Lielkoncerts Latvijas valsts simtgades zīmē 1
Trīspadsmito gadu pēc kārtas izskanējis Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts – viens no gaidītākajiem un vērienīgākajiem notikumiem akadēmiskās mūzikas arēnā.
Atšķirībā no 2017., 2016., 2015. gada šoreiz Lielajā ģildē patiešām skanēja tikai simfoniskie opusi, bez cilvēka balss klātbūtnes, taču 2018. gada 20. janvāra programma iezīmējās ar vēl nebijušu jauninājumu – lielkoncertā latviešu mūziķiem pirmoreiz pievienojās ārvalstu orķestris. Modesta Pitrena vadītā Lietuvas Nacionālā simfoniskā orķestra dalība atgādināja, ka simtgade gaidāma arī citām Baltijas valstīm, turpretī pārējā programmas daļa Latvijas neatkarības gadskārtas kontekstā vērtējama kā ļoti patiesa, atklāta un nemākslota. Kā apliecinājums tam, ka komponisti – šajā gadījumā Jēkabs Jančevskis, Juris Karlsons un Ādolfs Skulte – mūzikā spēj un drīkst runāt par dramatiskiem un eksistenciāliem jautājumiem, un šāda mākslas valoda katrā ziņā izraisa cieņu. Tostarp programmas veidotāju izvēle koncertu noslēgt ar Ādolfa Skultes Piekto simfoniju, kuras vēstījums bija īsti atbilstošs tieši 20. janvārim – Barikāžu aizstāvju atceres dienai.
Sākās viss ar nacionālromantismu – ievadu Alfrēda Kalniņa operai “Baņuta”, vidusdaļu Jāņa Ivanova koncertam čellam un orķestrim un Jāņa Mediņa simfonisko tēlojumu “Imanta” – konceptuālā progresijā no liriski objektīvām ainām caur psiholoģizētu kontemplāciju uz heroiskiem lielizmēra skatiem, kas iedzīvināti kontrastainā konfliktu dramaturģijā. Lietuviešu mūziķu interpretācija vēstīja, ka Modests Pitrens prata atraisīt iespaidīgu emocionālo kolīziju gammu, apstāties pie apcerīgām noskaņām un uzbūvēt patiesi pārliecinošu priekšnesuma arhitektoniku – žēl tikai, ka orķestra dalībnieki ne vienmēr atsaucās šai enerģētiski piesātinātajai plūsmai un ka solista Kristapa Berga sniegums Jāņa Ivanova čella opusā bija vien intonatīvi precīzs, nevis tembrāli piepildīts.
Katru gadu lielkoncertā izskan kāds jaundarbs, katrreiz tiek godināts kāds jubilārs, un arī 2018. gada programma nebija izņēmums. Jēkabs Jančevskis līdzās trim citiem ap Latvijas neatkarības atjaunošanas brīdi dzimušajiem autoriem – Platonam Buravickim, Lindai Leimanei un Kristam Auzniekam – bieži tiek saukts par vienu no latviešu kompozīcijas jaunajām cerībām, un viņa simfoniskais opuss “Turbidus” 20. janvārī piedzīvoja pirmatskaņojumu, turpretī Juris Karlsons šogad svin 70. jubileju, un, atzīmējot šo notikumu, Liepājas simfoniskais orķestris uz Rīgu atveda Devīto Liepājas koncertu “Gliese 581”. Starp citu, vismaz vienā ziņā šo divu dažādu paaudžu komponistu daiļrade ir saskanīga – viņu mūzikas valodai raksturīgs simbolisms, viņu skaņdarbus nereti caurauž sociālas tēmas un cilvēces garīgo meklējumu atainojums. Līdz ar to koncerta otrajā daļā savstarpēji sasaucās “Gliese 581” – Zemei radniecīgas planētas inspirēts sapnis, mistērija, brīdinājums – un “Turbidus”, par ko pats autors visai precīzi raksta: “Varbūt šā skaņdarba rašanās pamatā ir naivas cerības un cēli ideāli, kurus gribētu saredzēt aiz nepielaužamās realitātes priekškara, bet varbūt tas vienkārši ir skrējiens cauri tukšajām Latvijas ielām garām “ātro kredītu”, “alko outletu” un laimētavu izkārtnēm.” Rezultāts Jēkaba Jančevska gadījumā liecināja par izteiksmīgiem tēliem, saistošu tematiskās attīstības gaitu, kolorītiem raksturiem un intonācijām, par profesionāli paveiktu darbu skaņdarba instrumentācijas, formas, harmoniskā zīmējuma ziņā, turpretī Jura Karlsona gadījumā – par izsvērtām kompozicionālām prasmēm, kur skaniskajos izvērsumos netrūka arī viena otra negaidītāka pavērsiena un izgaismojuma. Atvara Lakstīgalas vadībā abi opusi guva arī teicamu muzikālu iztulkojumu, kārtējo reizi uzskatāmi parādot Liepājas simfoniskā orķestra, diriģenta un “Turbidus” lasījumā arī pianista Riharda Plešanova panākumus tieši latviešu komponistu stilistiski daudzveidīgo skaņdarbu interpretācijās.
Lielkoncerta trešajā daļā šādu iespaidu radīja arī Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, kur īpašs prieks turklāt bija ne tikai par pūšaminstrumentu un sitaminstrumentu skanējumu, bet arī par stīgu grupas sniegumu, ģitārista Matīsa Čudara un saksofonista Arvīda Kazlauska pienesumu un diriģenta Gunta Kuzmas spēju atrast un pienācīgi realizēt spilgtu, mākslinieciski koncentrētu un emocionāli ekspresīvu risinājumu nopietna, komplicēta un daudzslāņaina četrdaļu cikla atspoguļojumam. Ādolfa Skultes mūziku mūsdienās spēlē maz – vēl retāk nekā Jāņa Ivanova, Marģera Zariņa vai Artūra Grīnupa skaņdarbus, un tīri no muzikoloģisko interešu viedokļa tādēļ varbūt pat vairāk būtu vēlējies dzirdēt Skultes Ceturto vai Sesto simfoniju. Taču lielkoncerta izskaņa nepārprotami atgādināja, ka viņa Piektā simfonija ir šedevrs – ar dziļām, precīzām un suģestējošām bezkompromisa atklāsmēm, ar augsta līmeņa meistarību tematiskā materiāla atlasē un organizācijā un – jā, ar traģisku vēstījumu, kur viss ir skaidrs bez kādiem programmatiskiem aprakstiem. Līdz ar to jācer, ka tuvākajā nākotnē, kur, spriežot pēc komponistu jubilejas gadiem, centrālā uzmanība tiks pievērsta Tālivaldim Ķeniņam, mūziķi gluži nepiemirsīs arī Ādolfa Skultes deviņas simfonijas.
