Mīlestība, nāve, politika. RECENZIJA par Viestura Kairiša “Salomi” Nacionālajā teātrī 1
Riharda Štrausa, Oskara Vailda, Viestura Kairiša, Kristas un Reiņa Dzudzilo “Salome” Nacionālajā teātrī ir mākslas darbs, kam ir teju matemātiska konstrukcija. Skatītāji kļūst par iestudējuma daļu jau brīdī, kad ienāk zālē, jo Gundara Grasberga pravietis Jānis Kristītājs jau pirms izrādes sākuma stāv partera vidū uz skatuves mēles, kas stilizētā formā atgādina Hanamiti – japāņu Kabuki teātra “ziedu ceļu”, pa kuru aktieri uznāk uz skatuves cauri skatītāju zālei. Arī citas izrādes mizanscēnas organizētas, nostādot aktierus ģeometriski stratēģiskās kompozīcijās un darbībā iesaistot proscēniju jeb to skatuves daļu, kas atrodas aiz Lielās zāles skatuves priekškara, kā arī pirmās ložas abās skatuves pusēs. Šis paņēmiens, tāpat kā Viestura Kairiša pirms pirmizrādes dažādos medijos sniegtās intervijas, skaidri liecina, ka izrāde ir tieša uzruna skatītājiem.
Iestudējumam piemīt visas līdzšinējām Viestura Kairiša un Dzudzilo tandēma sadarbībā tapušajām izrādēm raksturīgās kvalitātes – latviešu un pasaules dramaturģijas klasikas kombinēšana ar vienlīdz spēcīgu klasiskās mūzikas celiņu, izteiksmīga vizualitāte un apzināts atsvešinājuma princips, izrādi balstot nevis psiholoģiskā, bet simbolu valodā. Tomēr atšķirībā no Raiņa/Vāgnera “Uguns un nakts” (2015) un Ibsena/Grīga “Pēra Ginta” (2016) Vailda/Štrausa “Salome” ir viskoncentrētākā no Nacionālā teātra triloģijā iestudētajām izrādēm – kā hronometrāžā (nepilnas divas stundas), tā vēstījumā.
Lielā mērā šo koncentrētību nosaka režisora izvēlētais princips – izrādes darbību burtiski pakļaut Štrausa operas libretam, proti, liekot aktieriem runāt tekstu “pāri” mūzikai. No vienas puses, Kairiša vēlme radīt nosacītu hibrīdžanru – operizrādi – ir saistoša, un nevar noliegt, ka mūzikas dramaturģija ir spēcīgs ierocis, lai emocionāli “iekustinātu” skatītāju zāli. No otras puses, rodas nepārejoši traucējoša sajūta, it kā mūzika un izrādes darbība atrastos nemitīgā “rīvēšanās” procesā, sacenšoties par skatītāja uzmanību, bet tikmēr aktieri neveikli gaida mūzikas motīvu “galavārdu”, lai varētu turpināt runāt tekstu.
Oskara Vailda 19. gadsimta izskaņā sarakstītā viencēliena traģēdija “Salome” ir pārpilna ar simbolismam raksturīgiem tēliem, kas ieausti pat darba struktūrā. Lugas trīs daļas (Salomes un Jāņa Kristītāja satikšanos, Salomes “septiņu plīvuru deju” Hērodam un Salomes fināla monologu Jāņa Kristītāja nocirstajai galvai) simboliski iemieso trīs tekstā pieminētās mēness fāzes – baltais, asinssarkanais un melnais. Tikpat koncentrēti un lakoniski ir simboli, ko uz skatuves uzlikuši abi izrādes mākslinieki. Gan Reiņa Dzudzilo veidotajā telpā, gan Kristas Dzudzilo kostimērijā dominē trīs krāsas (melnais, zelts un baltais), kurām iespējams gana plašs skaidrojums: sākot no nakts kā cilvēka tumšāko dziņu atspoguļojumu melnajā krāsā, beidzot ar zeltu kā valdnieku/pārticības simbolisko iemiesojumu.
Gan Vailda lugā, gan Kairiša izrādē varoņi ir nevis vienkārši cilvēki, bet simboli. Vaildam Jānis Kristītājs iemieso svēto, sakrālo, bet Salome – profāno, un pravieša galvas nociršana būtībā kļūst par priekšmanifestu 20. gadsimtam, kas paziņo, ka Dievs ir miris. Tikmēr Salome kā viena no daudzajām modernisma mākslas femme fatale jeb sievietēm vampiem (šeit varētu pieminēt kaut vai tādu tēlu kā Franka Vēdekinda Lulu) kļuvusi par simbolu sievietes destruktīvajai seksualitātei, kas vīriešiem liek (šajā gadījumā – burtiski) zaudēt galvu.
Viesturu Kairišu Vailda Bībeles sižetā balstītā darba reliģiskais konteksts interesējis salīdzinoši maz – un tieši tur, manuprāt, slēpjas izrādes problēma, atraujot iestudējumam vienu, taču ļoti būtisku vēstījuma līmeni. Tā vietā režisors radījis stāstu par mīlestību, nāvi, politiku un teātri kā tām dzīves daļām, kuras uztveramas kā spēle un kurās neizbēgami būs uzvarētāji un zaudētāji.
Agneses Cīrules bezgalskaistā Salome, kura lielāko izrādes laiku atrodas skatuves proscēnijā, ir zelta kleitiņā ieģērbta skatuves zvaigzne, kas pieradusi, ka uz viņu skatās (skaidrāk nekā jebkad finālā izskan viņas skaudrā vilšanās, ka pravietis uz viņu tā arī nepaskatījās). Arī horeogrāfes Elīnas Lutces iestudētā “septiņu plīvuru deja” balstīta nevis iepriekšējās skatuviskajās tradīcijās – erotizēti orientālos ritmos, bet apzināti neveiklā stilizētā vērša–toreadoru nāves dejā, režisoram šo norisi interpretējot visai didaktiski – kā nevainības zaudēšanu. Aktrise ar lomas sarežģīto zīmējumu tiek galā lieliski. Tikmēr Gundara Grasberga vienkāršā melnā kostīmā ieģērbtais Jānis Kristītājs, runājot nevis ar Salomi, bet ar skatītāju zāli, pat vairāk atgādina politiķi, kurš skandē partijas ideoloģiskos saukļus.
Pa vidu šiem diviem “titāniem” atrodas pārējie izrādes varoņi, kurus aktieri atveido maksimālā koncentrētībā. Jau trešo reizi apliecinot sevi kā Viestura Kairiša izrāžu ideālo aktieri, kā plastikā un mīmikā, tā lomas psihoanalītiskajā saturā šedevrāls ir Artura Krūzkopa Hērods. Atmiņā paliekoši ir arī Jēkabs Reinis (Nubiešu zaldāts) un Uldis Siliņš (Jaunais sīrietis). Salīdzinājumā ar pārējo aktieransambli atšķirīgi, jo drīzāk reālpsiholoģiskā teātra koordinātās, spēlē Lolita Cauka, kuras Hērodija veidota kā daļējs Salomes spoguļattēls vecumā.
Viestura Kairiša “Salome” ir manifests, kas aicina skatītāju “nezaudēt galvu” – pat tad, ja to pieprasa tik valdzinoša būtne kā Salome, un postulē, ka šajos laikos Dievs ir paslēpies, lai neredzētu ļaunumu, kas valda pasaulē.
Oskars Vailds/Rihards Štrauss, “Salome”, iestudējums Nacionālā teātra Lielajā zālē
Režisors: Viesturs Kairišs, scenogrāfs Reinis Dzudzilo, kostīmu māksliniece Krista Dzudzilo, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, horeogrāfe Elīna Lutce, Andreja Vaicahovska muzikālais noformējums, tulkotāja Gita Grīnberga.
Lomās: Agnese Cīrule, Lolita Cauka, Gundars Grasbergs, Arturs Krūzkops, Jānis Āmanis, Romāns Bargais, Uldis Siliņš, Jēkabs Reinis u. c.
Nākamās izrādes: 6., 15., 22., 23. februārī.
Vārds skatītājiem
Armands Kalniņš: “Pārliecinošs ansamblis – Cīrule, Cauka, Grasbergs – “uz viļņa”.”
Vilnis Auzāns: “Augsta kvalitāte visos komponentos. Kvalitatīvs mākslas darbs. Bieži mums teātra mākslā tā nemaz negadās.”
Twitter.com.
