Ja aprūpētājam alga ir nedaudz virs 400 eiro, tad tas mūsu laikos ir ļoti maz 1
“Kad cilvēki šeit ierodas strādāt par aprūpētājiem, tad ātri vien apjauš – spēs šo darbu darīt vai nespēs,” teic valsts sociālās aprūpes centra “Latgale” filiāles “Mēmele” sociālās nodaļas vadītāja Inese Rubina. “Ja nespēj, tad aiziet prom; ja spēj, tad strādā te ilgi.”
Uz “Mēmeli” devos pēc nesen notikušā aprūpes darbinieku streika, lai izzinātu, ko par darba apstākļiem un atalgojumu domā aprūpētāji, kas strādā patālu no Rīgas – Neretas novadā. “Mēmeles” personāls streikā nepiedalījās. “Tā nebija mūsu arodorganizācija, kas pieteica streiku,” nosaka filiāles vadītāja pienākumu izpildītājs Laimonis Klimovičs. Tas gan nenozīmē, ka daļa personāla nedomātu tāpat kā citi kolēģi, kuri streikā piedalījās. “Aprūpētājam ir smags darbs. Gribētu lielāku aldziņu,” pauž aprūpētāja Vija Garbunova. Savukārt darbabiedre sociālā aprūpētāja Irēna Mačiņa teic, ka ir priecīga par iespēju nopelnīt. Taču viņa ir pensionāre, tāpēc citā situācijā nekā tie, kam jāiztiek tikai no algas.
Lielākais darba devējs novadā
Aprūpes centra filiāles 202 klienti ir cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem un atbilstīgi 1. vai 2. invaliditātes grupai. Par viņiem gādā 110 “Mēmeles” darbinieki – medicīniskais personāls, aprūpētāji, autovadītāji, pavāri, dārzniece un citi. “Mēmele” ir lielākais darba devējs ne vien Mazzalves pagastā, bet visā Neretas novadā, stāsta L. Klimovičs. Piebilstot, ka lielākā problēma pašreiz, kā jau laukos, ir atrast trūkstošos medicīnas darbiniekus: “Pašreiz mums vajadzīga medicīnas māsa, fizioterapeits un ārsta palīgs.” Brīva ir arī viena aprūpētāja vieta. Taču šī viena darbinieka trūkums vēl nav krīze, saka Inese Rubina. Filiāles vadītājs spriež, ka drīz vien problēmas būšot arī šajā jomā. No lielā ceļa “Mēmele” atrodas piecus kilometrus, ar sabiedrisko transportu uz darbu atbilstīgi darba laikam (aprūpētāji strādā 12 stundas 14 reizes mēnesī) izbraukāt nevar, tātad jābrauc ar savu mašīnu. “Ja darbiniekam aldziņa uz rokas iznāk drusku pāri 400 eiro, tad tas mūsu laikos ir ļoti maz,” saka L. Klimovičs. Tā kā laukos peļņas darbu maz, cilvēkiem ir izvēle – strādāt par tādu algu, kādu maksā, vai nestrādāt vispār. Bet dzīves dārdzība ceļas, kā piemēru L. Klimovičs min maizes kukulīša cenu – vēl nesen tas maksājis 95 centus, bet šodien jau par 29 centiem vairāk – 1,24 eiro.
Aprūpētajam, kam jau ir pieredze, amatalga ir 440 eiro, sociālajam aprūpētājam – 567 eiro. Tā kā klienti ir cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem, visiem darbiniekiem, kas ar viņiem strādā, pienākas piemaksas par darbu ar īpašu risku – desmit procenti pie algas. Par nakts darbu piemaksa ir 50 procenti. Tā pirms nodokļu nomaksas aprūpētājai algas lapiņā ir pāri par piecsimt eiro, sociālajai aprūpētājai – virs sešiem simtiem. “Darbs ir ne tikai reizēm fiziski, bet arī psiholoģiski grūts. Un nav arī prestižs,” spriež I. Rubina.
Aprūpētāji ir fiziskā darba veicēji – cilvēku, kam trūkst funkcionālo spēju, paēdina, nomaina viņam pamperus, nomazgā. Savukārt sociālais aprūpētājs ir kā asistents palīgs, kurš pavada pie ārsta, ekskursijā un rūpējas, lai klientam būtu interesantāka dzīve.
Strādājot diendienā ar invalīdiem, personālam ir liels izdegšanas risks. “Lai to mazinātu, mums ir nodrošināts psiholoģiskais atbalsts – supervīzijas kursi, kur nodarbībās deviņu desmit cilvēku lokā pilnveido problēmu risināšanas prasmes profesionālajā jomā,” stāsta I. Rubina. Jautāju, vai, piemēram, māca, kā risināt situāciju, kad klients stāsta aprūpētājai, ka lolo pret viņu kādas siltākas jūtas. Jā, nodaļas vadītāja apstiprina, ka ir arī šādi gadījumi, un tad māca, kā palikt korektam pret šo cilvēku.
Katram – seši kvadrātmetri
Personāls zina, ka klienti, kam ir viegli garīgās attīstības traucējumi, diezgan labi spēj paši par sevi parūpēties. Viņiem vajadzīgs atbalsts medikamentu lietošanā, varbūt finanšu plānojumā un izlietošanā. Iespējams, turpinoties deinstitucionalizācijas projektam, viņi nākotnē pārcelsies uz dzīvi ārpus aprūpes nama. Profesionālajā valodā runājot – viņi ir pirmā aprūpes līmeņa klienti.
Bet klientiem ar smagu invaliditāti pienākas ceturtais aprūpes līmenis. Viņi jāēdina, jāģērbj, jānomazgā utt. – aprūpētājs un sociālais aprūpētājs nodrošina sadzīvi, jo klienti paši nejaudā neko.
Lielākajai daļai “Mēmeles” iemītnieku nepieciešams trešais aprūpes līmenis, tas nozīmē, palīdzība vajadzīga, taču kaut ko viņi spēj izdarīt arī paši.
Nodaļā, kur ir mazkustīgie klienti, atrodas 11 cilvēki. Viņiem ik dienu palīdz aprūpētājs un sociālais aprūpētājs, naktī nodaļā dežurē aprūpētājs. Vija Garbunova par dienas režīmu šajā nodaļā stāsta: “No rīta iedodam brokastis. Četriem cilvēkiem jāpalīdz paēst. Mums ir viens akls klients, viņam jāpienes ēdiens, jāieliek rociņās, tad jau ēd pats.” Dažiem jāpalīdz aiziet uz tualeti, dažam jāmaina pamperi. Tie, kas ratiņkrēslā, jāizcilā – jāieliek gultā, pēc atpūtas atkal ratiņkrēslā. Vasarā viņus izved laukā divas reizes, rudenī – vienu. Ir klienti, kas visu laiku jāuzmana, jo var sākties epilepsijas lēkmes. Ir klienti, kuri jāuzmana tāpēc, ka neorientējas apkārtnē: kad mēģina kur pārvietoties, neatceras, kā nokļūt atpakaļ.
Sociālajam aprūpētājam jāpalīdz aiziet uz procedūrām, pie psihologa aprunāties, stāsta Irēna Mačiņa.
Klienti dzīvo pa vienam, diviem, trim vai četriem istabiņā. Katram pienākas vismaz seši kvadrātmetri dzīves telpas. Atbilstīgi šim noteikumam “Mēmelē” gaida Labklājības ministrijas risinājumu, lai nākotnē tur būtu aprūpējami ne vairāk kā 200 klienti.
Pērk gardumus un krāj televizoram
“Mēmeles” iemītnieki no invaliditātes pensijas vai pabalsta paši saņem 10 procentus. Tā ir kabatas nauda, par ko viņi pērk veikaliņā gardumus, kafiju vai smēķētāji – cigaretes.
Aprunājos ar “Mēmeles” klientiem. Andrejs Šaķis ir vīrietis spēka gados. Viņš Sociālās integrācijas valsts aģentūrā apguvis gludinātāja profesiju un ir priecīgs par iespēju divas stundas dienā strādāt par veļas gludinātāju un tā nopelnīt papildu naudu kafijai un cigaretēm.
Citi kabatas naudu krāj, lai tiktu pie kādas kārotas mantas: sava televizora – kā Armands Eglītis, vai mūzikas atskaņotāja – kā Ziedonis Auziņš. Viņš klausās “Čikāgas piecīšu” un Daiņa Porganta dziesmas un stāsta, ka šeit jau pavadījis vairāk nekā 30 gadus. Vēl pirms dažiem gadiem Ziemassvētku sarīkojumā tēlojis Ziemassvētku vecīti, bet tagad vairs ne.
Armands Eglītis lepni rāda sporta sacensībās saņemtās godalgas. Minifutbola turnīrus cilvēkiem ar invaliditāti vairākās pasaules valstīs rīko higiēnas preču ražotājuzņēmums. “Mēmeles” komanda futbolu spēlēt braukusi pat uz Poliju.
Armands reizēm uz gaitenī esošās plīts pats cep kartupeļus, pankūkas. Aprūpētāja gan tikmēr ir līdzās, raugās, lai tiktu ievēroti ugunsdrošības noteikumi.
Mārtiņš Ķikurs “Mēmelē” dzīvo jau 15 gadus, vasarā nosvinējis 86. dzimšanas dienu, ir otrs vecākais aprūpes filiāles klients un saglabājis aktīvu interesi par dzīvi – klausās radio, katru nedēļu apmeklē mūzikas terapijas nodarbības, patstāvīgi vingro un iet satikt draugus uz ziemas dārzu. Mārtiņu regulāri apciemo meita un māsa. Bet sportiskajam Armandam Eglītim tēvs nesen nomiris, vairs radinieku nav, tāpēc viņam ģimenes vietā ir aprūpes centra cilvēki. “Mēs esam tava ģimene, Armandiņ, vai ne?” pa pusei jautājot, pa pusei secinot, saka Inese Rubina.
VSAC klientu skaits un personāla atalgojums
* Labklājības ministrijas pakļautībā esošajos piecos valsts sociālās aprūpes centros (VSAC) ar 27 filiālēm oktobrī pakalpojumus saņēma 3968 personas, kuru aprūpē ir iesaistīti gandrīz 3000 darbinieku (2018. gada 1. oktobrī bija plānotas 2965,55 amata vietas, bet faktiski bija aizņemtas 2856,35 amata vietas).
* Vidējie izdevumi uz vienu klientu vienā dienā 2018. gadā VSAC ir 24,95 eiro (2017. gadā – 23,59 eiro).
* Vidējā amatalga (bez piemaksām) aprūpētājiem 2018. gadā ir 430 – 450 eiro, bet sociālajiem aprūpētājiem 445 – 600 eiro atkarībā no noteiktās kategorijas (sk. tabulu)
Valsts sociālās aprūpes centra “Latgale” filiālē “Mēmele” aprūpētājam ar 3. kategoriju mēnešalga kopā ar piemaksu ir 566,24 eiro, bet sociālajam aprūpētājam ar 3. kategoriju mēnešalga kopā ar piemaksu ir 623,70 eiro.
