Anda Buševica: Maija Ziedīte no Raiņa “Vētras sejas” 0
Maija Ziedīte ir no Raiņa “Vētras sējas”. Lai nu šoreiz paliek “Kauliņi ir mesti,/ Brāžat uz priekšu, viesuļi!”, revolūcija “Vētras sējā” ir nodaļu nosaukumos, cikla dramaturģijā, bet apakšvirsraksts krājumam dots “Pavasara dziesma”.
Raiņa smalkie dabas vērojumi kalpo kā ceļvedis dabas atmodas baudītājam, par kādiem šopavasar, sociāli distancēti dodoties darba dienas vidum neparasti garās pastaigās, esam kļuvuši daudzi.
Edgara Liepiņa balss mīļi erotiski ietonēta, man šī dzeja arī agrāk pavasaros ir uzlabojusi omu: “Slaiks, maģis augumiņš, / Divi zaļi spārniņi, / Pilna balta galviņa/ Smaršas ziediem./ Sūnu segā, /Tumšu priežu ēnā/ Spārniņi liecas,/ Smarša ceļas.”
Krājumā pie dzejoļa veltījums – “Par piemiņu Reģīnai”, ļaujot nojaust par kādu traģiski aprāvušos dzīvi. “Vienu ačumirklīti / Spīdēt gaismā,/ Lai tad tvīkstot /Nokaras galviņa.”
Vērtējot Leona Brieža romānu “Vilcene un atraitnis”, literatūrzinātnieks un kritiķis Guntis Berelis internetžurnālā “Punctum” raksta: “Tāpat neizpratni varētu radīt tas, ka romāns ir pārpilns ar sīksīku informāciju par visādām dabas būšanām, augiem un dzīvniekiem. Taču tie nav ierastie “dabas apraksti”, kam pat vispacietīgākais un iecietīgākais lasītājs labi ja pārlaiž pāri acis, lai tūlīt tos aizmirstu.
“Vilcenē un atraitnī” tā patiesi ir stilistiski smalki izstrādāta, tomēr pasausa informācija – kā sauc kalnu pļavā ieraudzīto puķi, kā to sauc vēl piecos citos vārdos, kādos nolūkos to izmanto tautas dziedniecībā, kur un kādā sakarā tā pieminēta literatūrā utt.”
Pārtraukšu Gunti Bereli, lai sniegtu arī jums kaut nelielu ieskatu, cik virtuozi, cik skaisti Leons Briedis prot atdzīvināt veselu pasauli, uzgājis pļavā smaržojam raudeni.
“Ap metru augstu krūmu, iegareni olveidīgām lapām un sīkiem, violeti rožainiem ziediem vairogveidīgās skarās. Raudenes nedaudz atgādināja majorānu un smaržoja pēc piparmētrām. Šajā pusē tās dēvēja ne vien īstajā vārdā par sausgalēm, bet arī par mežu un kalnu baziliku, jaunavu baziliku, Svētās Marijas brunču apakšmalu vai stērbeli, bet nu jau labu laiku bija iegājies raudenes saukt par oregano.
No raudenēm uzvēdīja tīksme, tās bija svaigas un reibinošas kā kalnu gaiss, tāpēc viņš to tuvumā neviļus sajutās iepriecināts un arī pret savu gribu sāka mirdzēt un starot.”
Guntis Berelis turpina: “Kāpēc gan nepieciešams lasītājam darīt zināmu, ka, piemēram, krustknābim ir īsas un smagnējas kājiņas, mārpuķītes aug ēnainās un mitrās vietās, bet Ofēlija noslīcinājās ar ģipseņu vainagu galvā? Kaut kādā ziņā šie augi “sasien laikus”, proti, kārtējā zālīte uzvedina “viņa” bērnības atmiņas par Karlīnas tanti un viņas stāstiem. Bet ne tikai. Jau pašā romāna sākumā samanāmi mājieni, ka neviens augs, neviens dzīvnieks nav tikai konkrētais augs un tikai dzīvnieks.”
Nākamo iepriecinājumu sociālā tīkla “Facebook” ierakstā, kas pandēmijas izmainītajā dzīvesveidā man kļuvis par ātrāko jaunā laika apjēgšanas rīku, man sniedz Māris Salējs.
Daba arī Mārim ir iedvesmas avots, pietiek uzšķirt jebkuru lappusi viņa dzejas krājumā “Kā pirms pērkona”. Taču šoreiz viņš izkāpis no lauku ainavas un atnācis uz disciplinētās dabas dārzu – LU Botānisko.
Nofotografējis, kas nu tur jau paspējis no zemes izlīst, un kā jau filologs pievērsis uzmanību arī plāksnītēm, kas rotā katru zaļo audzīti kā mazs kapa piemineklis.
Muscari neglectum jeb neievērotā muskare, tā sauc mums labi zināmo zilo pērļveida pavasara puķīti. Jovibarba Heuffelli latviskota kā Heifeļa saulrietenis. Tauriņziežu vijolīte. Patiešām, mazās dzeltenzilās lapiņas atgādina taureņus. Ķiploceņlapu pulkstenīte!
Kā gan tie botāniķi izdomā nosaukumus? Man šķiet, viņi visi ir mazliet dzejnieki, viņus pārspēj vien mikologi.
Tiklīdz valdības rīkojums atļaus bez bažu doties uz grāmatveikaliem, meklēšu rokā Diānas Meieres un Initas Dānieles “Lielo Latvijas sēņu grāmatu”. Iesildoties aizpildu testu internetā “Vai pazīsti šo sēni?”.
Aizpildu ne tikai tāpēc, ka neviena sērga neatturēs tautiešus no sēņu medību priekiem, un zināšanas paplašināt jāsāk laikus.
Kamēr vēl tutenis nav jātrin, ļaujos mikologu izgudroto nosaukumu poēzijai: sarkstošā bērzubeka, pilsētas atmatene, kailā mietene. Patujāra šķiedrgalvīte, parastais ķēvpups, korallenes, receklenes, kaussēnes, rumpuči…
