Foto – Dainis Bušmanis

“Man nodreb sirds – kā ceriņlapa” 0

Dzejnieks Māris Salējs (īstajā vārdā Marians Rižijs) dzimis 1971. gadā Rīgā, beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu, ieguvis mākslas bakalaura grādu.

Reklāma
Reklāma

 

VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
Lasīt citas ziņas

Absolvējis Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāti, ieguvis bibliotēkzinātnes un informācijas zinātnes maģistra grādu. Ieguvis filoloģijas doktora grādu par monogrāfiju “Ulda Bērziņa dzejas poētika (laika un telpas aspekts)”. Strādājis Latvijas Kultūras akadēmijas bibliotēkā, patlaban strādā LU LFMI literatūras teorijas nodaļā un Rakstniecības un mūzikas muzejā. Iznākuši dzejas krājumi “Mana politika” (2001) un “Māmiņ, es redzēju dziesmu” (1999). Atdzejo no poļu valodas – K.I. Galčinska, J. Tuvima, J. Čehoviča un citu poļu modernistu un postmodernistu dzeju, kā arī mūsdienu ukraiņu, maķedoniešu un Latvijas jauno krievu autoru dzeju. Saņēmis Latvijas Kultūras ministrijas stipendiju (1998), Annas Dag­das balvu (2001) un Latvijas Literatūras gada specbalvu.

 

‒ 2001. gadā iznāca jūsu krājums “Mana politika”, kurā rakstījāt: “mana politika ir / nelasīt avīzes /un skatīties debesīs /ar tādu interesi /ka pārplīst sirds”. Taču politika skar arī dzejniekus un literatūrzinātniekus, piemēram, prasība uzsvērt eksakto zinātņu nozīmību un nenovērtēt humanitārās zinātnes…

CITI ŠOBRĪD LASA

M. Salējs: ‒ Liriskā varoņa izteikumi, protams, atšķiras no reālā cilvēka izteikumiem, tos diktē noteikta poētiskā situācija. Humanitāro zinātņu un literatūras nenovērtēšana valsts līmenī ir ļoti liela nevērība, jo ar tām saistīta gan terminoloģija, gan domāšana, gan spēja formulēt domas.

Tie, kas lemj par vienu vai citu prioritāti, neapzinās, cik daudzus simbolus, jēdzienus, izteiksmes līdzekļus, ko viņi lieto, valodā ieviesuši gan 19. gadsimta kultūras darbinieki jaunlatvieši, gan Rainis, gan arī vēlāki rakstnieki. Šīs abas puses būtu jālīdzsvaro.

‒ Par dzeju esat sācis interesēties agri, tomēr pirmo profesiju ieguvāt tekstilmākslas specialitātē, lai tad atkal atgrieztos pie literatūras…

‒ Izvēle par labu dzejai brieda pakāpeniski. Tieši Mākslas akadēmijas laikā tā padziļinājās un ieguva profesionālu slīpējumu, jo pirms tam nejutos tik talantīgs, lai uzskatītu sevi par dzejnieku. Iespējams, tādēļ arī debitēju vēlāk. Pēc gadskaitļiem esmu tuvāk Jāņa Elsberga, Andra Akmentiņa paaudzei, bet pirmā grāmata iznāca, kad publicēties jau bija sākuši Kārlis Vērdiņš, Ronalds Briedis, Ingmāra Balode. Varbūt šī atrašanās ārpus paaudzēm man ir devusi arī noteiktu brīvības izjūtu…

‒ Dzeja krājas, bet pēdējais krājums iznācis vairāk nekā pirms desmit gadiem. Kādēļ?

‒ Ir tik daudz darba pienākumu, nepieciešamība nodrošināt sevi un ģimeni, bet dzejas tapšana un arī atlase krājumam prasa laiku, kurā netraucē blakuslietas. Te arī jautājums par to, kā valsts gādā par literatūrzinātniekiem un muzeju darbiniekiem. Turklāt man vienmēr bez redaktora palīdzības bijis grūti izveidot krājuma sakārtojumu. Tomēr tagad manuskripts ir gatavs, Valsts kultūrkapitāla fonds to ir atbalstījis, un šā gada pirmajā pusē tam būtu jāiznāk apgādā “Mansards”.

Reklāma
Reklāma

‒ Kā sabalsojas dzejai, atdzejai un literatūrzinātnei nepieciešamās, šķiet, gluži pretējās īpašības?

‒ Reiz intervijā esmu teicis, ka gatavošanās atdzejai līdzinās darbam pirms gobelēna tapšanas – tikpat rūpīgi jāpiemeklē materiāli, tas ir vienlīdz piņķerīgs un darbietilpīgs process, visai atšķirīgs no dzejas tapšanas. Atdzeja arī ir savas oriģinalitātes izkopšana, tomēr pakļaujot to virsuzdevumam. Vienlaikus tā ir mācīšanās, tiekšanās apgūt tādu izteiksmes veidu, kas pašam nav raksturīgs. Kas attiecas uz literatūrzinātni, tad, izņemot ļoti retus gadījumus, dzejnieki neuzturas vakuumā, bet gan interesējas par citu kolēģu darbu un savā apziņā izveido noteiktu autoru hierarhiju. Man šī interese pārauga dzejas rāmjus, pārtapa vēlmē formulēt, kas tieši latviešu dzejā ir interesants, kādas likumsakarības to virza uz priekšu.

***

pēc benzīna un saules smaržo

Tavas pavasara istabas. nav it nekā

kas notiktu pēc tam

kliedz griestos mežazosu rindas

acis ciet un dzimtene nāk šurp

pa koridoriem kurus veido nakts

nekā pēc tam

nekā uz palikšanu

mums katra istaba uz vienu dienu

 

***

mūzika mūsu galvaspilsētā smejas

bet es eju uz pilnīgi pretējo pusi

tas nozīmē ka man vairs nav bezizejas

toties palikusi iespēja klusēt

 

milzīgā visuma piere

slejas pār namu jumtiem

un tas ir miers. jā esmu mierā

un klusēšu stundām

 

bet ar to mūziku… lai jau tā trako

lai jau sagroza pilsētai galvu

balta elpa pār lūpām lapos

un guls tev matos par spalvu

 

Variācija

nekādu noslēpumu. viss jau uzrakstīts

pār kailu klaju akla zvaigzne zaro

neko vairs nevar… vecā vinda līkst

pret ūdens aci tālā akas galā

 

tik sīciņu. tik trīsošu kā viss

kas paglābies uz brīdi Tavā elpā:

uz brīdi paglābies. bet tūdaļ irs

un pārvērtīsies sudrabā un zeltā

 

tad kam vairs mana vienzilbīgā balss

pret stingo spožumu ar savu sāpi

ar visu atlikušo esmi sit?

 

man nodreb sirds – kā ceriņlapa

jo manā vietā to jau prasa cits – –

 

***

jau zīmogs rēns uz visām ainavām

jau tuvās salnas skūpstītalka gaisā

es topu mēms. no viena gabala

kā akmens kas vēl gaida plaisas

un visa sāpe staigā ārpusē

pirms ziedu brūču pilnā pļava

man skurbi tvanot pateiks “nē”

un visu izasiņos elpā savā

***

spožlapseņu pūļi pār saulē kūpošiem niedru jumtiem.

lietus laika gals un garaiņi… laiks dziedāt.

sīkie putni eglē kaut ko ķibina

un sanāk piņ piņ piņ.

 

cik filigrāni skujas meln pret zilo augstumu

un skaisti balsis sevi darina līdz vakars

aizvelk dārzam priekšā milzu ēnu.

 

visums retām zilbēm klaudzina pie loga.

 

tāds augusts ka no tauriņiem

nav miera.

 

***

neklausies neklausies

lietas tik sīkas tik smalkas un liekas

ka liekas — nekad nav bijušas

 

no rīta noraso liepas stumbrs

noraso arī zāle

tāle kā tu redzi ir stingusi

 

nemierīgi kustas tikai kaut kādi sīki mākoņu kušķi

fons miglains bet tuvumā nav nekādas vajadzības redzēt skaidrāk

 

neklausies neklausies zvaigznāju klaigās

tās balsis ir baigas

 

tas ir sākums

izdangātam rītam