Ilze Kuzmina: LU vadība: ja nav mums, lai nav nevienam? 0
Juridiska strīda novešana līdz absurdam, amoka skrējiens, nemākot laikā apstāties, pašiznīcināšanās: tie ir jēdzieni, ar kuriem gribas apzīmēt Latvijas Universitātes (LU) administrācijas reakciju uz valdības otrdien pieņemto lēmumu neapstiprināt Indriķi Muižnieku rektora amatā.
Neraugoties uz to, ka LU joprojām tiek atzīta par vadošo juristu kalvi Latvijā un tērējusi gana lielas summas bijušās rektora vietnieces juridiskajos jautājumos Baibas Brokas algošanai, augstskola neprata noorganizēt rektora vēlēšanas tā, lai to tiesiskums netiktu apšaubīts, un nespēja atrast efektīvus situācijas risinājumus brīdī, kad akmens jau ripoja no kalna, bet bija vēl notverams.
Diemžēl, kad radās šaubas, vai valdība apstiprinās I. Muižnieku amatā, LU vadībai, šķiet, bija liela pārliecība par savu politisko aizmuguri, lai cerētu, ka jaunpienācēja politikā – izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska – aplauzīs savus nadziņus un būs spiesta samierināties ar I. Muižnieka apstiprināšanu amatā. Neveiksme varētu ietekmēt I. Šuplinskas tālāko darbību un, kas zina, varbūt būtu plats solis ministres ceļā uz politisko kapsētu.
Taču radziņi un nadziņi aplūza I. Muižnieka politbirojam: ar Nacionālo apvienību saistītā B. Broka nu apturējusi savu darbību partijā, bet prorektore Ina Druviete apsver iespēju pamest “Vienotību”, kas nostājās I. Šuplinskas pusē.
Tā vietā, lai samierinātos ar zaudēto kauju, I. Muižnieka komanda uzsākusi LU iznīcināšanas procesu: it kā būtu karš un it kā zaudētā pilsēta būtu jānodedzina, lai tā netiktu ienaidniekam.
Kaut valdības lēmums attiecās tikai uz I. Muižnieka ievēlēšanas procesu, nevis maijā un jūnijā notikušajām LU Satversmes sapulces sēdēm kopumā, LU administrācijas pārstāvji paziņoja, ka valdības lēmuma sekas ir tādas, ka arī šajā sapulcē ievēlētais senāts aptur darbību un tā pieņemtie lēmumi, tostarp par fakultāšu dekānu apstiprināšanu, nav leģitīmi.
Tādas nu ir valdības lēmuma konsekvences, man sacīja LU juriste Anda Ozola. Uz visām Satversmes sapulcē notikušajām vēlēšanām attiecoties tās pašas prasības: ja I. Muižnieks nav ievēlēts, arī citi neesot ievēlēti.
Atšķirība gan ir tāda, ka tikai rektors jāapstiprina valdībai, pārējo vēlēšanu leģitimitātes pārbaude ir pašas LU ziņā. Te nu ir tā prasītā autonomija, no kuras LU administrācija tagad pati atsakās! Turklāt LU jau pārsūdzējusi valdības rīkojumu tiesā kā prettiesisku. Steidzot to pildīt vēl centīgāk, nekā prasīts, LU juristi it kā piekrīt pašu apstrīdētajam rīkojumam.
Turpinot juridisko matu skaldīšanu, jāsecina, ka arī senāta neesamībai ir konsekvences! Vai neesošie dekāni saņems algu kā dekāni? Vai diplomi, ko parakstījuši neleģitīmie dekāni un kas izsniegti šovasar, spraužami uz nagliņas? Uz to LU administrācija nevar atbildēt, jo amoka skrējienā šādas “detaļas” nav apdomātas.
Par to pat negrib domāt, jo LU administrācijas vadītājs Ansis Grantiņš uzreiz pēc skaļajiem paziņojumiem atkāpās no amata, bet prorektori aizgāja atvaļinājumā. Sak, pēc mums kaut vai grēku plūdi…
Un te nu tomēr vairāk varēja gaidīt no Izglītības un zinātnes ministrijas, kam vajadzēja būt gatavai šādai pašiznīcināšanas tieksmei un faktiski uzreiz pēc valdības sēdes vajadzēja skaidri uzsvērt: rīkojums attiecas tikai uz I. Muižnieku. Tā vietā IZM tikai dienu vēlāk izplata paziņojumu, ka lēmums par rektora neapstiprināšanu vēl nemaz nav stājies spēkā. Kāda gan tam šajā haosā ir nozīme?
Par laimi, LU ir plaša institūcija un tās darbību nosaka ne tikai I. Muižnieka komandas ļaudis. It kā neievēlētā senāta priekšsēdētājs ir Mārcis Auziņš – bijušais rektors, kurš nav slēpis neapmierinātību ar I. Muižnieka darbības stilu un viņa pārvēlēšanas procesu.
M. Auziņš kopā ar LU Juridiskās fakultātes mācībspēkiem ir sagatavojis skaidrojumu par to, ka senāts tomēr var darboties, kamēr vien to neatceļ LU Satversmes sapulce. Tā ka jācer, ka saprāta balss LU vēl skanēs, universitāte mācīsies no šīs vasaras kaujas un atdzims stiprāka.
