Mitoloģijas nepieciešamība un robežas 0
Peldošajā galerijā “Noass” līdz 22. jūnijam apskatāma tekstgrupas “Orbīta” izstāde “No kā rodas dzeja?”
Literārs darbs, dzeja vai teksts kalpo kā plaši iedvesmas avoti vizuālajā mākslā, kā arī bieži lietoti kā izteiksmes veids, tekstam kļūstot par pašu mākslas darbu un atsaucot atmiņā kaut vai leģendas kā Lorenss Veiners, Brūss Naumans, Džons Baldesāri. Šajā izstādē ir citādi, viss it kā apvēršas otrādi un ar vizuālās mākslas izteiksmes līdzekļu palīdzību tiek izteiktas tās sajūtas, procesi un impulsi, kas var veicināt vai ietekmēt teksta rašanos. Konkrēti izstāde liek domāt par dzeju, jautājot: “No kā rodas dzeja?”. Jautātāji ir krievu latviešu tekstgrupa “Orbīta” un tās dalībnieku sastāvā – Artūrs Punte, Vladimirs Svetlovs, Sergejs Timofejevs un Aleksandrs Zapoļs. Katrs izstādei ir veidojis savu instalāciju, kur gan dziļi personīgi, gan it kā distancēti ar zināmu ironijas devu definētas atbildes uz izvirzīto jautājumu. Kā teikts izstādes anotācijā, šoreiz atbildēt izstādes formātā likušas tās neatkārtojami daudzreiz piedzīvotās situācijas, kad viņiem kā dzejniekiem prasīts par poēzijas rašanās impulsiem.
Par dzeju un to kā izteiksmes formu rakstīts milzum daudz pārspriedumu, tā ir nemitīgas izziņas, iedvesmas un vairākkārt pārrakstītu vēstures, sociālo, estētisko un arī politisko slāņu lauks. Vācu filozofs Martins Heidegers par dzeju ir teicis, ka tā cēlusies un attīstījusies līdzīgi kā filozofija no domāšanas, radniecīgās domās bijis arī sengrieķu zinātnieks un filozofs Aristotelis, sakot, ka filozofija un dzeja sader kopā. Dzejradīšana kā domāšanas aktivizēšanas punkts, caur ko tiek modelētas visdažādākās pasaules struktūras un tās vissīkākās nianses, it kā ļauj “racionalizēt” poēziju un paraudzīties uz tās izteiksmes formu kā domāšanas procesu. Tomēr radošā enerģija, kas ar to saistīta, kā arī tālāka mijiedarbe ar lasītāju aizvien novieto dzeju aiz noslēpumainības plīvura aizsegtā sfērā, radot un uzturot arī sava veida mitoloģiju par to.
Domājot par dzeju, bieži pieminam iedvesmu, radošumu un dažādu jutekļu un maņu saasināšanos, kas tiek izteikti valodas esencē. Visas minētās “komponentes” ir individuāli pieredzams sajūtu spektrs, kas tādēļ par dzeju ļauj runāt kā par vienu no vissubjektīvākajām mākslām. Un šī individuālā piedzīvojuma iespējamība it kā ļauj katram būt arī tuvam dzejas valodai. Tomēr te arī sastopamies ar “grūtībām”, jo, izrādās, dzeja prasa vingrināšanos, gan lai to lasītu, gan lai rakstītu. Tāda mīklaina padarīšana, tādēļ jo interesantāk vērot un nolasīt tās atbilžu versijas, ko piedāvā orbītieši. Lai arī sākumā tā var likties kā tāda ironiska spēle, tomēr beigas iezīmējas kā dziļi personīgs vēstījums par dzejas un dzejnieka identitāti.
Pirmajā telpā Aleksandrs Zapoļs, atbildot uz jautājumu “No kā rodas dzeja?”, veidojis interaktīvu hidrauliski akustisku instalāciju “No haosa organizācijas”. Tā ir mašīna, kur, vēloties sakārtotu haosu, vienuviet saslēgusies kolektīvā radīšana ar ūdens enerģiju. Nākamā galerijas telpa un versija ir Sergeja Timofejeva dzejas mašīna “No loga”, kur varam klausīties grupas poētu lasījumu ierakstos, kas tikuši izpildīti, katram autoram savu balsi ierakstot mājās pie atvērta loga. Dodoties tālāk, tā ir Artūra Puntes un mākslinieka Jēkaba Voļatovska kopdarbā tapusi skaņas instalācija “No pulsācijas”. Tās pamatā ir elektroniska akustiska stīgu ierīce, kas dzejas esenci identificē kā pulsāciju un ar šī instrumenta palīdzību atdala vārdu nozīmi no pulsācijas, proti, it kā intonāciju vai skaņu atdalot no satura. Ceturtā atbilde jeb dzejas rakstīšanas impulss ir Vladimira Svetlova darbs “No ejas”, kas norāda uz dzejas tapšanas procesu kā ceļu jeb, mākslinieka vārdiem, “tārpejas” fenomenu, kad caur kādu eju nonāc līdz vietai vai punktam, kur iedomājies nokļūt. Interesanti, ka vārdos visas instalācijas un tajās iemiesotie procesi ir grūti ietverami un tieši definējami. Raksturojums iespējams tikai aptuvens un neskaidrs un it kā caur katru darbu atklātā dzejas tapšanas esence paliek kā kaut kas nenoteikts. Patiesībā katra instalācija pati par sevi ir kā tāds dzejolis, piedāvājot sajūtu spektru no optimismam līdz melanholijai.
“Orbītas” darbība bijusi cieši saistīta ar vizuālo mākslu, sevis izteikšana ar tās līdzekļiem viņiem aizvien bijusi svarīga, bet spilgtāk nekā līdz šim izstādē iezīmējas viss dzejiskais un poētiskais. Lai arī varētu domāt, ka to noteikusi izvēlētā tēma, tomēr to vistiešāk varam attiecināt uz pašu orbītiešu būtību. Dzeja ir viņu “tēma”, viņu identitāte. Grupa ir aktīva kopš 1999. gada, un viņu radošie meklējumi iemiesojušies visdažādākajās izpausmēs un sfērās, katru reizi priecājoties par radīšanas procesu kā tādu, tādēļ uz pašreizējo grupas izstādi noteikti varam paraudzīties kā tiešāku mēģinājumu ilgākā laikā definēt sevi un sev svarīgo.
