Mīlestībai pieglaimoties nevar. Normunda Akota recenzija par Dmitrija Petrenko iestudējumu “Malыš” Liepājas teātrī 1
Normunds Akots, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
No vēstures aizbēgt nav iespējams, jo tas ir ceļš, kuru nosacīti brīvā vai piespiedu kārtā esam nogājuši, lai izdzīvotu, nepazaudētu sevi un saglabātu to vērtību kodolu, kas mūs vieno.
Vēsturi kropļot nav nekādas jēgas, jo fakti ir nepielūdzami un agri vai vēlu nāk gaismā, taču katrai paaudzei ir tiesības uzlūkot vēsturi no sava skatpunkta un aizgājušā laika notikumos ievietot savus akcentus.
Tā mēs vienlaikus meklējam un apliecinām to, kas mums šķiet svarīgs šodienas dzīves plūdumā.
Trimdas un Sibīrijas tēmai veltīto lugu “Mališ” Marjus Ivaškevičs sarakstīja 2002. gadā, pats iestudēja OKT* teātrī un saņēma par to Lietuvas Kultūras ministrijas prēmiju.
Lugā nav lineārai darbībai pakļauta sižeta un netiek pētīta varoņu psiholoģija. Tās bilingvālo tekstu (oriģinālā – lietuviešu un krievu valodā) veido neregulāras, vēstuļu formā ietvertas sarunas, kurās fiksējas secīgu notikumu virkne četru personāžu individuālās apziņas atspoguļojumos.
Varētu pat teikt, ka tie ir divi paralēli dialogi, kuros vēstures traģiskie konflikti ir nobīdīti perifērijā kā likteņa neizbēgamie pavērsieni un priekšplānā izcelta cilvēka dabiskā vēlme dzīvot, elpot un mīlēt jebkuros apstākļos.
Dmitrijs Petrenko ilgi loloto lugas iestudējumu Liepājas teātrī veido kā poētisku “dzīvo vēstuļu” karuseli, kas, pieklusinātas aktierspēles balstīts, nesteidzīgi rotē ap vienu asi – mīlestību.
Silvijas tēvs, naivi cerot uz drīzu atgriešanos, izsūtījumā ir devies bez siltām drēbēm un Sibīrijā satiek sievieti, kura varētu viņam palīdzēt tikt pie kažoka un ausaines. Tā sākas viņa meitai adresētajās vēstulēs aprakstītā mīlestība pret Nastju.
Savukārt Nastja par savām jūtām nedaudz šķelmīgā manierē stāsta dēlam Ļoņam, kuru joprojām nebeidz dēvēt mīļvārdiņā “mališ”.
Silvija tēvam raksta, ka viņu mājās pēc kara ir parādījies “atbrīvotājs” Ļoņa un piepalīdz viņai tikt galā ar saimniecību, bet “mazulis”, ļoti savdabīgā manierē izmantojot vārdu izcelsmes jēgu, vēsta mātei par savu dzīvi mūsu pusē.
Tēva un Nastjas attiecības izrādē pamazām ievirzās sadzīviskas saskaņas gultnē, bet Silvijas un Ļoņas saskarsme caur dažādām tuvināšanās un distancēšanās fāzēm visai strauji ieslīd intīmajā sfērā, lai beigu beigās nonāktu uz mīlestības un naida robežas.
Atšķirīgā mīlestības izpratne, kas caurauž meitas un dēla vēstules, aktieru skatuviskajās izpausmēs pārvēršas par tādām kā barometra bultiņas svārstībām, kas ļauj skatītājam sekot līdzi Silvijas un Ļoņas attiecību atmosfēriskajām svārstībām un tajā pašā laikā pie sevis padomāt par tiem zemūdens akmeņiem, kas slēpjas atšķirīgās kultūrās ieliktajos priekšstatos par jūtu izpausmes sadzīviskajiem aspektiem un cilvēka spēju vai nespēju tos savienot harmoniskā kopdzīvē.
Marijas Ulmanes iekārtotā skatuves telpa, nedodot nekādu piesaisti konkrētai darbības vietai, ir pārklāta ar krāšņu rudzupuķu un margrietiņu paklāju. Tāds scenogrāfiskais risinājums ļauj skatītājam abstrahēties no tā laika drūmajiem dzīves apstākļiem un caur savu asociāciju plūsmu “iebrist ziedošā poēzijas pļavā”, kas vienmēr uzplaukst un arī novīst jūtu pārņemtās dvēselēs.
Ar režisoriski stingri limitētas ekspresijas palīdzību radītie aktieru tēli izrādē precīzi izstaigā savu personāžu izdzīvotos jūtu līkločus un blakus tiem neuzkrītoši ieskicē arī šo tēlu identitātes būtiskākās iezīmes.
Karīna Tatarinova, piemēram, ar pārsteidzošu vieglumu un smalku izturēšanās nianšu atlasi ļauj mums ielūkoties Nastjas sievišķīgajā kodolā, un stilistiski izlīdzsvarotā saspēlē ar Kaspara Goda nedaudz vieglprātīgo tēvu uz skatuves skaisti izdzīvo uzplaukstošu jūtu poētiski idealizēto sadzīves variantu skarbajos Sibīrijas apstākļos.
Otru pāri atveidojošo aktieru uzdevumi izrādē ir krietni sarežģītāki. Silvijas un Ļoņas attiecību līnija lugā ir izteikti atskabargaina un grūtāk pakļaujas režisora poetizētajai koncepcijai, jo abu jūtās ievītās pretrunas noved viņus līdz mīlestības pretmetam – ne-mīlestībai.
Mārtiņš Kalita atveidojamā varoņa dabai vai raksturam piemītošos lūzuma punktus savā spēlē iezīmē strikti un izteiksmīgi, “visu paņemošais skatiens” Ļoņas tēlā uzdzirkstī asi un nepiekāpīgi kā neapstrīdama iekšēja prasība.
Ar prātu Ļoņa gan saprot, ka šajā zemē un šajā situācijā daudz ko izšķir tādi jādzieni kā “iesakņotība un mājas”, taču maz ticams, ka nākotnē tas viņā kaut ko mainīs. Atturīgās aktierizpausmēs ļoti trāpīgi un perfekti radīts tēls.
Varbūt ne tik pārliecinoša Silvijas lomā šoreiz ir Ilze Trukšāne, liekas, ka aktrise brīžiem neatrod gana koncentrētus rīcības ekvivalentus tām jūtu pārvērtībām, ko pārdzīvo viņas personāžs, taču izrādē to kompesē teksts un visu aptverošā poētiskā intonācija.
Režisoriskā pozīcija, kas nosaka Dmitrija Petrenko pieeju dramaturģiskajam materiālam, dziļākā būtībā ir samiernieciska un to raksturo vēlme izlīdzināt sabiedrības apziņā mītošās pārestības un netaisnības, skatoties uz traģiskiem likteņa pavērsieniem caur vienmēr iespējamas mīlestības stikliņiem.
Ja to dara no sirds un iekšējas pārliecības vadīts, kāpēc ne? Skatpunktu dažādība mākslā tikai vairo mūsu pieredzi un dzīves izpratni, turklāt, kas gan būtu cilvēks bez mīlestības? Kā saka viens no lugas varoņiem, ja mīlestība ir īsta, tai pieglaimoties nevar. Varbūt tieši to ar savu nevainojamā formā ietērpto izrādi ir gribējis mums pateikt Dmitrijs Petrenko?
Marjus Ivaškevičs, “Malыš”, iestudējums Liepājas teātrī
Režisors: Dmitrijs Petrenko, māksliniece Marija Ulmane, Reiņa Ozoliņa mūzika, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis, no lietuviešu valodas tulkojusi Rasa Bugavičute-Pēce.
Lomās: Kaspars Gods, Ilze Trukšāne, Karīna Tatarinova, Mārtiņš Kalita.
Nākamā izrāde: tiks paziņots tuvākajā laikā.
* Oskara Koršunova teātris Viļņā
