šodien tā ir Latvija. Šodien savu tēti meklē visa Latvijas Ģimene. Pašreiz Latvijai atkal ir vajadzīgs kāds, pie kura stiprās rokas var droši iet. Tāds, kurš nepametīs, tāds, kurš nepievils. Tāds, kura roku savukārt tur un vada Likteņa tētis. Tāds, kurš zina ceļu. Ir pienācis laiks, kad Latvija atkal meklē savu identitāti, savas saknes, savu vēsturi, sevi. Indivīds, pilsonis un latvietis ir apmaldījies pasaules lielajos ceļos un atkal meklē sevi, savu ģimeni, savas gara mantas.” Pārdomas par šo laiku māksliniece transformējusi divpadsmit lielformāta gleznās, kur katrai gleznai pievienota paskaidrojoša daļa, mākslinieces komentārs. Mākslas uzdevums ir signalizēt par notiekošajiem procesiem. Šīs gleznas ir A. Zariņas trauksmes signalizācija mums visiem un katram atsevišķi.

 

* No grāmatas AIJA, izd. 2007, SIA “Blankenfeldes muiža”.