Maģiskais brīdis, kad sapratu – vēlos bērnus! Piecu sieviešu pieredzes stāsti 0
Vecāku loma nav pieredze, ko vēlas ikviens. Vairāki cilvēki jau no bērnības zina, ka vēlas ģimeni, citi visnotaļ skaidri apzinās, ka tas nav domāts viņiem. Vēl citiem vajag gadu desmitus, lai izlemtu – kļūt par vecākiem vai atteikties no šīs lomas.
Tas nav nekas pārsteidzošs. Protams, ka ģimene var sniegt prieku, taču ir arī vairāki jautājumi, kas jāņem vērā: bērnu audzināšanas finansiālie izdevumi, raizes par to, ka audzināšana var nebūt veiksmīga, iespējama ietekme uz karjeru, attiecībām, sociālo dzīvi vai labklājību.
“Tātad – kas ietekmē cilvēkus ieņemt vienu vai otru pozīciju – izvairīties no palikšanas stāvoklī vai izlemt par labu bērna dzemdēšanai?
Mēs izvaicājām piecas sievietes par to, kas pamudināja viņas izšķirties par labu bērnu radīšanai,” vēsta resurss huffingtonpost.co.uk.
Satikšanās ar vīra māsasmeitu izmanīja mūsu dzīvi
40 gadus vecā Holija Vintera Stīvensa dzīvo Farnboro, un viņai ir divi bērni – deviņus gadus vecā Korala un septiņus gadus vecais Ārons.
“Es sapratu, ka gribu mazuli, kad mans toreizējais draugs (tagad vīrs) Pols un es apciemojām viņa pirmo māsasmeitu Eliju.
Man tolaik bija 24 gadi. Pola vecākā māsa un svainis bija kļuvuši par vecākiem pirms divām nedēļām. Mēs nezinājām nevienu citu mūsu paaudzē, kam bija bērni, un neraizējāmies par to, vai paši gribam savu atvasi, taču mēs uzreiz iemīļojām Eliju.”
Viņa bija burvīga: maza, piemīlīga, mierīga un teju vai izkusa mūsu rokās.
Mana svaine ielika mazuli slingā, un mēs devāmies pastaigā, nododoties parastajām sarunām; pirms došanās mājās izdzērām tasi tējas un viņa gulēja ratiņos turpat blakus. Kad atgriezāmies mūsu automašīnā, iestājās pauze un man vīrs teica: “Šī ir dzīvi mainoša pieredze.”
Tikt galā ar emocijām par priekšlaicīgām dzemdībām bija smagi
37 gadus vecā Sētala Savla dzīvo Londonas ziemeļos. Sievietei nav bērnu (viņai bija viens spontānais aborts, divi neveiksmīgi mākslīgās apaugļošanas cikli un tagad viņa gaida trešo).
“Līdz brīdim, kad es redzēju vārdu “stāvoklī” grūtniecības testā, nebiju pārliecināta, vai gribu bērnus. Es no tā neatteicos, bet tikai pieņēmu, ka nākotnē jutīšos stiprāka.
Pēc kāzām (gandrīz pirms 11 gadiem) domāju, ka parādīsies vēlme būt mātei. Tomēr drīzāk jutu, ka attālinos no tā. Katru reizi, kad kāds man jautāja, kad mums būs bērni, es iekšēji kliedzu, lai viņi domā paši par savām problēmām.”
“Viss mainījās dienā, kad Ziemassvētkos ieraudzīju pozitīvu grūtniecības testu.
Mani šokēja laimes sajūta, kas izlija cauri visam ķermenim. Biju pārsteigta, pacilāta un cerību pilna. Diemžēl šim stāstam nebija laimīgu beigu, jo man bija spontānais aborts. Cīnoties ar emocijām, kas piemeklēja mani, saprotot, ka gribu būt māte un ka tas man ir nežēlīgi atņemts drīz pēc tam, bija viena no smagākajām pieredzēm manā dzīvē.”
Draudzene mani pārliecināja būt atvērtai domai par bērniem
35 gadus vecā Nairija Ambarhiana dzīvo Pītersboro, viņai ir gadu veca meita Greisa.
“Biju pārliecināta, ka nekad negribēšu bērnus – pat apsvēru sterilizācijas iespēju, kad biju divdesmitgadiece. Vīram jau attiecību sākumā stingri pateicu, ka negribu bērnus.
Kad maniem draugiem sāka dzimt bērni, man viņu bija žēl.
Tad kādā dienā dzēru kafiju ar savu skolas laiku draudzeni Nikolu, kura arī negribēja bērnus, un viņa teica, ka nesen ir sākusi domāt citādi. Nikola ierosināja pārbaudīt, vai joprojām ir tā, ka es nevēlos bērnus, vai arī vienkārši ilgi biju pieķērusies šai idejai un pati nezināju, ka domas mainījušās. ‘
Viņa teica, ka man par šo ideju vajadzētu pāris mēnešus padomāt, nevis vienkārši izmest no galvas un neiedziļināties. Tas bija brīdis, kad sāku domāt, ka, iespējams, man varētu būt bērns. Es par to domāju bieži. Un, kad mani mocīja bezmiegs, savā prātā bieži nolādēju Nikolu.”
Kad manai kaķenei piedzima mazuļi, manī notika klikšķis
28 gadus vecā Rebeka Lokvuda dzīvo Rietumjorkšīrā, un viņai ir divas meitas – četrus gadus vecā Eva Rouza un gadu vecā Renē Greisa.
“Vienmēr esmu zinājusi, ka vēlos bērnus. Tomēr es nekad negaidīju, ka tas notiks tik ātri. Kad satiku savu tagadējo vīru, patiešām nedomāju par precēšanos vai ģimenes veidošanu. Viņš dienēja armijā, un mēs reti pavadījām laiku kopā. Mēs sagājāmies tikai 12 mēnešu, kad viņš mani bildināja.
Tad viņš visu laiku taujāja, kad mums būs bērni. Mana atbilde vienmēr bija – pagaidām nē.
“Bet dzīvošana vienatnē bija skumja, tāpēc iegādājos kaķenīti, lai man būtu kompānija. Kad viņai piedzima pēcnācēji, viņi bija tik mazi un jauki, ka to atrašanās manā mājoklī līdztekus līgavaiņa pastāvīgajiem jautājumiem par bērniem lika man mainīt domas.
Vērošana, kā mana kaķene lolo savus mazuļus, bija tik iedvesmojoša, ka manī notika klikšķis. Mani kaķi nomira, kad biju stāvoklī ar pirmo bērnu. Tas patiešām bija traumatiski; es allaž domāju par tiem kā dāvanu no kosmosa. Viņi parādīja, ka esmu izvēlējusies īsto laiku, lai kļūtu par māti.”
Mans draugs nopirka man “Hula Hoops” kraukšķus. Es sapratu, ka viņš būs lielisks tēvs!
39 gadus vecā Šerina Vaita dzīvo Northamptonšīrā, un viņai ir pieci bērni – 16 gadu vecā Kezja, 15 gadu vecā Anuška, 14 gadu vecais Migels, 12 gadu vecais Zadijs un trīs gadus vecā Jasmīna.
“Kādu dienu devos apciemot savu draugu. Mēs nebijām bijuši kopā ļoti ilgi, taču es zināju, ka viņš ir īstais vīrietis. Es viņā iemīlējos jau pašā attiecību sākumā un ļoti centos, lai mēs būtu kopā.”
“Viņš zināja, cik ļoti man garšo “Hula Hoops” kraukšķi. Kādā dienā es iegāju viņa guļamistabā – divguļamāgulta bija pilna ar “Hula Hoops” paciņām. Pagriezos pret viņu un sacīju: “Es gribu bērnus no tevis.” Viņš bija tik pārsteigts, jo nekad nebiju minējusi, ka vēlos kļūt par māti. Taču tajā brīdi, sēžot gultā, kas pilna ar “Hula Hoops” iepakojumiem, notika kaut kas tāds, kas lika man domāt: “Viņš būs labs tētis un spēs man sniegt atbalstu.”
