Franks Gordons: Makrona flirts ar Putinu 0
Brīdī, kad grasos jau pabeigt šo rakstu par dažiem Otrā pasaules kara aspektiem, mani pārsteidz ziņa par Francijas prezidenta Emanuela Makrona izteicieniem, kas lasāmi viņa “feisbukā”. Pirms 26. augustā paredzētas tikšanas ar Putinu savā vasaras rezidencē Makrons, kurš bija izpelnījies atzinību kā Eiropas Savienības spēka un vienotības aizstāvis kopsolī ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli, pēkšņi sācis spriedelēt par “Eiropu no Lisabonas līdz Vladivostokai”, uzsverot, ka Krievija esot “viscaur eiropeiska valsts” un ka esot jāsekmē “uzticība” starp Eiropas Savienību un Krieviju.
Vai tik te nebriest tāds kā “Makrona–Putina pakts”, kas vieš nelabas atmiņas?
Prātā nāk cits Francijas prezidents – Šarls de Golls, kurš “izvilka” Franciju no NATO alianses militāras struktūras, atstājot tikai politisko, un savā rusofilijā allaž runāja nevis par PSRS, bet konsekventi par Krieviju.
Atgriežos pie šī raksta iecerētās tēmas. Pirms 80 gadiem – 1939. gada 1. septembrī – Lielvācijas karaspēks no trim pusēm – ziemeļiem, rietumiem, dienvidiem – iebruka Polijā, un 3. septembrī Anglija un Francija pieteica Vācijai karu. Neilgi pēc tā, 17. septembrī, padomju karaspēks iebruka Polijā no austrumiem. Kāpēc Anglija un Francija, būdamas Polijas drošības garanti, nepieteica karu arī Padomju Savienībai?
Pēc loģikas, vēršoties pret agresoriem, tas tām būtu jādara. Šis aspekts arī vēl tagad, pēc 80 gadiem, rada izbrīnu.
Kā zinām, 1939. gada vasarā Anglijas un Francijas pilnvarnieki veda Maskavā nesteidzīgas sarunas ar Kremli par kopīgiem pasākumiem, kas būtu jāveic, atvairot Vācijas turpmāku agresiju Eiropā. Kā mēdz teikt, “padomju puse”, ņemot vērā to, ka Padomju Savienībai nav kopīgas robežas ar Vāciju, izvirzīja noteikumu: tā nāks palīgā “Rietumu demokrātijām” cīņā pret agresorvalsti Vāciju, ja Polija atļaus padomju karaspēkam virzīties caur Polijas teritoriju, atbalstot Angliju un Franciju no austrumiem. Polijas valdība šo prasību kategoriski noraidīja, apzinoties, ka, ielaižot savā zemē kaut nelielu Sarkanarmijas kontingentu, tā izdarītu politisku pašnāvību.
Sarunas izčabēja, jo Staļins zaudēja interesi… Pēc dažām dienām Ribentrops ar lidmašīnu izlidoja no Tempelhofas lidostas un piezemējas Vnukovas lidostā, un oktobrī t. s. bāzu līgumi, ko Staļins uzspieda Baltijas valstīm, parādīja, cik pamatots vasarā bija Polijas atteikums.
1940. gada novembrī Molotovs devās uz Berlīni, sarokojās ar Hitleru un Himleru, un notika, var teikt, pēdējā kaulēšanās. Kremlim dāvāja “brīvu ceļu” uz dienvidiem, Indijas virzienā, bet Staļins tīkoja pēc Bulgārijas, Rumānijas ar tās naftas laukiem, pēc Dienvidslāvijas. Hitlers nolēma, ka spēle jāizbeidz, un parakstīja pavēli – ievadīt priekšdarbus “Barbarossa” plāna īstenošanai.
1941. gada 22. jūnijā sākas vācu–padomju karš, un piekrītu profesoram Andrejam Zubovam, kurš fundamentālajā “Krievijas vēsturē”, kuru viņš rediģēja, terminu “Lielais Tēvijas karš” aizstāja ar terminu “vācu–padomju karš”.
Vācu–padomju karš sākās 1941. gada 22. jūnijā un bija divu brutālu totalitāru lielvalstu cīņa uz dzīvību un nāvi, un beidzās 1945. gada 8. maijā Berlīnes drupās.
Čērčilam bija taisnība, kad viņš teica, ka gatavs sadarboties ar pašu velnu, lai tikai pieveiktu hitlerisko Vāciju.
Tas “velns”, upurējot kādus 20 miljonus cilvēku, pacēla sarkano karogu virs Reihstāga, un nevar zināt – ja Rietumu sabiedrotie nebūtu desantējušies Normandijā 1944. gada jūnijā, Staļina divīzijas sasniegtu Lamanšu. Eiropa austrumos no Elbas upes jau bija iztirgota Staļinam.
