Viegli grotesku, taču nepārspēlētu tēlu radījis Voldemārs Šoriņš “sliktā biznesmeņa” Viktora lomā, tomēr izrādes centrā izvirzās Marijas Bērziņas spilgti iedzīvinātās Aldas liktenis.
Viegli grotesku, taču nepārspēlētu tēlu radījis Voldemārs Šoriņš “sliktā biznesmeņa” Viktora lomā, tomēr izrādes centrā izvirzās Marijas Bērziņas spilgti iedzīvinātās Aldas liktenis.
Publicitātes (Kristapa Kalna) foto

Mīlestība un noziegumi pierobežā 0

Uz Nacionālā teātra Lielās zāles skatuves pirmizrādi piedzīvojusi teātra rīkotajā oriģināldramaturģijas konkursā otro vietu ieguvusī Annas Rancānes luga “Bišumāte un vilkacis”, kas vēsta par dzīvi divtūkstošajos gados kādā vārdā nenosauktā izmirstošā ciematā Latvijas pierobežā. Izrādes radošā komanda un izteiksmes līdzekļi gandrīz tie paši kā Nacionālā teātra skatītājiem pazīstamajā un iemīļotajā dramaturģes Danskovītes un režisora Valda Lūriņa diloģijā “Latgola.lv”, un tomēr “Bišumāti un vilkaci” nevar uzskatīt par līdzvērtīgu veiksmes stāstu.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Dzejnieces Annas Rancānes luga šķiet pieblīvēta gan ar sadzīviski konkrētām detaļām (tādām Latvijas lauku reālijām kā kandžas dzīšana, kontrabandisms, lauksaimniecības bizness, kaimiņu naids, alkoholisms u. tml.), gan vispārinātiem simboliem, kuru mērķis ir atklāt varoņu rīcības motivāciju, raksturus un morālo stāju. Lugas pirmajā daļā, kad galvenās varones Aldas vīrs Silvestrs paziņo, ka viņa bišu drava ir aizgājusi bojā, vecmāmiņa Domicele it kā vecuma vājprātā brīdinoši atkārto, lai neaiztiek bišumāti. Vēlāk ar šo tēlu tiek salīdzinātas ne tikai lugas varones, bet, jādomā, arī Latvijas stiprās sievietes – mazas, taču milzīgu spēku apveltītas būtnes, kas atrodas stropa (tātad ģimenes un vispārinot – arī sabiedrības) centrā. Otrajā daļā savukārt dažādās kombinācijās uzmācīgi tiek atkārtoti vārdi “vilks”, “vilkatis”, “saplosīt”, “gaudot” u. tml., it kā tiktu citēta krievu klasiķa Aleksandra Ostrovska luga “Vilki un avis”.

Lugas simboliskais slānis šķiet pievienots mehāniski, taču vēl problemātiskāks tekstā ir Latvijas lauku dzīves tēlojums – neiespējami noticēt, ka 21. gadsimta (!) Latvijā visi cilvēki neatkarīgi no izglītības līmeņa runā ne tikai literāri pareizā, bet pat poētiskā valodā. Šī sajūta kulminē meža ainā, kad Alda aiz nemīlētā vīra muguras satiekas ar savu liktenīgo mīlestību Juri un gandrīz dzejā saka: “Es labi zinu, ka mums abiem nekad nekā nebūs kopīga, ne zemes, ne māju, ne mīlestības, tikai šie daži vakari, tikai spožās rudens zvaigznes, tikai šie dubļi zem tavas mašīnas riepām. Kaut es varētu tik dziļi iegrimt tavā dzīvē, kurā man nav un nekad nebūs nekādas vietas.” Jūtams, ka aktieri uz skatuves gan šajā, gan citos dialogos cīnās ne tikai ar tamlīdzīgiem aforismiem, bet arī ar lugas tekstu vispār, jo tajā varoņu domas un jūtas ir aprakstītas dekoratīvos vārdos, bet ne izstrādātas iekšējā darbībā un savstarpējās attiecībās.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tomēr vienā aspektā luga ir sarežģītāka par izrādi: tajā gandrīz neatšķirami savītas divas pasaules – tagadnes un atmiņu, reālā un fantāzijas, dzīvo un mirušo. Izrādē režisors Valdis Lūriņš kopā ar radošo komandu šo motīvu atrisinājuši ilustratīvā skatuviskajā formā. Lindas Ģībietes veidotās videoprojekcijas rāda gan reālas Latvijas lauku norises (piemēram, cūku bēres), gan bālos kostīmos staigājošas, 
gaišu oreolu apvītas mirušo cilvēku figūras, kuras laiku pa laikam bez acīmredzama iemesla pārvietojas arī pa skatuvi. Reālās un fantāzijas pasaules nošķīrumā gan palīdz mākslinieka Oskara Pauliņa radītā gaismu partitūra, kas Oskara Dreģa pieticīgo skatuves noformējumu padara vizuāli izteiksmīgāku un krāšņāku. Tikpat klišejiski kā mirušo pasaule iezīmētas jaunākās un vecākās paaudzes attiecības – LKA aktiermeistarības studentu atzīstamā plastikā iemiesotie jaunieši attēloti kā monolīta melnā tērpta panku grupa, kas uzbrāžas uz skatuves tikai ar vienu mērķi – sacelt troksni un tēlot dumpinieciskumu.

Pārdomas raisa arī tas, kā izrādē interpretēts lugas centrā esošais attiecību trijstūris. Galvenās varones Aldas dzīvē ir divi vīrieši – viņas vīrs, vietējais zemnieks biznesmenis Silvestrs, kuru aktieris Mārtiņš Brūveris spēlē ārišķīgā karikatūrismā, tādējādi uzskatāmi cenšoties rādīt, cik viņš ir nederīgs Aldai, un liktenīgā, taču no loģikas viedokļa neizdibināmu iemeslu dēļ neaizsniedzamā mīlestība – Gundara Grasberga klusais, vīrišķīgais Juris. Lugas autore šajā mīlestības trijstūrī apspēlējusi klasiskas TV ziepju operas sižetu – par sievieti sapņotāju, kura savā laulībā nav laimīga, taču šķiet pārāk aizņemta ar romantisku ilgošanos, lai reāli kaut ko savā dzīvē mainītu. Izrādē akcenti šķiet citi. Režisors Valdis Lūriņš un aktrise Marija Bērziņa Aldas tēlu it kā nocēluši no mākoņiem un padarījuši krietni piezemētāku, kaut arī romantiskus akcentus joprojām piešķir Jurates Silakaktiņas radītie sievišķīgie, taču no reālisma viedokļa lauku sadzīvē neiederīgie kostīmi. M. Bērziņa Aldu spēlē kā gudru, praktisku sievieti, kura ir pierobežas ciemata prāts un sirds, un šajā kontekstā tiešām dīvaini šķiet tas, ka viņas vīrs Silvestrs, hronisks alkoholiķis varmāka, sievas pretī runāšanu apslāpē ar sitieniem, bet viņa to nez kāpēc pazemīgi pacieš.

Vairāk dzīvīguma iestudējums iegūst otrajā daļā, kur darbība notiek pēc desmit gadiem un ir lokalizēta kādā vietējā kafejnīcā bārā. Vecgada vakars kļūst par kulminācijas punktu samilzušajiem savstarpējiem konfliktiem, un arī aktieriem ir iespēja izpausties nedaudz kolorītākās sadzīviskās situācijās. Dzīvu, interesantu stāstu kafejnīcas īpašnieces Zilgmas lomā radījusi Daiga Gaismiņa, dziļi un ticami nospēlējot salauzta sievietes likteņa motīvu. Viegli groteskus, taču nepārspēlētus tēlus radījuši Voldemārs Šoriņš “sliktā biznesmeņa” Viktora un Normunds Laizāns jokainā azartspēlmaņa Zepkas lomā, kaut arī nav saprotams, kādēļ aktierim visu otro cēlienu jānīkst skatuves dziļumā pie spēļu automāta.

Izrādes otrajā daļā plašākas iespējas izvērst varones likteņa drāmu ir arī Marijai Bērziņai, kura aizkustinoši balansē uz sievišķīga lepnuma un trausluma robežas. Pirmajā cēlienā aktuālie centieni izstāstīt Latvijas vēsturi no Otrā pasaules kara līdz mūsdienu sociāli ekonomiskajām problēmām zaudē nozīmi – izrādes centrā izvirzās aktrises nospēlētais spēcīgas, gudras, taču būtībā vientuļas sievietes stāsts.

Reklāma
Reklāma

UZZIŅA

Anna Rancāne, “Bišumāte un vilkacis”, iestudējums Latvijas Nacionālā teātra Lielajā zālē

Režisors: Valdis Lūriņš, scenogrāfs Oskars Dreģis, kostīmu māksliniece Jurate Silakaktiņa.

Lomās: Marija Bērziņa, Daiga Gaismiņa, Lāsma Kugrēna, Ilze Rūdolfa, Dace Bonāte, Mārtiņš Brūveris, Gundars Grasbergs u. c.

Nākamās izrādes: 20., 27. , 30. decembrī.

VĀRDS SKATĪTĀJIEM

Una Griškeviča: “Ļoti smeldzīga, tiešām laba un redzēšanas vērta izrāde, kas liks par daudz ko padomāt…”

Ilze Kraukle: “Izrāde atstāja plašu sajūtu gammu, tik precīzi režisors ir atspoguļojis Latgales pierobežu. Ļoti patiesa, sirsnīga un skaudra izrāde, brīvi plūst enerģija.”

Twitter un teatris.lv.