Aptauja: Kādas ir jūsu spilgtākās atmiņas par barikāžu laiku? 0
Andris Grīnbergs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Velta Lāce Saukas pagastā: “Kad 1991. gada janvārī Lietuvā jau bija kritušie, mēs kā viena liela ģimene – Saukas arodskolas audzēkņi un manas ģimenes locekļi – sēdāmies skolas autobusā un devāmies uz Rīgas lielo mītiņu krastmalā.
Pēc mītiņa palikām Rīgā, lai piedalītos barikādēs. Pēc atgriešanās mājās turpinājām organizēt darbiniekus un audzēkņus dalībai barikādēs. Bija sagatavota pat sava “čugunka”, pie kuras sildīties.
Barikādes mācīja vienotību un neļāva baidīties. Katra diena nāca ar lielu neziņu. Visspilgtākā atmiņa: ka barikādēs esam stipri.”
Ivars Freibergs Kuldīgā: “Man, tāpat kā citiem kuldīdzniekiem, bija dubultās barikādes – sargājām Kuldīgas radio torni un pastu, dzīvojām līdzi notikumiem Rīgā. Kuldīgā bija tāpat kā Rīgā – traktori, smagi piekrautas mašīnas, betona bluķi.
Patiesībā Kuldīgai piekrita ļoti svarīga loma – ja galvaspilsētā barikādes kristu, tad Kuldīgas radio, ko tajā laikā vadīja Silva Bendrāte, raidītu uz Zviedriju, lai visa pasaule uzzinātu par jaunumiem.
Satraucošs bija brīdis, kad izplatījās ziņa, ka no Skrundas militārā lokatora uz Kuldīgu izbraukusi kāda aizdomīga smagā automašīna. Mēs visi vienojāmies turēties pretī, parādīt, ka nebaidāmies.
Spilgti palicis atmiņā krievs Igors Serdjukovs no slavenā Kuldīgas “Vulkāna” – viņš profesionāli izvēlējās vietu lielajam ugunskuram, rūpējās par malku un pareizu dedzināšanu.”
Daiga Kalniņa Jēkabpilī: “Visspilgtāk atmiņā palicis brīdis, kad uzlīdu uz Rīgas radio mājas jumta un savā fotoobjektīvā tvēru skatus uz Pils ielu.
Jau tad sapratu, ka būs simbolisks foto – lejā kā bišu strops, kam svarīga brīvība un neatkarība, Vanšu tilts kā vertikāle uz nākotni.
Es kā bijusī slavenā fotogrāfa Egona Spura skolniece apzinājos, ka nu ir brīdis, kad patiešām jāierauga neredzamais, kad jāieskatās dziļāk un jātver plašāk.”
Kādas ir jūsu izjūtas, atceroties barikāžu laiku?
