Magones – skaistums vai problēma tīrumā? 0
Magonēm tāpat kā citām nezālēm salīdzinājumā ar kultūraugiem ir vairākas savairošanās, līdz ar to arī lielākas izdzīvošanas priekšrocības. Tās ražo daudz vairāk sēklu nekā kultūraugs. To dīdzība, sēklām atrodoties augsnē, saglabājas nesalīdzināmi ilgāk nekā kultūraugam, un sēklu dīgšana vienā sezonā ir pakāpeniska. Daļēji ar to arī skaidrojama magoņu izplatība.
Pareizus herbicīdus
Pēc pirmo sadīgušo nezāļu sekmīgas ierobežošanas sadīgst nākamās, kuras ne vienmēr ir vēlme ierobežot vai arī tas nav iespējams kultūrauga attīstības stadijas dēļ. Otrs savairošanās iemesls ir konkrēta lauka nezāļu spektram nepiemērota herbicīda lietošana. Visi herbicīdi uz magonēm neiedarbojas vienādi, efektivitātes rādītāji ir pieejami preparāta aprakstā, tāpēc tas uzmanīgi jāizlasa. Mazsvarīga nav arī herbicīda deva – izvēlēties lielāko vai mazāko no atļautajām. Tā jāizvēlas, ņemot vērā, ka ir jutīgas un mazāk jutīgas nezāles. Svarīgs ir arī sadīgušo nezāļu blīvums un to attīstības stadija, tāpat izvērtējama kultūrauga biezība – vai tas nezālēm būs pietiekami spēcīgs konkurents. Herbicīda iedarbību ietekmē gan gaisa un augsnes mitrums, gan arī temperatūra smidzināšanas brīdī.
Kopumā magones nepieder pie grūti ierobežojamo nezāļu grupas. Iestājoties kultūraugu gatavībai, magoņu zaļā masa nav tik liela, lai būtiski apgrūtinātu ražas novākšanu. Te nepatīkamāka ir vārpata, kumelītes, ķeraiņu madaras, arī akļi, panātres, velnarutku grābeklītes un citas nezāles, ar kurām lauki ir piesārņotāki lielākās platībās nekā ar magonēm, bet nepiesaista uzmanību ar ziedu krāšņumu. Magoņu ierobežošanai lietojamo herbicīdu pietiekami plašo klāstu var atrast Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) mājas lapā www.vaad.gov.lv – reģistri un saraksti/augu aizsardzība/augu aizsardzības līdzekļi kaitīgo organismu ierobežošanai.
Uzziņai
>Magone, lauka, Papaver dubium un zīda magone Papaver rhoeas ir magoņu dzimtas lakstaugi. Īsmūža divdīgļlapju nezāles, viengadīgas, ja sadīgst pavasarī, vai arī ziemotspējīgas, sadīgstot rudenī. Dīgsti gaiši zaļgani, dīgļlapas ir lineāras, sēdošas. Stublājs veidojas stāvs, izaugot līdz 80 cm. Augi satur baltu indīgu piensulu. Lapas un kāti ir klāti asiem matiņiem. Ziedēšana sākas jūnijā un turpinās līdz augustam, katra stublāja galā uzziedot pa vienam sarkanam ziedam. Ziedlapām nobirstot, sēklas turpina nogatavoties gandrīz gludās vāles veida pogaļās. No gatavām pogaļām augsnē izbirst vairāk nekā 1,5 tūkstoši sēklu. Tas ir vairāk nekā pietiekami, lai sēklu bankas krājumi augsnē nekad nebeigtos.
Pilns raksts žurnāla “Agrotops” 2016.g.augusta numurā
