Meteņi ir klāt! Kāpēc tos svinam, un ko likt galdā? 13
Meteņi (arī vastlāvji) ir seni pavasara gaidīšanas svētki, ko parasti svin septiņas nedēļas pirms Lieldienām. Šie gadskārtu svētki ir viduspunkts starp ziemu un pavasari – Ziemas un Pavasara saulgriežiem jeb Ziemas svētkiem un Lieldienām. Ziemai tuvojas beigas, bet pavasaris steidzas (vai, kā dažreiz pie mums gadās, nesteidzas) ieņemt savu vietu dabā un zemkopja darbos.
Līdzīgi kā Ziemas svētki mitoloģijas cienītājiem, Ziemassvētki kristiešiem vai Vecgada pavadīšanas/Jaungada sagaidīšanas svinības visiem pārējiem – Meteņi ir gaidīšanas laiks: kaut drīzāk nāktu pavasaris!
Nāc nākdams, Metenīti,
Daudz uz tevi gaidītāju:
Gaid’ arāji, ecētāji,
Gaid’ miezīšu sējējiņi.
Ir versijas, ka tieši Meteņu laikā senās indoeiropiešu tautas atzīmēja gadu miju, un tāpēc tie patiešām ir “vecā” darba/sezonas posma aizvadīšanas svētki. Kārtējā lieliskā iespēja atskatīties uz paveikto ziemas sezonā un sarīkot ģimenei greznas svētku pusdienas ar izklaidēm!
Metenis simbolizē gaismu un dievturu vidū tiek visbiežāk skatīts kā viens no Dieva dēliem. Senāk Meteni iztēlojās kā tādu radību, kas ierodas un darbojas lauku sētā cilvēku vidū. Šie ir īsteni ģimenes svētki, tāpēc arī Metenim tiek piedēvēta ģimenes tēva loma – viņam pašam esot gan sieva, gan bērni. Visdrīzāk Metenis ir norāde uz ģimenes tēvu kā tādu – katrs latviešu vīrs ir ģimenes galva, bet viņa pēcnācēji un tuvākie radi/draugi/kaimiņi iekļaujas kopējā svinību rituālā, tas ir, paliek par Meteņa bērniem, kas čakli strādā un gūst Meteņa gādību:
Meteņami pieci dēli,
Visi pieci arājiņi;
Meteņami piecas meitas,
Visas meitas malējiņas.
Visbiežāk Meteņus svinēja vienu veselu dienu – sākot ar saullēktu. Tad gatavoja mielastus un brauca tālos ciemos. Tā ir lieliska iespēja svētdienā apmeklēt tālus radus un draugus!
Iespējams, ap pusdienlaiku Meteņu svinētāji atgriezās, ēda svētku pusdienas ģimenes lokā un devās vizināties ar ragaviņām (vai arī to darīja bērni, kamēr pusdienas tiek gatavotas). Pašā vakarā devās budēļos pie kaimiņiem, dziedāja dziesmas un jautri čaloja.
Meteņos ir savi ēdieni, kurus nav grūti pagatavot arī mūsdienās. Par tiem var lasīt tautasdziesmās:
Metens nāk, Metens nāk,
Ko Metenis atnesīs?
Cūkas ausi atnesīs,
Miežu miltu plācenīti.
Tik dabūju grūdenīša
Kā Meteņa vakarā;
Tik dabūju priecāties
Kā rudeni kāziņās.
No tā mieža putru vāra,
No tā dara alutīnu.
Kā tā putra tā nereiba,
Ka reibst miežu alutīnis?
Kā jau latviešu svētkos arī Meteņos ir pieņemts ēst daudz un sātīgi. Viens no goda ēdieniem ir cūkas galva, kā arī tās smeceris, kājas un ausis – mūsdienās tas varētu būt transformējams aukstajā gaļā jeb galertā, kur sarecēšanu nodrošina cūkas kājas, bet interesanto struktūru – labi sagrieztas cūkas ausis. Var arī mēģināt pašam darināt uzkodas – žāvētas cūku ādiņas, kuras parasti pārdod gluži kā čipsus veikalā. Meteņi ir kārtējais iemesls eksperimentēt ar jau ierastajiem vai šķietami pazīstamajiem ēdieniem!
Kā jau samērā vēsā laikā, jāēd sātīgi, ievērojot arī zināmu taupību, tāpēc Meteņos cienā ar pākšaugiem:
Uz brāļiem, uz brāļiem
Metenīša vakarā!
Dos man pupas, dos man zirņus,
Dos man cūkas smecerīti.
Savukārt dainās minētos miežu vai kaņepju plāceņus – ar vai bez pildījuma (slokātiņi) un pīrāgus var darināt ikviena saimniece ar pieredzi cepšanā. Pie ēdieniem jāmin arī zīdenis/grūdenis, kas ir žāvētas cūkas galvas puse, kas vārīta kopā ar grūbām – laba alternatīva plovam vai arī tā latviskā reinkarnācija.
Un, protams, alus vai kāds līdzīgs raudzēts dzēriens.
