Bērniem mācīties traucē skolotāja “skābais ģīmis”. Ko vēl atklāj pētījums? 9
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Skolēniem ir vēlme un motivācija mācīties latviešu valodu, taču veids, kādā to māca, kā arī stundās piedāvātie temati šo motivāciju samazina. Tāds ir viens no galvenajiem Latviešu valodas aģentūras (LVA) pētnieku secinājumiem pēc tam, kad trīs gadus pētīta skolotāju un skolēnu attieksme pret latviešu valodu un tās mācību procesu.
Pētnieku grupas vadītāja, filoloģijas doktore Sanita Martena uzsver, ka ir bijis ļoti svarīgi uzklausīt arī skolēnus, kuriem par latviešu valodas apguvi līdz šim jautāts maz.
Pētījuma ietvaros aptaujāti 333 deviņu dažādu Latvijas pilsētas skolu 8.–12. klašu skolēni, notikušas fokusgrupu diskusijas, kā arī vērotas 46 latviešu valodas stundas. Pētījums nav fokusēts uz latviešu valodas apguvi tieši mazākumtautību skolās – pētīts arī, kā latviešu valodu kā dzimto māca un mācās tā sauktajās latviešu skolās.
Latviešu valoda – pārāk sarežģīta?
S. Martena stāsta, ka diskusijās par latviešu valodas apguvi “neviens no skolēniem neapšaubīja latviešu valodas noderību, taču skolotājiem gan dažkārt šķiet, ka skolēni domā, ka latviešu valoda nav vajadzīga”.
Patiesībā skolēnu attieksme ne vienmēr ir pozitīva pret procesu, kā latviešu valoda tiek mācīta. Piemēram, ir trauksme, sajūta, ka latviešu valoda ir pārāk sarežģīta.
Turklāt pētījumā secināts, ka arī paši skolotāji pat 50 procentos gadījumu uzskata latviešu valodu par sarežģītu. Jāpiebilst gan, ka fokusgrupās skolotāji minējuši reālus piemērus, kas licis domāt, ka skolēni tomēr negrib mācīties latviešu valodu. Piemēram, kāda Rīgas mazākumtautību skolas pedagoģe stāstījusi: “Es uzzināju no saviem devītajiem, ka Ušakovs ir gāzts no troņa. Man tās stundas divreiz pa četrdesmit minūtēm bija nekādas, jo visu laiku dzirdēju – kam mums vajag to latviešu valodu. Jūs visi latiši, ko jūs iedomājaties.”
Savukārt kāda latviešu valodas skolotāja latviešu skolā teikusi, ka krievu skolēni, kuri atnāk uz latviešu skolu, bieži vien ir tik motivēti, ka kļūst par labākajiem skolēniem arī latviešu valodā. Pētījums gan parāda arī to, ka tie cittautieši, kuri mācās latviešu skolās, pat nevēlas, lai tiktu uzsvērta viņu etniskā identitāte. Kāda skolniece Rēzeknē atzinusi, ka “tas tracina”.
Skolēnu fokusgrupu diskusijās savukārt cita starpā atklājies, ka mazākumtautību skolēni ir dezinformēti par to, ka nākotnē skolā pašiem skolēniem vai skolotājiem būs aizliegts runāt krievu valodā.
Tāpat secināts, ka krievvalodīgajiem skolas bērniem latviešu valodas apguvē dominē pragmatisms, mazāk vēlme būt piederīgiem Latvijas sabiedrībai.
Mācās tikai eksāmenam?
Pētnieki arī atklājuši, ka nesakrīt tas, ko mācību procesā par svarīgāko uzskata skolēni un skolotāji. Piemēram, skolēniem vissvarīgākā šķiet diferencēta pieeja katram, bet skolotājiem visbūtiskāk šķiet likt uzsvaru uz gramatikas apguvi. Tikmēr skolēni norāda, ka gramatiku mācoties pietrūkst sasaistes ar funkcionālo aspektu, proti, nav saprotams, kāpēc gramatikas likumi vajadzīgi. Pētījums arī apliecinājis jau iepriekš dzirdēto, ka skolotāji pārāk bieži uzsver, ka jāmācās eksāmenam, kas skolēniem radot sajūtu, ka pēc eksāmena latviešu valodu varēs aizmirst.
Diemžēl pret skolēnu prasīto diferencēto pieeju daļai skolotāju ir vienaldzīga vai pat negatīva attieksme. Fokusgrupās skolotāji daudz sūdzējušies par to, ka jāstrādā ar dažāda līmeņa skolēniem, apgalvojuši, ka vājākie skolēni parazitē uz citu rēķina. Neraugoties uz skarbajiem izteikumiem, stundās, kas pētījuma ietvaros vērotas, pedagogi pret visiem bijuši labvēlīgi un iecietīgi, allaž gatavi paskaidrot.
Aptaujātie skolēni atzinuši, ka latviešu valodas veiksmīgai apguvei ļoti svarīga ir arī skolotāju personība: būtiski, lai pedagogs ir empātisks, lai skolēnus spēj uzlūkot kā līdzvērtīgus. Skolēni pauduši, ka mācīties traucē gan skolotāja “skābais ģīmis”, gan sajūta, ka pedagogs labprātāk gribētu būt kur citur.
Skolotājiem vajag atbalstu
Skolēni uzskata, ka labs veids latviešu valodas apguvei ir diskusijas, bet skolotājiem ir priekšstats, ka skolēni tajās neko neiemācās, turklāt dažkārt pedagogi piedāvā apspriešanai tematus, kas skolēnus neinteresē. Savukārt gan skolēni, gan skolotāji atzīst, ka ir svarīgi mācību procesā izmantot tekstus, kas saistīti ar reālo dzīvi. Tomēr arī te atklājies, ka jo sevišķi latviešu skolās pedagogi nemeklē aktuālos tekstus, bet strādā ar tiem, ar ko gadiem jau ierasts darboties. Tāpat tieši mazākumtautību skolās pedagogi pievērš lielāku uzmanību skolēnu vārdu krājumam, kaut tas mēdz būt nabadzīgs arī skolēniem, kuru dzimtā valoda ir latviešu.
LVA galvenā metodiķe Vineta Vaivode pieļauj, ka tas tāpēc, ka mazākumtautību skolu latviešu valodas skolotājiem pēdējos gados bijis lielāks atbalsts mācību metožu apguvē.
Tomēr paši skolēni ne vienmēr ir gatavi stundās apgūto izmantot reālajā dzīvē. Piemēram, kāda skolotāja stāstīja, ka matemātikas skolotājs sūdzējies, ka skolēni neliek komatus pirms “jo”. Latviešu valodas skolotāja stundā jautājusi, kāpēc skolēni neliek komatu, ka nesen par to mācījušies, bet skolēni pauduši neizpratni, kādēļ tas būtu jādara matemātikā.
Kopumā secināts, ka gan latviešu skolās, gan mazākumtautību skolās strādājošajiem pedagogiem vajag lielāku atbalstu profesionālai pilnveidei. Tāpēc LVA sola rīkot kursus skolotājiem kādu konkrētu problēmu risināšanai.
