“Mēs bijām reāli monstri!” Kā zemessargi 90. gados palīdzēja cīņā pret bandītiem 62
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Zemessardzes darbošanās pirmajos gados pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas jau uzskatāma par vēsturi. Tajā milzums saistošu, dramatisku un šaušalīgu stāstu, kas ļauj noprast, kā zemessargi iesaistījušies tiešā cīņā ar bandītismu 90. gadu sākumā. Bez tā laika pirmo zemessargu entuziasma un drosmes daudzas lietas pēdējos gadu desmitos būtu izskatījušās citādi, visdrīzāk, arī pati Zemessardze būtu atšķirīgāka.
Par savām gaitām stāsta pieredzējušais Jēkabpils 56. Kaujas atbalsta bataljona zemessargs seržants un prasmīgais lauksaimnieks Gundars Kalve, kas Krustpils novada Kūku pagastā apsaimnieko pusotru tūkstoti hektāru.
Vai atceries kādas īpaši spraigas mācības pirmajos Zemessardzes gados?
Gundars Kalve: Tas bija 1993. ga-dā, man bija 23 gadi, 19 stundās veicām 107 kilometrus. Pirmos četrdesmit kilometrus – kādus septiņus skrienam, piecus sešus ejam. Mēs sākām trīsdesmit seši cilvēki. Izgājām no štāba no paša agra rīta, lai netraucētu satiksmei, nebiedētu cilvēkus, jo bijām pilnā kaujas ekipējumā, ļoti, ļoti nobruņoti. Ar mugursomām, ar uzkabēm. Un no trīsdesmit sešiem maršu izturējām septiņi.
Aizmugurē brauca divas mašīnas, kuras ik pa laikam paņēma tos, kam bija noberztas kājas vai kaut kādu citu iemeslu dēļ juta, ka stājas ārā.
Pēc tam to vajadzēja aprakstīt Zemessardzes štābam, un štābā, kur bija cilvēki ar lielu pieredzi, teica – tie taču ir monstri! Mēs arī bijām monstri, tas bija mūsu jaunības un spēka brieduma augšējais punkts – ne tik sen bijām atnākuši no armijas. Principā “suvs” – speciālo uzdevumu vienība (SUV) – arī izturēja to gājienu.
“Krievos” – padomju armijā – biju uzdzinis ļoti spēcīgu fizisko formu, neļāvu tai samazināties, strādāju zemnieku saimniecībā jau kā īpašnieks. Govis slaucu ar rokām, sešas govis. Pajautājiet vecām tantēm, ko nozīmē izslaukt sešas govis trīs reizes dienā. Tagad jau tos, kas slauc trīs reizes, uzskata par pamuļķiem. Es tāpat kā kolhozu laikos slaucu trīs reizes, izņemot gadījumus, kad biju uzdevumos. Tad slauca vecmāmiņa.
Transporta nebija vai bija ļoti ierobežots, un, lai nebūtu jāpieskaņojas autobusam, es uz darbu skrēju. No mājām līdz Zemessardzes štābam ir kādi 11 kilometri, un tos aizdesoju. Tad kļuvu modernāks, ar velosipēdu braucu. Ja vecaistēvs iedeva motociklu, braucu ar to. Skriešana bija normāls pasākums. Tad jau nebija kā tagad: ja tu izej ielās formā, tevi uzskata par Tvaika ielas klientu. Neatkarība bija tik-ko atgūta, Zemessardze bija ārkārtīgi populāra, katrā pagastā – mums Zīlānos, kas ir Kūku pagasta centrs, bija vesels vads.
Tātad Zīlānu ciematā dzīvoja 32 pilnvērtīgi zemessargi, četras pilnas nodaļas. Tas izveidojās vēsturiski, jo barikāžu laikā no lauku reģioniem uz Rīgu brauca ar smago tehniku, traktoriem, smagajām mašīnām, vilcieniem, un Zīlānu kolhozs bija viens no tiem, kas ļoti aktīvi iesaistījās barikāžu procesos, un nevis mēģināja kādu atrunāt no braukšanas uz barikādēm, bet mudināja. Un deva tehniku. Neatkarības vēlme mūsos bija dziļi, līdz pat kaulam. Jau tad veči pilnā briedumā teica, ka viena lieta ir neatkarību iegūt, otra noturēt.
Cik daudz zemes atguvāt?
Sākām ar 2,4 hektāriem, bet mantojumā kopumā bija 35 hektāri. Mana vectētiņa Ginta tētis Atbrīvošanās kaujās bija mašīnists. Zīlānos bija galvenais depo. Un viņš bija uz bruņuvilciena, kurš bija te mūsu, te lielinieku, te atkal mūsu rokās. Varbūt par to viņš saņēma zināmu daudzumu zemes. Reāli 1992. gadā bija 2,4 hektāri. Sākumā bija divas govis, četras cūkas. Vecmāmiņa gribēja divas cūkas, teicu, ka vajag vismaz četras. Manī bija uzņēmēja vēlme kaut ko arī pārdot. 1995. gadā jau bija sešas govis.
Paralēli iestādījām kartupeļus, likās, ka varētu nopelnīt. Bija četri hektāri kartupeļu. Bet tos nevienam nevajadzēja – ēd pats! Aizvedām uz Aloju. Par mašīnu bija jāmaksā 300 latus, saņēmu tikai 170 latus. Tur bija 28 tonnas, seši septiņi cilvēki līdz diviem naktī krāvām to fūri, rokas bija izstiepušās tik garas, ka pa zemi vilkās. Paralēli pārdevu pienu, sviestu, biezpienu – vedu ar autobusu uz pilsētu pārdot.
Mugursomā krējums, biezpiens un rokās vēl divas kannas ar pienu. Autobuss pilns, jāsaspiežas, neviens nemaz negrib tā brīvi laist tevi iekšā. Stāvi kā siļķe mucā.
Aizbraucu, atstāju pie tantiņas, viņa dzīvoja Raiņa ielā, lai vieglas smiltis, par Zīgeristu vienmēr balsoja. Viņa pārdeva, es braucu pēc divām vai trim dienām – tukšas burciņas un naudiņa. Vēl bija cūkas. Sākām arī ar cukurbietēm, kamēr cukurfabrika bija, labi gāja. Fabriku slēdza, tas bizness arī aizgāja pa pieskari. Paralēli visam es jutu, ka vislabāk iet graudi. Vislabāk saprotu šo kultūru, ar to ir vislabākie rezultāti, zinu, ka maizi cepa un ceps. Graudu audzēšanu es nekad nebiju pametis. Un rapsis – beidzamie desmit vienpadsmit gadi, tagad rapša man ir ļoti daudz. 1999. gadā izveidoju pirmos dīķus. 2000. gadā tiku pie pirmās dīķu ražas.
Kā iestājies Zemessardzē?
Tas bija, kārtojot dokumentus par saimniecības atgūšanu īpašumā, – pie viena no pilsētas advokātiem sēdēju rindā, blakus drukns vīrs. Vārds pa vārdam, pļāpājam (ne jau tā kā tagad, kad visiem ir baigie noslēpumi, labi, ka ir Covid, ir par ko parunāt…). Kas un kā, tikko no krievu armijas atnācu. “Un kur dienēji?” Saku – beidzu jūras kājniekos, “paņēmu koferi” beidzamajos mēnešos. Uz mutes neesmu kritis, bet otrā pusē arī tāds pats onkulis, tāds korpulents, un saka – tu zini, ar ko runā? Tu runā ar Jēkabpils bataljona komandieri. Nāc, stājies pie manis, man tādi džeki vajadzīgi.
Otrajā dienā biju klāt, jā, sēž tas pats cilvēks. Juris Niedrītis – pirmais bataljona komandieris. “Redz, cik labi – nu viss, tad šovakar esi uz dežūru!” Jo cilvēku jau nebija. Tas bija 1991. gada oktobra sākumā, nebija nevienas pistoles, neviena strēlnieku ieroča. Es tiku salikts pirmajā maiņā ar manu labu draugu Mairi Halli, kurš atnāca no armijas pusgadu ātrāk. Un tā mēs pirmo maiņu nodežurējām un pēc tam bijām viens pāris speciālo uzdevumu vienībā Jēkabpils bataljonā.
Aizkraukle, Ogre un Jēkabpils bija tolaik nokomplektēta ar riktīgiem “rīkļurāvējiem”, jo mums vienībā bija puiši, kas dienējuši gan Stepanakertā, gan Persijas līcī, gan desanta triecienbataljonos – elitāri puiši mēs bijām, pat ļoti elitāri.
Vecuma grupa – 23 gadi mums ar Mairi kā jaunākajiem, un kādi 33 desmit gadus vecāki, bijušie desantnieki. No mums baidījās kā no nāves.
Kas baidījās?
Bandīti.
Pastāsti par kādu operāciju.
Operāciju jau bija ļoti daudz, principā jau “suva” dzīve dalījās divos lielos nogriežņos. Sākumā līdz 1993. gadam bija mežs, nostiprinājām dažādas izlūku prasmes, diversijas, pozīciju noturēšanu, formēšanu, bet pamatā tie bija izlūkgājieni pēc kartēm, attālumu noteikšana, soļu skaitīšana. Kompass tiek atņemts – gandrīz vai aizsietām acīm jāorientējas vidē un jānovērtē apstākļi. Mums bija ļoti labi instruktori.
1993. gadā galvu uzslēja rekets. Jēkabpils ir interesantā vietā, jo nav Rīgas zona un nav arī Daugavpils.
Lielās brigādes – Haritonovs ar visiem saviem tuvcīņu skolotājiem, karatē, neslēpa, ka viņi trenē šos čaļus. Cepuri nost – viņi bija normāli čaļi, tikai sēdēja ierakumu otrā pusē. Viņi turēja vārdu, dzīvoja pēc rokasspiediena principiem, nekad nepiemānīja, taču viņi bija bandīti.
Mēs bijām zemessargi formā, bet ar diezgan līdzīgiem uzskatiem par nodevību, par mīkstčaulību, par principiem. Taču viņi pārkāpa likumu, un mums vajadzēja viņus “sapakot”. Faktiski ne tik daudz mēs viņus nomierinājām, viņi paši viens otru apšāva.
Bija mums tāds klubs blakus Zemessardzei – tas bija viņu, bandītu, klubs. Tajā viņi tikās, kārtoja darījumus, dalīja nodevas. Kad rīdzinieki brauca runāt ar daugavpiliešiem, tas notika tajā klubā. Un mēs viņus dzenājām, es personiski esmu vienam no līderiem pistoli iebāzis mutē un uzvilcis gaili, protams, mēs strādājām maskās.
Taču viņi labi zināja, ka balss man ir tāda, uz ielas cilvēku satiekot, balsi vai acu skatu nekādi nenoslēpsi.
Maskas bija speciāla zīme, jo, izņemot “suvu”, ar maskām neviens nestrādāja. Visi jēkabpilieši zināja, kas mēs esam “suvā”, un jāsadzīvo mums bija šā vai tā. Kaut kur ballēs vai dzeršanās mēs tikāmies, mums bija Zemessardzes balle – tas notika pāri ielai, protams, ceļi krustojās, kāvāmies ar viņiem, reizēm arī nekāvāmies, visādi gāja.
Beigās viņi apšāva cits citu. Viens no viņiem sevi nobeidza ar narkotikām, kādā savstarpējā apšaudē trīs tika nošauti, divi ievainoti. Divi aizmuka uz Angliju, joprojām viņi pie mums ir meklēšanā. Visi bandīti ir zināmi.
Etniski šeit bandītos latviešu bija pat vairāk par cittautiešiem. Un ap 1994. gadu viņi apšāva cits citu.
Viņi trenējās tuvcīņās, svaru zālēs, bet tajā pašā laikā arī lietoja daudz alkohola un daudz ko citu. Mēs Zemessardzē arī nebijām svētie, bet nekad to nedarījām uzdevuma laikā. Es biju vada komandiera vietnieks. Ja gadījumā man bija kāda atbildīga lieta, es teicu – veči, nevienu gramu! Un arī šodien, ja, piemēram, man ir kāda svarīga tikšanās, es nedzeru pat 50 gramus.
Bet tad, kad mēs atgriezāmies pēc trim dienām mežā, pēc diezgan grūta uzdevuma, tad teicu – viss, čaļi, maucam! Un tad formiņas nost, automāti nodoti, civilajās apģērbjamies – nekad neesmu bijis atturībnieks, arī šodien neesmu.
Vēl viena būtiska epizode – no Pļaviņām bija signāls, ka policisti netiek galā ar kaut kādu grupējumu. Likums noteica – ja viņi atrodas Pļaviņās, tātad Aizkraukles rajonā, tad mēs, jēkabpilieši, nekādi nedrīkstam tur strādāt. Informācija par to nāca no Jēkabpils policijas, viņi teica – mēs nebraucam, jo mums nav šādu pilnvaru vai resursu. Visa nodaļa atradāmies štābā pēc mācībām. Un aiznesāmies uz turieni kādi deviņi cilvēki, iegājām krogā.
Situācija bija nokaitēta, viņi visi kā mūris. Iekšā piepīpēts, mūzika, daudz cilvēku, uzreiz bija liela agresivitāte – kas tie tādi, ko jūs te darāt! Es teicu – viss, dokumentu pārbaude! Protams, viņi nepakļāvās jebkādām pavēlēm. Mēs bijām formās ar sejas maskām, ar automātiem, pistolēm.
Un toreiz pat īstenībā mums paveicās, jo viņu bija daudz – kādi trīsdesmit cilvēki. Domāju, būs švaki, noņēmu no drošinātāja, pārvilku – ielaidu lodi stobrā. Un viņi tādi – ādas jakās, īsiem matiņiem, viens paķēra man aiz stobra un rāva, bet pirksts taču ir uz gaiļa!
Man blakus bija draugs un cīņu biedrs Uldis, kas uzreiz saķēra stobru, lai neizrauj, un, kā automāts izšāva, tā rokas atsprāga nost. Sāka pārējie celties no galdiem augšā, nākt mums virsū. Es pacēlu stobru gaisā un vairākas reizes šāvu griestos. Pēc tam visi kaut kā apsēdās – šāvieni jebkuru karstgalvi nomierina. Viss beidzās diezgan mierīgi. Ārā arī bija šaušana. Mēs toreiz nevienu nepaņēmām, jo tad viss beigtos ar asinsizliešanu, bet arī nepazemojāmies. Protams, šaušana, liels incidents, ieradās prokuratūra, policija, tiesu eksperti, izņēma ārā čaulītes, krimināllieta tika ierosināta. Bija liela jezga.
