Mesiāns un klasiķi Latvijas koncertzālēs 0
Aizvadītajā nedēļā publikai bija no kā izvēlēties. Visus koncertus neuzskaitīt, taču divas programmas izsauca īpašu ievērību – koncerts Latvijas Nacionālās bibliotēkas jumta korē, kam sekoja vēl viens potenciāli nozīmīgs pasākums Latvijas Nacionālajā operā.
Un abi koncerti atsauca atmiņā vēl virkni citu, dažādā ziņā radniecīgu, tādējādi vēstot, kas Latvijas aktuālajā koncertdzīvē īstenots īstajā laikā un ar cerētajiem panākumiem un kas savukārt palicis nerealizēts.
Sen gaidītā un 2014. gadā beidzot sagaidītā Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēka sniegusi vēl kādu patīkamu jaunieguvumu – kamermūzikas koncertiem piemērotu telpu jumta korē. Mūziķi ir atsaucīgi, publika – tāpat, un 2018. gada 6. novembra koncerts nebūt nebija pirmais nopietnas un piesātinātas laikmetīgās mūzikas programmas paraugs – vēl 16. oktobrī latviešu, lietuviešu un grieķu komponistu darbus soprānam un flautai tur atskaņoja Gunta Gelgote un Ģiedrs Gelgots. Taču šoreiz – mecosoprāna balss un klavieres; Marija Elizabete Sīgere un Toms Ostrovskis ar Olivjē Mesiāna ciklu “Harawi”.
Šī Latvijā vēl nedzirdētā opusa apakšvirsraksts “Mīlas un nāves dziesma” uzreiz atgādināja par citu franču meistara darbu, un patiešām – simfoniju “Turangalila”, kuru Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris spēlēja iepriekšējās sezonas atklāšanā, ar divām citām 40. gadu partitūrām – “Pieciem dziedājumiem” korim un “Harawi” – vieno tematiskas saites.
Pirmais secinājums, kas daudziem radies par Olivjē Mesiāna mākslu – šī mūzika aizrauj. Pat ja klausītājiem nav zināšanu par Mesiāna partitūru pamatā esošajām rafinētajām kompozīcijas tehnikām ar komplicētu melodisko un ritma modālo invariantu sistēmu, šī mūzika vienalga aizrauj ar kontrastu vērienu, harmonisko kolorītu un spriegumu starp gavilējošu triumfu un lirisku kontemplāciju.
Tādēļ arī interpreti regulāri pievēršas Mesiāna daiļradei, neļaujot sevi nobaidīt skaņdarbu dievišķajiem garumiem (arī “Harawi” hronometrāža tuvojas stundai), sakāpinātajai virtuozitātei un intelektuālās izsmalcinātības līmenim. Arī Mariju Elizabeti Sīgeri un Tomu Ostrovski intuīcija un profesionalitāte nepievīla.
Franču dziedātāja neapšaubāmi ir meistarīga laikmetīgās mūzikas interprete – par to liecināja intonācijas precizitāte, toņa kontrole un izkopta stila izjūta –, taču vienlaikus koncerta gaita radīja priekšstatu, ka viņa tikpat brīvi varētu dziedāt arī Debisī, Satī vai Bizē opusus – tik atraisīti un dabiski mecosoprāna priekšnesumā izgaismojās arī skaņdarba romantiskās zemstrāvas.
Un tieši tāpat Toma Ostrovska priekšnesums pārliecināja divos atšķirīgos rakursos – interpretācijas dramaturģiskā arhitektonika vēstīja par iedziļināšanos Mesiāna darbā un teicamu sadarbību ar solisti, turpretī klavieru spēles slīpējums un tembrālās krāsas – par emocionālu piepildījumu un plastiskumu.
Pēdējos mēnešos gluži vai pierasts, ka Latvijā uzstājas pasaulslaveni orķestri izcilu diriģentu vadībā. Tikai nesen izskanēja abas programmas ar Leipcigas “Gewandhaus” orķestri un Andri Nelsonu, labā atmiņā palikuši arī itāļi ar Antonio Papāno, arī Berlīnes “Konzerthaus” orķestris ar ērģelnieci Ivetu Apkalnu, taču tagad – Amsterdamas karaliskais “Concertgebouw” orķestris Filipa Herevēges vadībā 8. novembrī Latvijas Nacionālajā operā, klāt pieaicinot pianistu Jefimu Bronfmanu.
Un uzreiz jāteic, ka šāda koncerta jēga bija apšaubāma. Pirmkārt – operas akustikas dēļ; šāda līmeņa orķestriem īstā vieta ir Liepājas “Lielajā dzintarā” vai Rēzeknes “Gorā”. Otrkārt, repertuāra dēļ, jo pēc Andra Nelsona viesošanās viss atkal bija iebraucis vecajās sliedēs.
“Concertgebouw” orķestra priekšnesumā identificējamas divas nozīmīgas vērtības. Pirmā – nīderlandiešu uzstāšanās kopā ar Latvijas Mūzikas akadēmijas simfonisko orķestri Karla Marijas fon Vēbera operas “Oberons” uvertīrā, turklāt tik ievērojama un pieredzējuša meistara kā Herevēges pārraudzībā, kas katrā ziņā latviešu studentiem bija nenovērtējama pieredze, kura, starp citu, deva arī pienācīgu skanisko rezultātu.
Otrā un galvenā – Johannesa Brāmsa Otrās simfonijas atskaņojums, kurā bija viss, kas nepieciešams teicamai interpretācijai, – komponista pausto tēlu un ideju dziļa izpratne, precīzs balanss starp emocionālu jūtīgumu un skaņuraksta lasījuma racionālajiem aspektiem, saliedēts orķestra sniegums ar lielisku pūšaminstrumentu veikumu un siltu skanējumu stīgu grupā, gudra un vērīga vadība no diriģenta puses. Cauri akustisko traucējumu fonam šīs kvalitātes vismaz daļēji nonāca arī līdz klausītājiem.
Pa vidu – Ludviga van Bēthovena Ceturtais klavierkoncerts, kuru spēlē tikai tādēļ, ka to uzrakstījis Trešās, Piektās un Devītās simfonijas autors. Mūzika vilkās un vilkās, Jefima Bronfmana pianistiskās nianses un nokrāsas nevarēja pienācīgi uztvert nepiemērotas koncertzāles un instrumenta dēļ, un arī priekšnesuma lielās līnijas palaikam šķita apšaubāmas tādēļ, ka solists, diriģents un orķestris varbūt nemaz īpaši necentās šajā partitūrā iedvest dzīvību.
No tā visa izriet pāris jautājumi. Vispirms – kam ienāca prātā programmā salikt kopā Bēthovenu un Brāmsu, un vēl pielikt klāt Vēberu, tādējādi nolemjot koncerta gaitu dziļai monotonijai – un, ja Brāmsa Otrās simfonijas lasījums nebūtu tik izteiksmīgs, šī programma kļūtu par bezcerīgu izgāšanos?
Otrkārt, ja koncerts noritēja cikla “Dzimuši Latvijā” ietvaros un turklāt vēl bija veltīts Latvijas simtgadei, kur, lūdzu, palika latviešu komponistu mūzika? Un kas, sasodīts, tur īsti bija dzimis Latvijā? Taškentā dzimušais Jefims Bronfmans vai Gentē dzimušais Filips Herevēge?
Un, visbeidzot, pēdējais jautājums – vai Amsterdamas karaliskā orķestra nacionālā pasūtījuma ietvaros gadījumā neietilpst regulāri mūsdienu nīderlandiešu komponistu darbu atskaņojumi?
