Meklējot džentlmeņu kodeksu. Elmārs Šefanovskis par Latvijas regbiju 0
Japānā pilnā sparā rit Pasaules kausa izcīņa regbijā, bet Latvijas izlase sestdien ar maču Ungārijā pēc gada pārtraukuma atgriezīsies Eiropas čempionāta pirmās konferences Ziemeļu divīzijā jeb ceturtajā līmenī. Pirms tās uz sarunu par vietējo regbija saimniecību aicinājām Elmāru Šefanovski (27), vienu no valstsvienības un kluba “Miesnieki” līderiem.
Kā nokļuvi regbijā?
E. Šefanovskis: 16 gadu vecumā Baldonē draugi uzaicināja pamēģināt. Sākumā īsti neaizrāva, bet pagāja ziemas fizisko treniņu cikls, un tas man iedeva stimulu. Sāku spēlēt jauniešu čempionātā, 18 gadu vecumā jau biju Latvijas izlasē regbijā-7. Dažādu traumu dēļ lielā regbija izlasē sāku spēlēt četrus gadus vēlāk. Organiskāk jūtos “septītniekā”, kur vairāk izpaužas individuālā meistarība.
Pirms četriem gadiem regbija-7 izlase piedalījās Rio olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrā. Kāpēc šoreiz tik tālu netikāt?
Vilciens aizgāja Eiropas čempionāta posmos, kuros cīnījāmies par palikšanu A grupā. Izlases komplektācija un sagatavošanās posms nebija augstākajā līmenī. Pirms Rio mēs trenējāmies gandrīz profesionālā līmenī, turklāt liels palīgs bija ārzemju latvietis Dāvis Jansons.
Šoreiz izlasē tika iesaistīti dažādu līmeņu spēlētāji, līdz ar to kopējais sniegums bija tāds, kāds bija, zaudējām pat Bosnijas un Hercegovinas regbistiem, kas bija jauniņie šajā līmenī.
Varbūt pie vainas bija klubu iekšējās nesaskaņas, individuālās intereses. Visiem patīk uzvarēt, turklāt jebkuriem līdzekļiem, bet jājūt mēra robeža, nedrīkst ignorēt ētikas principus. Bija dažādi pārkāpumi, interešu konflikts, šķelšanās starp klubiem, un tas aiziet tālāk izlašu līmenī.
Šomēnes lielajai izlasei būs spēles pret ungāriem un zviedriem. Kādi mērķi?
Galvenais mērķis ir uzvarēt. Domāju, ka komandu “Miesnieki” un “Livonia/Garkalne” regbisti ir labā fiziskā formā, jo aizvadītas Baltijas “TOP līgas” spēles, jācer, ka nav bijušas traumas. Jāizveido stabils spēlētāju kodols, lai varam kvalitatīvi aizvadīt mačus. Sagatavošanās cikls gan ir ļoti īss.
Pavasarī pie izlases stūres debitēja brits Gerijs Vokers. Kādas vēsmas viņš ienesis?
Nedaudz mainījies spēles taktiskais zīmējums un attiecīgi arī daži spēlētāji, kuri, viņaprāt, no tā izkrīt. Trenera Sergeja Lisko laikos mums bija brutālāks regbijs, bet pie Gerija ir brīvāka spēle ar aizsargājošiem spēlētājiem, mazāk ar smagajiem, lai ir dinamiska bumbas kustība. Man līdz ar to ir lielāka loma, kā saspēles vadītājs vairāk pārvietojos pa laukumu.
Iepriekšējā mačā izlasē bija četri ārzemnieki ar latviešu saknēm. Cik organiski viņi iekļaujas komandā?
Diezgan labi, esam atvērti. Sarunājamies angliski, bet šo to viņi apguvuši arī latviski. Nav tā, ka būtu galvas tiesu pārāki un mēs atpaliktu spēles līmenī, fiziskā ziņā daži vietējie pat ir vairāk gatavi. Bet viņi agrāk sākuši spēlēt, tāpēc ir pārāki dažos individuālajos aspektos.
Latvijā dažs uzskata, ka ar tautiešu iesaisti izlasē jābūt uzmanīgiem, jo vietējie visu laiku trenējas, bet īsi pirms spēlēm atbrauc ciemiņi un pabīda viņus malā.
Ja ir tādi papildu resursi, tad tie jāizmanto, bet nedrīkst pārāk piesātināt un atstumt vietējos. Īpaši tad, ja kāds spēlē izlasē ilgus gadus, bet ierodas ārzemnieks, par kura spējām nav īstas pārliecības, taču nomaina viņu laukumā. No otras puses – vietējiem tā ir papildu motivācija un konkurence. Redzu, ka jaunie nav noskaņoti tiekties uz izlases līmeni, varbūt jūt lielo atšķirību salīdzinājumā ar pieredzējušajiem.
Latvijas regbija saime nav liela, bet ik pa laikam kā īlens no maisa lien ārā dažādi skandāli. Kāpēc tā?
Iespējams, tās ir individuālas ambīcijas, cenšoties pierādīt savas spējas un iegūstot kaut kādu apmierinājumu. Uzskatu, ka šādi konflikti nav pieņemami, īpaši, ja paskatās, kādā līmenī Latvijā ir regbijs.
Mums jārūpējas par to, lai celtu sporta veida prestižu, nevis grautu ar nesaskaņām. Tās ir jārisina iekšēji federācijā, nevis jāliek uz āru, lai nomelnotu viens otru.
Jāveicina izlases līmeņa attīstība un jāceļ regbija gods citu sporta veidu vidū – ka tā ir vērtība. Saka – šis ir huligānu sporta veids, ko spēlē džentlmeņi. Ārpus laukuma jābūt vienotiem, jo mēs kopā esam ļoti maz.
“Livonia/Garkalne” un “Miesnieku” divcīņa ir ļoti pamatīga. Vai arī starp spēlētājiem jūtama funkcionāru rīvēšanās?
Jā, novērojami dažādi asumi, kas pēc tam pāriet izlases līmenī. Spēlētāji nav līdz galam atvērti, ir robežas, un tas pazemina mūsu sportisko varēšanu. Katru reizi izlasē atmosfēra veidojas citādi. Nav jau slikts mikroklimats, bet noteikti varētu būt labāks, ja nebūtu konfliktu Latvijas čempionāta līmenī. Jūtams, ka ir divas nometnes.
Vai trešā puslaika tradīcija Latvijas čempionātā dzīvo? Varbūt jūs pie galda varat nonākt uz viena viļņa?
Latvijas čempionātā nolikums neparedz trešo puslaiku un tiek organizēts ļoti reti. Baltijas “TOP līgā” gan mājinieku komandai tas jārīko – sanāk kopā paēst, apspriež spēli, tādēļ tur bijām pie viena galda ar “Livoniju”. Varbūt kādam individuāli arī šādā situācijā saglabājas robežas un ambīcijas, kurām nevar pārkāpt, bet kopumā konfliktu nav.
Japānā pilnā sparā rit Pasaules kausa izcīņa, ļoti fiziska. No malas skatoties, grūti saprast, kā netiek sadragāti atslēgas kauli, pleci, ribas, galva.
Izskatās, kā gaļas mašīna darbotos 80 minūšu ilgumā. Redzams atlētisms, tehniskā un taktiskā sagatavotība. Jāteic, ka amatieriem daudz biežāk gadās traumas, jo viņi nav apmācīti, kā izpildīt tvērienu. Tur visiem līmenis ir diezgan līdzīgs, zina, kā darboties konkrētās situācijās, kad ir čupas uz zemes un nezinātājs neko nevar saprast. Zina, kā pasargāt sevi un pretiniekus. Protams, dari visu, lai uzvarētu, bet nav uzsvērts speciāli traumēt otru.
Kas pēc kārtīga regbija mača notiek ar ķermeni?
Daudz atkarīgs no pozīcijas. Manējā ir diezgan pateicīga, lai gan visi grib “nomedīt”. Vajadzīga vismaz trīs dienu atpūta, lai ķermenis atjaunojas un atkal gatavs slodzei. Traumas veicina arī tas, ja reti apmeklē treniņus un neesi kārtīgi sagatavojies spēlei.
Vai regbiju joprojām var saukt par džentlmeņu sporta veidu?
Ir situācijas, kad džentlmenisms pazūd, bet lielākā daļa cenšas to ievērot. Pats galvenais ir, ka tvērienā nevari nokrist, pats nenokrītot. Izlašu līmenī ir komandas, kam patīk asumi, tās cenšas provocēt. Piemēram, Andoras regbisti ir ļoti rupji, vienmēr iedunkās, paraus. Es esmu mierīgais, cenšos atbildēt ar savu spēli, taupu enerģiju tiešajiem uzdevumiem. Visvairāk patīk spēlēt pret lietuviešiem. Viņi ir nomināli spēcīgāki nekā mēs gan lielajā regbijā, gan “septītniekā”, bet mēs allaž izejam un cīnāmies par uzvaru. Kad Lietuvas izlasi pieveicām Rīgā, tā bija labākā spēle, kādā esmu piedalījies.
