Foto: SHUTTERSTOCK

Meitene, kas palūdza nogalināt tēvu 3

Ir piektdiena, 6. marts, pulksten 11. Tikko Daugavpils tiesā prokurore Anita Dzjadzina nolasījusi vienošanos par sodu un tiesnesis Ģirts Aizsils pasludinājis pārtraukumu līdz pulksten 15, kad viņš nolasīs pilno spriedumu.

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Lasīt citas ziņas

Alise (vārds mainīts) piekritusi, ka viņa tiek sodīta ar trīs gadu un četru mēnešu cietumsodu par uzkūdīšanu nogalināt savu tēvu. Viņa gatavojas tam, ka brīvībā palicis pavadīt vēl tikai četras stundas.

Piedāvāju tās aizvadīt kopā, jo

Alise uz tiesu atnākusi viena,
CITI ŠOBRĪD LASA

kaut arī viņai ir gan draugi, gan ģimene. Tēva māti, savu vecmāmiņu, un tēva brāli, savu onkuli, kuri arī atnākuši uz tiesu, Alise par savu ģimeni neuzskata, viņu starpā nav attiecību.

Mazajā tiesas zālē visiem trijiem nākas pat sēdēt līdzās uz viena sola, un viņi izliekas cits citu neredzam.

Valsts norīkotā advokāte Valentīna Kepente ir sagatavojusi Alisi gaidāmajam, taču redzams, ka jaunā sieviete jūtas neomulīgi un nervozē. Viņa nav bijusi iepriekš sodīta un par cietuma dzīvi zina tikai no citu stāstiem. Tiesa, apcietinājumā izolatorā pavadījusi divas diennaktis, ko tagad atceras ar šausmām.

Alise ir 27 gadus veca divu mazgadīgu bērnu māmiņa. Kas pamudināja viņu lūgt kādam nogalināt miesīgo tēvu?

Visdrīzāk atbilde: emocionāla un fiziska vardarbība no tēva puses. To nenoliedz neviens, arī vīrieša māte – Alises vecmāmiņa. Cik vardarbība bija liela, tur jau detaļas atšķiras.

Gatavojot šo publikāciju, apmeklēju notikuma vietu, tikos ar ģimenes locekļiem, kaimiņiem, pašvaldības cilvēkiem. Apsūdzēto sievieti esmu redzējis jau iepriekšējās divās tiesas sēdēs, kad tika lemts, ko iesākt ar tiesvedību, un panākta sapratne, ka iespējama vienošanās par sodu.

Tad viņa nepiekrita klātienes sarunai ar žurnālistu, bija gatava tikai saziņai ar telefona īsziņu starpniecību. Tagad atlikušajās četrās stundās pirms došanās uz cietumu Alise ir gatava runāt.

Pēdējās stundas brīvībā

Aizejam pusdienās uz restorānu. Saku, lai izvēlas, ko sirds kāro. Viņa pasūta visvienkāršāko: kartupeļu pankūkas ar krējumu un kafiju. Pēc tam staigājam pa Daugavpils centra ielām: Alise atbild uz maniem jautājumiem par savu dzīvi un liktenīgo vakaru.

Jaunā sieviete atbild droši un pārliecinoši, taču jaušams, ka rūp pašas tēls un ka varbūt šis tas tiek noslēpts un attēlots gaišākās krāsās, nekā ir patiesībā. Bet dvēselē līst necenšos. Katram no mums var būt savs skats uz lietām un dzīvi.

Reklāma
Reklāma

Kamēr nonākam līdz Krimināllikumam – tur jau manevra iespējas ierobežotas. Arī man jāatbild uz jautājumiem: Alisi interesē, kas viņu sagaida cietumā. Atbildu, cik to ļauj krimināllietu žurnālista zināšanas un priekšstats.

Pabraucam gar Daugavas krastiem. Alise piekrīt apmeklēt Marka Rotko mākslas centru. Izrādās, skolas laikā labi zīmējusi. Meiteni izdodas pat sasmīdināt, spriežot, kur abstraktā ekspresionismā slēpjas māksla. Citā zālē melnas grafikas un fonā skan raudas audio ierakstā. Alise sagumst.

Un mums ir arī laiks doties uz tiesu.

Pēc nepilnas stundas Alisei uzliks rokudzelžus un aizvedīs uz cietumu. Laiks iet uz beigām.

Meitene to jūt un vēl naivi, izmisīgi jautā, ka varbūt viņu vēl šovakar neapcietinās un palaidīs mājās pie bērniem? Atbildu, ka diez vai, un man pasprūk: ātrāk sāksi sēdēt, ātrāk tiksi ārā. Alisei acīs parādās asaras, un viņa steidz sazināties ar bērniem, māsu un māti.

Dubļu un mēslu pasaule

Dubļu un mēslu pasaule. Tādu redzu lauku saimniecību, kur dzimusi, augusi Alise un kur saimnieko viņas ģimene. Pārdesmit slaucamas govis un tikpat gaļas liellopu. Tiesa, ziema arī šogad tāda, ka dubļi iet pa gaisu, un kad vēl mājās pagalms jādala ar lopiem… Bet ne jau vienīgā tāda saimniecība laukos, kur vienīgo cerību izdzīvošanai cilvēki redz lopkopībā, un tad nu raujas, kā māk un sanāk.

Alisei tas neliekas nekas īpašs. Viņa stāsta par jauko dabu pie mājas un to, ka darbs bijis ģimenes ikdiena un nemaz ne tik traks. Arodvidusskolā mācījusies par pavāri, taču mācības nepabeigusi, jo bijis jāatgriežas mājās, lai palīdzētu mātei saimniecībā.

Kad pieaugusi, meklējusi darbu pie citiem zemniekiem Vidzemē: strādājusi gan par slaucēju, gan braukusi ar traktoru, kaut gan nav tiesību. Piedzimuši divi bērni: katrs no sava vīrieša, uzturlīdzekļus maksā valsts. Ik pa laikam dzīve atvedusi uz dzimtajām mājām.

Tēvs gribējis valdīt pār visiem

Alisei vienīgās labās atmiņas par tēvu ir no dažām kopējās spiningošanas reizēm tuvējā upē un tās nedaudzās reizes, kad viņš nav dzēris un nodarbojies ar bērniem.

“Tēvam galvenais bija, lai visi bērni dzīvo mājās un strādā. Ja to negribat, tad ejiet projām un atpakaļ nenāciet! Tāda bija viņa nostāja. Bet mums jau gribējās arī savu jauniešu dzīvi. Viņš bija greizsirdīgs pat uz pieaugušo dēlu, kurš gribēja kādreiz pie draudzenes aiziet. Tēvs valdīja pār visiem, arī pār māti.

Bet pats īsti negribēja strādāt, īpaši kūts darbus un citus, kas bija netīri. Atceros, vienreiz atbrauc sociālie darbinieki, visa ģimene dubļos līdz ausīm griež cukurbietes, bet tēvs baltās biksēs iznāk no mājas… Kādam arī komandēt vajagot, tēvs mēdza teikt,” atceras Alise.

Tēvam nepaticis, ka pa nakti mazie bērni traucē gulēt. Arvien vairāk sācis dzert. “Kad māte kādu dienu neatveda alu, sākās histērija, draudi, lika pa nakti braukt uz točkām vai pats gāja pēc dzeramā pie kaimiņiem. Māte no viņa ļoti baidījās, bet mums reiz viņa teica, ka tēva uzturēšana viņai izmaksā tik, cik viena govs, tikai jēgas nekādas: ne pienu dod, ne ko citu…

Tēvs palaida arī rokas pret bērniem – tā mūsu mājā bija ikdiena. Reiz man ar elektrības vadiem sita pa seju tikai par skolas piezīmi. Seja palika zila. Bet vistrakākais, ka tēvs seksuāli uzmācās manai māsai. Es pieķēru, kad māsa bija maziņa, un vienreiz uzskrēju virsū, kad māsa bija jau liela un pašai jau bērns: tas bija reāls seksuāls akts! Māsa jau gribēja iet uz dīķi slīcināties.

Man tādas domas nāca galvā, kad biju 14 gadus veca. Tēvs bija ļoti greizsirdīgs māsas dēļ, ka viņai var būt citas attiecības. Man tēvs arī gribēja seksuāli uzmākties, bet es neļāvos.

Mēs nevienam neko neteicām, jo žēlojām māti un baidījāmies no tēva, kurš jau vienreiz bija aplējis māju ar benzīnu un draudēja aizdedzināt.

Pat tēva māte, kas viņu tagad taisa baltu, teica, ka vajadzētu mums viņu par visu šito ar žurku indi noindēt,” stāsta Alise.

Noskaidroju, ka policijai tomēr ziņots par tēva vardarbību pret tobrīd nepilngadīgo Alisi. Viņš 2011. gadā krimināli sodīts ar piespiedu darbiem, ko nav atstrādājis, tāpēc dabūjis sēdēt cietumā. Pēc tam atgriezies ģimenē, kaut gan

psiholoģe bija ieteikusi tēvu nošķirt no Alises. Iespējams, ka tieši tas bija pēdējais piliens

Alises nostājā, ka ne uz vienu nevar paļauties un problēma jārisina pašai.

Kad Alise ar savu vecāko brāli un māsu bijuši vēl mazi, tēvam atņemtas vecāku tiesības par nerūpēšanos par bērniem un dzeršanu, viņš klimtis apkārt, bet iegriezies arī ģimenē. Pēc kāda laika atgriezies pavisam un sievai piedzimuši vēl divi bērni, pār kuriem nu tēva tiesības bijušas. Braucis sociālais dienests, bāriņtiesa, un problēmas neesot saskatītas.

“Kā jau ģimene laukos. Sūri, grūti strādā, bet nesūdzas, turas kopā. Jā, dubļos un ne ideālā kārtībā, bet bērni skolā saposti un tīri. No malas ģimene likās draudzīga, emocionāli viens otram piesaistīti. Kārtīga un centīga māte. Ar tēvu bija problēmas, bet ne tādas, lai šķirtu viņu no ģimenes,” man saka avots pašvaldībā.

Krimināllietā ir Alises un viņas māsas liecības par tēva vardarbību un seksuālo uzmākšanos – par to esot uzsākts pat atsevišķs kriminālprocess pret nu jau mirušo tēvu.

Liktenīgā nakts

Bet atgriezīsimies pie liktenīgā 2019. gada 14./15. jūnija.

“Tēvam bija paģiras, un viņš visu dienu ārdījās par visādiem sīkumiem. Kad vēl māsa vakarā aizbrauca strādāt un neatbildēja uz tēva zvaniem, viņš vispār palika psihs! Paņēma mačeti, sāka to vicināt, sakot, ka visiem galvas apcirtīs, ja māsa tūlīt neatbrauks! Mēs izvedām mazos bērnus no mājas un teicām, ka, ja kas, skrieniet pie kaimiņiem, kas bija tīrumā,” saka Alise.

Viņa man noliedz, ka tajā vakarā zvanījusi Pēterim (vārds mainīts), savam gadu jaunākajam paziņam – tikai pirms kādas nedēļas viņam sūdzējusies par tēvu un teikusi: ja vari ar viņu tikt galā, tad tiec! Nosist neesot likusi. Pēteris tajā dienā atbraucis negaidīti, vēl kaimiņiem prasījis ceļu. Un pagalmā tad arī nositis Alises tēvu, kaut arī ģimene esot mēģinājusi viņu atturēt.

Jā, kādreiz mēdzis “kult” bērnus

“Atbrauca trīs. Divi palika automašīnā, viens sita tēvu. (Publiski nolasītajā spriedumā gan neparādās ziņas, ka bijušas vēl kādas personas. – A.D.). Skrēju pēc palīdzības pie kaimiņiem,” man stāsta Alises brālis.

“No tēva bērnībā visi esam dabūjuši trūkties, bet nebija jau viņš nekāds zvērs.

Alise palaidās, tāpēc dabūja ciest visvairāk. Es ar tēvu vienmēr pēc konfliktiem salabu, Alise tā nemācēja. Tēvs dusmojās, ka Alise staigā apkārt un dzīvoja nezin kur, sadzīvoja divus bērnus. Kad bija mājās, negribēja strādāt – vairāk sēdēja un bakstīja telefonu. Tad tēvs kliedza. Viņš nebija jānogalina. Lai tagad māsa pasēž un padomā.”

“Mēs labi sadzīvojām. Nekādi draugi nebijām, bet palīdzējām viens otram, kad vajadzēja. Alisi zinājām: meitene, kā jau meitene. Kad viņas brālis tajā vasaras naktī atskrēja, mēs izsaucām policiju,” saka tuvākie kaimiņi.

“Man no Alises bail, viņa ir traka sieviete, patīk vīrieši un alkohols, bērni viņai jāņem nost! Tēvs bija agresīvs, bet ne tik ļoti, lai būtu jāsit nost,” šāds viedoklis ir attālākam kaimiņam.

Nosistā vīrieša māte sarunā ar mani nenoliedz, ka viņš dēls mēdzis kādreiz “kult” bērnus, ja tie neklausījuši, bet nekāds varmāka neesot bijis. Esot gatava likt galvu ķīlā, ka nekādas seksuālās uzmākšanās nav bijušas, par to mazmeitas, viņasprāt, būtu saucamas pie melu detektora.

Alise esot liela mele, alkoholiķe, pinoties ar dažādiem vīriešiem un jaucot ārā svešas ģimenes – arī par to dabūjusi sutas no tēva. (Starp citu, vīrieša mātei šajā procesā nav nekāda statusa. Alises māte atzīta par cietušo, taču viņa nekādu kompensāciju nepieprasīja un lūdza noteikt Alisei pēc iespējas mazāku cietumsodu).

Alise noliedz, ka ir alkoholiķe. Kopš decembra, kad kādā saietā bijusi iedzērusi, noticis konflikts, tur bijis arī viens viņas bērns, un viņai atņemtas mātes tiesības, viņa nedzerot vispār (bērni tagad ir pie viņas mātes).

“Nevienu ģimeni ārā nejaucu. Nu, ja kāds pats izrādīja interesi… Viens precēts saimnieks man rakstīja īsziņas, un es viņam atbildēju ar romantiskām īsziņām, par ko viņš man maksāja. Tam saimniekam bija daudzas tādas kā es,” apgalvo Alise.

“Ja izdotos atbrīvoties no tēva”

Tiesnesis Ģ. Aizsils piektdien nolasīja pilno spriedumu. To iespējams pārsūdzēt Augstākajā tiesā kasācijas kārtībā. Šajā spriedumā izskanēja fakti, kas nedaudz nesakrīt ar Alises man teikto.

Proti, spriedumā teikts, ka viņa ar Pēteri iepazinusies internetā pagājušā gada martā, kad viņš strādājis ārzemēs. Maijā vīrietis atgriezies Latvijā un vēlējies kopdzīvi ar Alisi, aicinot pie sevis ar abiem bērniem. Alise atbildējusi, ka tas neesot iespējams, jo tēvs neļaušot, sūdzējusies par tēva emocionālo, fizisko vardarbību pret sevi un arī seksuālo vardarbību pret māsu.

Alise teikusi, ka kopdzīve būtu iespējama tikai tad, ja izdotos atbrīvoties no tēva.

Spriedumā tas neizskanēja, taču man zināms, ka krimināllietā piefiksēti arī konkrēti Alises izteikumi, ko vajadzētu izdarīt ar tēvu, piemēram, aizvest uz mežu un tur atstāt un tamlīdzīgi.

14. jūnija vakarā, minimāli iedzēris, Pēteris braucis Alisei pakaļ. Kad ieradies, teicis Alisei, lai savāc mantas, bērnus un dodas viņam līdzi. Alise atbildējusi, ka tēvs neļaušot. Tad ap vieniem naktī Pēteris paņēmis no automobiļa riepu montāžas atslēgu, ar kuru uzbrucis pagalmā iznākušajam tēvam, kurš aktīvi nepretojies.

Pēteris sitis pa galvu, izmantojot arī pagalmā atrasto grābekļa kātu, lāpstu, bērnu krēsliņu, dūrēm un kājām.

Tad apmetis vīrietim ap kaklu virvi un gribējis viņu vilkt projām ar automobili, bet, redzot, ka tuvojas policija, aizmucis. Pēteri arestēja tajā pašā dienā.

Tiesnesis savā spriedumā norādīja uz viņa rīcībā esošo informāciju no Probācijas dienesta par nogalinātā vīrieša vardarbību pirms tam. Tiesnesis minēja arī Pētera saasināto taisnīguma izjūtu. Bet vienalga: cilvēku nedrīkst nosist.

Arī Pēteris līga ar prokurori par sodu: sešiem gadiem cietumā. Pēteris neesot pilnībā visu vainu uzņēmies uz sevi. Ja nebūtu līguma par sodu un (jo īpaši) fonā ziņas par Alises tēva vardarbību, tad Pēteris būtu notiesāts uz 8–10 gadiem, bet Alise – uz 5–7 gadiem cietumā. Noslēdzot vienošanos, abi atzina savu vainu. Notiesātie, ja cietumā labi uzvedīsies, varēs lūgt priekšlaicīgu atbrīvošanu pēc divām trešdaļām no nosēdētā termiņa.

“Esmu aizstāvējusi savu ģimeni no varmākas, bet tas mani nepaglāba no cietuma,”

kādā no pastaigas brīžiem pa Daugavpils ielām saka Alise.

Novēlēju viņai lietderīgi izmantot laiku cietumā – izglītoties, strādāt. Kad atvadāmies, uz Alises rokas virspusē redzu rētu. Tēvs bērnībā to tīši bez iemesla pielicis pie karstas plīts durvīm, man apgalvo Alise.