Rezervāti kļūst par slimību perēkļiem un draudu zemniekiem. Taču medniekiem neļauj palīdzēt 4
Indulis Burka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Gaujas Nacionālajā parkā Siguldas pusē ir četri rezervāti – Roču meža, Sudas purva, Inciema senkrasta un Nurmižu gravu. Tā ir daļa no Gaujas Nacionālā parka, kam no 2019. gada septembra līdz 2023. gada janvārim Dabas aizsardzības pārvaldes uzdevumā SIA “Estonian, Latvian & Lithuanian Environment” izstrādā dabas aizsardzības plānu turpmākajiem 12–15 gadiem.
Lai cik paradoksāli būtu, dabas sargātāji šajos plānos vēlas pilnībā izlikt aiz borta medniekus, lai gan paši, aprakstot situāciju, žēlojas par meža dzīvniekiem un to nodarīto postu, atzīstot, ka medības ir efektīvs veids, kā regulēt dzīvnieku skaitu un līdz ar to nepieļaut tik lielus postījumus.
Šāda situācija jau bija saistībā ar dabas lieguma “Mežole” aizsardzības plānu, par ko rakstīja “Latvijas Avīze”.
Par dabas sargātāju plāniem Siguldas, Līgatnes, Krimuldas un Amatas novadā nav sajūsmā arī vietējie mednieki, kuriem apkaimes zemnieki pieprasa sargāt tīrumus no meža iemītnieku postījumiem. Iespēju zemniekiem palīdzēt gan ir visai maz.
Lai arī rezervātu teritoriju hektāri iekļauti medību klubu platībās, medīt šajās teritorijās nedrīkst.
Mazliet vēstures
Gaujas Nacionālais parks tika nodibināts 1973. gadā. Pirmais parka direktors bija Gunārs Skriba. Tolaik teritorijām, par kurām ir runa, bija rezervāta statuss. Notika gan medības ar dzinējiem, gan gaides medības.
Kad Skribas kungs beidza savas darba gaitas, Gaujas Nacionālo parku un arī Dabas aizsardzības pārvaldi piemeklēja nelaime – iestāžu vadībā nonāca tikai biologi – cilvēki, kuriem nebija intereses un arī izpratnes par dzīvnieku populāciju.
Viņus interesēja vien kukaiņu un augu labsajūta, līdz ar to ļoti atšķirīga apsaimniekošana attiecībā uz meža dzīvniekiem.
Protams, meža un rezervāta teritorijas robežas nav taisnas līnijas. Vismaz teorētiski medniekiem būtu iespēja medīt kādā nelielā privātīpašnieka meža gabaliņā, taču praksē tas nav iespējams, jo tik un tā kaut kur nāksies skart rezervāta teritoriju.
Savulaik Dabas aizsardzības pārvaldi vadīja Sandra Bērziņa. Apkaimes mednieki centās panākt kaut cik jēdzīgu vienošanos par robežu apsaimniekošanu, jo bieži vien ievainotais dzīvnieks no masta ieskrēja rezervāta teritorijā un mednieki sestdienās un svētdienās cēla tālruņa klausuli, lai zvanītu un informētu, ka ieies rezervātā pēc nokritušā medījuma.
Taču iesāktais darbs palika nepabeigts, jo Bērziņa amatu atstāja. Sākās Jura Jātnieka ēra. Viņš vienkārši atteicās runāt ar medniekiem. Šobrīd Dabas aizsardzības pārvaldi vada Andrejs Svilāns, pie kura mednieki vēl tikai grasās iet ciemos.
Problēma problēmas galā
Ikvienam, arī nemedniekiem, ja nu vienīgi izņemot vaboļu pētniekus, zināms, ka dzīvnieks apmetas uz dzīvi tur, kur ir mierīgāk, netālu pietiekama barības bāze un ūdens.
Tātad rezervāti ar stingrā režīma zonu ir ideāla vieta, kur apmesties mežā dzīvniekiem, turklāt lielā koncentrācijā. Taču turpat mežmalā – metru no rezervāta robežas – sākas kviešu vai kukurūzas lauks.
Piemēram, cūkas šo attālumu šķērso sekundes desmitdaļā. Līdz ar to nosargāt lauku ir neiespējami.
Kāds saimnieks, kuram nācies šo rezervātu tuvumā dēstīt kartupeļus, pat algojis cilvēku, kurš pa dienu gulējis, bet naktī kurinājis ugunskurus, starp kuriem staigājis.
Cūkas ātri sapratušas, kas un kā, pieradušas pie uguns un dūmiem. Kamēr vīrs vienā galā, tās rok otrā… Sākoties Āfrikas cūku mērim, cūkas rezervātos krita cita pēc citas.
Mednieki ir neizpratnē, kāpēc šāda situācija tiek pieļauta. Galu galā, ja tas ir bioloģiskās daudzveidības rezervāts, tajā ir jābūt un jāsaglabā sugu daudzveidība, bet pašlaik lielās mežacūku koncentrācijas dēļ tur liela daļa teritoriju ir uzraktas. Dabiskajā vidē daba pati noregulē dzīvnieku skaitu.
Tā kā cilvēka darbība ir izjaukusi dabisko līdzsvaru, kāda no sugām sāk dominēt un iznīcina citas sugas. Ir tikai loģiski, ka medījamie dzīvnieki koncentrējas teritorijā, kur tie netiek traucēti, un nodara postījumus vai iznīcina citas sugas.
Un tieši mednieks ir vienīgais spēks, kas spētu reāli pasargāt no pilnīgas iznīcināšanas tās dabas vērtības, ko nolemts sargāt.
Mednieki atceras – kad šajās teritorijās vēl varēja medīt, tur bija skaistas gravas, tagad tā ir kritalu piegružota un cūku uzrakta teritorija. Vēl viena problēma, kas jāpiemin, – lielās egles pārņēmuši mizgrauži, krīt nokaltušie koki un veido cilvēkam nepieejamu labirintu.
Pārapdzīvotība rezervātos tos degradē
Mežacūku un briežu likumsakarīga pārapdzīvotība rezervātos (liegumos) degradē pārējo faunu un floru – bioloģisko daudzveidību un neskarto dabu. Zūd rezervāta izveidošanas pamatnosacījums.
Rezervāti dzīvnieku pārapdzīvotības dēļ pārtop par slimību perēkļiem. Tas ir zinātniski pierādīts – kur kaut kā par daudz, tur rodas slimības, kas ne tikai var tālāk izplatīties ārpus rezervātiem, bet arī atstāj sekas uz rezervāta pārējo floru un faunu.
Tiem, kuri dēvē sevi par dabas sargātājiem, laiks saprast, ka mednieks nav bieds, bet gan kompanjons un efektīvs instruments, lai panāktu vēlamo – dabas aizsardzību. Tikai jāpārkāpj saviem principiem un aizspriedumiem, jārīkojas atbildīgi un ar saimnieka vērienu, nevis jānosaka aizliegumi un jāiebāž galva smiltīs.
